Misters Vorloks, skaļi aurodams, pa šo laiku atbrīvojās no kakla iekrampējušās viņsaules būtnes. Puse viņa sejas bija sarkana no ietrieptām asinīm, vienu mirkli noticēju, ka viņam atkal asiņo deguns.
Tad biju spiests pārliecināties, ka viņa seju nokrāsojušas ne jau asinis no deguna.
Drīzāk tas, kurš bija karājies viņam kaklā.
Misteram Vorlokam kaklā bija karājies miris cilvēks, ģērbts dzeltenā kombinezona, ar plastmasas aizsargķiveri galvā.
Viņam pret sirdi bija izmircis sarkans plankums, it kā viņš tumsā butu uzgrūdies dažiem sienas ierobē aizmirstiem tomātiem.
Protams, viņa apģērbu būtu nokrāsojuši arī tomāti, taču tur rēgojās zibeņa simbols dordže, kas reizē bija ari purbu spals un skaidrāk par vārdiem liecināja, ka sarkanais plankums nav tomātu sula.
Dzeltenā kombinezonā tērptais ķermenis pasviedās gaisā un nozvēlās mums pie kājām. Seja palika nekustīga, acis stiklaini blenza tumsas tītajos ejas griestos.
Domingu atgrūda mis Vorloku un pielēca pie zemē guļošā vīrieša.
- Mans Dievs, Ektor, kas ar tevi noticis?
No sānu iedobes izkritušais līķis bija darbu vadītājs Ektors Longavilja.
Atkal kliedzieni un spiedzieni triecās pret griestiem. Saķēru Dongenu un kopā ar viņu pieplaku pie sienas. Es pazinu panikas dabu, zināju: ja izcelsies panika, žēlastības nebūs, sabradas katru, kas gadīsies ceļā.
Par laimi, biju maldījies. Kliedza un spiedza, tomēr panika nesākās. Džeina Parisa šņukstēja, taču, ieķērusies Astora Hārtlenda pleca, netaisījas laist garam nevienu baismu mirkli.
-Vai atceraties, Astor… ak Dievs… to puisi, kurš atstiepa kājas no japāņu zivs? Tam bija tāda seja.
- Ektor! - Domingu ar sāpēs saviebtu seju kliedza. - Ektor, kas ar tevi noticis?
Jautājums bija lirisks. Visu izskaidroja purbu Ektora sirdi.
- Kas ir noticis… mister Lorenc? - man pie auss kunkstēja Moda Benda. -Vai viņi to noslepkavojuši?
- Vajag viņu kaut kā aiznest, - vērsos pie Domingu, neņemdams vērā viņa jautājumu. - Čostimpa parādīs…
Pagriezos atpakaļ, bet čostimpu neredzeju. Pagriezos sāņus, ari tur neredzēju.
-Kur čostimpa?
-Varbūt uzkāpis augšā? - Hārtlends ieteicās. - Kaut gan te lejā netiku viņu redzējis.
Noskaidrojās, ka neviens nav redzējis. Ari es pats pamazām sāku apšaubīt, ka esmu redzējis.
- Dongen! - uzsaucu puikam, kurš drebinājās man blakus. - Ej pie āra durvīm un taisi vaļā! Kad būsi attaisījis, turi vērtni!
Dongens palocīja galvu un metās projām.
- Ņemiet, Domingu! - es pamāju uz liki. - Ņemiet aiz kājām, vai…
Tobrīd puskrēslu pāršķēla spalga satraukta bērna balss.
-Vai,vai, rinpoče!
Pie mums aljoza Dongens, komiski lēkādams platstulmu zābakos.
-Vai,vai, rinpoče!
Viņš metās man virsū, kā apgāzt gribēdams.
- Dongen, kas noticis?
Puišelis ar pārbiedētu izteiksmi rādīja tumsībā.
-Rinpoče, durvis!
-Kas durvīm noticis?
-Kāds… ir tās aizslēdzis.
Zibenīgi pārlaidu skatienu klātesošajiem. Kaut arī blāvajā kabatas laternītes gaismā nebija viegli viņus identificēt, man izdevās konstatēt, ka visi turpat apkārt vien mīņājas.
Izņēmums-čostimpa.
Tas nelietis bija aizgājis un aizslēdzis durvis.
Visi vēl drusku pakliedza, drusku paspiedza, tad nomierinājās.
- Vai tu, puisīt, esi pārliecināts? - misters Vorloks jautāja Dongenam.
- Pār… lie… cināts, - nokunkstēja Dongens. - Mēģināju atvērt, bet neizdevās.
-Varbūt tu neesi diezgan spēcīgs, - misters Šorejs minēja.
- Kāds ir… aizslēdzis, - Dongens apliecināja. - Atslēgas mēlīte ir redzama.
- Kuram gan varētu būt atslēga no šādām simtgadīgam durvīm? - satraucās Astors Hārtlends.
Mis Vorloka pieplaka pie Domingu, kurš ar drūmu seju apskāva viņas plecus.
- E-u, Lorenc! - dzirdēju Ernija Bosa balsi. - Ko nu iesāksim?
- Es izgāzīšu durvis, - piedāvājās Džo Heinemans. - Nav nekas īpašs.
Kaut gan durvis nelikās viegli izgāžamas, es neticēju, ka mēs, tik daudzi,
neliksim galā. Tomēr tāda durvju laušana man šķita lieka. Vismaz pagaidām.
- Es ieteiktu ko citu, - sacīju, žņaugdams rokā savu trīsdesmit astoto. - Iesim pa eju tālāk! Varbūt tā izvedīs virszemē. Ar vārtiem varēsim tikt galā ari vēlāk, ja izrādīsies, ka šis ceļš nav izmantojams.
- Ta gan! - piekrita viena no raganām Mačado. - Iesim tālāk!
- Manis pēc! - misters Vorloks paraustīja plecus. - Man ir pilnīgi vienalga, kur mēs izkāpsim virszemē. Mister de Karvalju!
- Esmu te, - man aiz muguras atņurdēja Domingu.
- Ko jūs sakāt par šīm ejām?
- Tā vien vēl trūka, - Domingu, cīnīdamies ar asarām, krekstēja. - Visbeidzot man nāksies ierīkot balstus visā šajā alu sistēmā. Pat apakšbikses būs jāiegulda šajā būšanā.
- Kas būs ar mirušo? - drebinādamās jautāja Moda Benda. - Vai nesīsim līdzi?
- Pagaidām ne, - es ar nopūtu atbildēju.
- Es Ektoru te neatstāšu! - Heinemans protestēja. - Šeit pie viņa kājām es zvēru atriebties. Ja uzzināšu, kurš vainīgs, tam sirdi izraušu.