- Es ari iešu, - pievienojās Džo Heinemans.
- Kā jūs gribat nokāpt? - zobgalīgi jautāja viena no Mačado, laikam Izabella.
- Vai virvē laidīsieties? Vai arī mums nāksies 110 atlikušajiem salmiem kāpnes pīt?
Domingu pikti pavirpināja ūsas.
- Nevajadzēs neko pīt. Lejup ved kāpnes.
Patiešām, no tās vietas, kur pirms brīža stāvēja iekrāvējs, kāpnes veda neizzinātā tumsā.
- Kurš ies pirmais? - Domingu jautāja, mežonīgi saslējis ūsas.
Kopumā tas nozīmēja tik daudz, ka viņš labprāt atstās šo godu citam, ja vajadzēs. Arī tad, ja nevajadzēs.
Pēc neilga pārdomu klusuma gāju pie cauruma un vēlreiz palūkojos lejup. No mani akmeņiem būvētie pakāpieni šķita aicinoši mājam man pretim. Sper te kāju, rinpoče Blobzang! Tad jau redzēsi, kas notiks.
-Tā būs pareizi! - dzirdēju aiz muguras Domingu apmierināto balsi. - Viņš ir mūsu tehniskais uzraugs, viņam jāpārliecinās, vai vispār varam strādāt. Nu, un man arī. Ejiet taču, es došos jums līdzi.
Aizdedzu kabatas laternīti. Domāju, ka tur lejā atradīšu eju uz bezgalību, bet jau pēc desmit metriem man ceļu noslēdza vareni koka vārti.
Pirms tuvojos tiem, pagriezos atpakaļ. Domingu jau stāvēja gandrīz blakus man, un no cauruma tobrīd karājās kāda kāja, laikam Mia Vorloka nāca pie mums.
Pat šeit pazemē man nācās atzīt, ka process - no kūniņas par tauriņu - ir turpinājies ari pēdējās stundās. Mia Vorloka jau bija kļuvusi ne vien glīta, savā ziņā apskates vērta, bet arī vilinoša sieviete. Burvigo mazo dibentiņu cieši aptvēra dzeltenas sintētiska auduma bikses. Netraucēja arī tie daži salmi, kas gar ausi karājās no adītās cepures apakšas.
Domingu, viņu ieraudzījis, bija pārsteigts.
- Mia, dārgā, tev jāiet atpakaļ!
- Domingu, es gribu palikt tev blakus.
- Dārgā, mūs šeit var gaidīt pārcilvēciskas briesmas, ne jau sievietēm… To visu var pārciest tikai rūdīti vīrieši. - Viņš pavirpināja draudīgi izslietās ūsas.
- Šis uzdevums prasīs no manis absolūtu koncentrēšanos. Man pietiks ar mistera Lorenča pieskatīšanu un… glābšanu, ja būs vajadzīgs.
-Ak, Domingu!
- Bet, ja nu te esi… nebaidies, dārgā, sargāšu tevi no visa.
Viņi sadevās rokās un lūkojās viens otram acis. Man jaatzīst, ka Domingu laiku nezaudēja. Bija daudz panācis, ja ņemam vērā, ka viņš Miti Vorloku pazina tikai četrdesmit astoņas stundas. Viņa skatienā, pievērstā Mias sejai, es lasīju, ka viņš ir nolēmis nākamajā naktī uzlikt kroni visiem līdzšinējiem panākumiem.
Kamēr tie abi gremdējās viens otra acīs, es gāju pie vārtiem. Tie bija biezi, saplaisājuši koka vārti, vēl labi saredzamas sarkana krāsojuma pēdas. Par pagājušo gadu posta darbu raudāja lielie, agrak dzeltena vara, klaudzināmie riņķi, kas tagad bija oksidējušies melni.
- Un… tie ved tieši uz elli, rinpoče, - man blakus kāds ievaidējās.
Protams, tur pie sienas bija pieplacis Dongens, kā parasti, ieķēries mana
apmetņa piedurknē.
- Pie vārtiem uz elli stāv velni, nevis Būdas zīme, - atbildēju, rādīdams uz vārtiem.
-Vai tu droši zini, rinpoče?
Uz vārtiem tiešām bija Būdas zīme, pat aizritējušais laiks nebija spējis to nodzēst. Pirms kads iedomājas uz vārtiem Būdas atveidu, man jālaupa tā sapnis: Būdas zīme bija nevis paša Sākmajuni Būdas zīme, bet divas gazeles un virs tām ritenis. Abi vieglie, graciozie dzīvnieki ticīgajam atgādināja birzi, kurā princis Gautama Sidhārtha, tātad Buda, meditējis, kad viņu skāra apgaismība. Ritenis virs tām bija ciešanu rats, kura apgriezieniem cauri jāizlaužas tam, kurš grib sasniegt nirvānu.
- Ko mēs darīsim, rinpoče?
- Parvarēsim vārtu pretestību un lauzīsimies alā iekšā.
-Un ko tur rinpoče dara… ar lēdiju Miu?
- Arī viņš… hm… mēģina uzveikt kadu pretestību, kaut gan, manuprāt… tas necik nebūs vajadzīgs.
Par laimi, Dongens tālāk nepētīja, tāpēc varēju visu uzmanību pievērst vārtiem. Skatījos, skatījos, un man aizvien vairāk nepatika. Dvēseles dzīlēs kaut kas čukstēja, ka eja aiz vārtiem vedot, ja ne uz elli, uz debesīm ari ne.
Satrūkos no murdoņas turpat tuvumā. Domāju, ka Domingu beidzis laksto- šanos, taču mani skāra milzu pārsteigums, ieraugot, ka ejā saspiedusies visa mūsējo grupa. Netiku viņus skaitījis, bet nespēju noticēt, ka jebkurš no viņiem laistu garām piedzivojumu, kas solījās būt brīnumains.
Domingu izlīda grupai cauri pie manis un paslēja ūsas pret vārtiem.
- Kas tas tads? - viņš jautāja.
-Ja pareizi redzu,vārti.
- Gudrinieks, mani interesē, kas aiz tiem.
Dabiski, man bija skaidrs, ka vārti aizslēgti un ar tiem nāksies ņemties krietnu brīdi. Ja vispār izdosies dabūt vaļā. Par laimi, tas, kurš bija vārtus aizvēris, nebija domājis, ka jāslēdz. Līdzko pagrūdu, vārti nodrebēja, tad, spalgi ņirkstēdami, lēni vērās vaļā.
Bezdibeniga tumsa raudzījas pretim, žāvādamās kā plēsoņas rīkle. Iegāju mūžīgā naktī.
Es melotu, sacīdams, ka tur leja bija nepatīkami. Vēsais gaiss, kas plūda pretim, drīzāk nomierināja, nekā draudēja. Nejutu tādu sastāvējušos dunējuma smaku, kāda raksturīga pazemes ejām. Biju pārliecināts, ka tālumā šī eja kaut kur pievienosies citam gaitenim.
Ar kabatas laternīti pazibināju uz priekšu. Eja, mazliet sašaurinādamās, veda taisni uz priekšu, uz klostera ārieni, uz mani mūriem. Šeit sienas vairs nebija izliktas ar mani akmeņiem, tos aizstāja dedzināti māla ķieģeļi bez jebkāda skaistuma un romantikas.
- Ei! - man aiz muguras pēkšņi iesaucās Džeina Parisa. - Tur kaut kas ir!
Viņas laternītes stars apstājās pie kādām durvīm, mazākām nekā iepriekšējās, tomēr sarkani krāsotām. Šīs durvis noslēdza nevis mūsu ceļu, bet kādu sāneju vai zemē ieraktu telpu.
Pagaismoju sev pie kājām. Putekļos it kā bija kas redzams. Varbūt nogludinātās pēdas.
Šajā brīdi mums sejā ietriecās ledains vējš. It kā Himalaji mums sūtītu savu ziemas sveicienu. Pa ejām joņoja stiprs caurvējš un norāva mums cepures ar visiem salmiem. Vēja brāzma aizķēra mazās sarkanās durvis un atrava līdz galam vaļā. Tiklīdz durvju vērtnes bija atsitušās pret sienām, no to segta padziļinājuma izkāpa kāds un, rokas izstiepis, apķēras ap kaklu misteram Vorlokam, kurš stāvēja man blakus, un sabruka viņam uz krūtīm.
Mēmais klusums, kas pildīja pazemes pasauli, bija sāpīgs. Tas plosīja bungādiņas vairāk nekā visstiprākās trompešu skaņas.
Arī misters Vorloks apskāva tumsas radīto būtni un, acis aizmiedzis, turēja ciet kā saņēmis pavēli nelaist vaļa līdz pasaules galam.
Skaļā šausmināšanās pēc mēmā klusuma pārsniedza jebkuru iztēli. Dongens iekrampējās manī un mēģināja stumt uz izejas pusi.
- Nāc, rinpoče, bēgsim! - viņš spiedza. - Rodžungs! Ak, tūkstoš Būdas, apburts mironis. Izsūks rinpočem asinis.
Mis Vorloka un abas raganas Mačado, izbīlī kliegdamas metās virsū misteram Vorlokam, lai mēģinātu uzbrucēju atraut no viņa. Domingu viņām pievienojās, atzīdams par pienākumu palīdzēt Miai.
Īstenībā kliedza visi, pats misters Vorloks un Jozefs Heinemans, kliedza Ernijs Boss, laikam arī abi korejieši, dzen meistari, un pilnīgi droši, ka Astors Hārtlends kauca ka šakālis. Viņš gaudoja desmit centimetru no manas auss.
Kā ievēroju, negaudoja tikai divi. Misters Stīvenss, grāmatvedis, it ka būtu jau zinājis, kas slēpjas aiz durvīm, savija rokas uz krūtīm un vērās uz mums ar augstprātīgu smaidu.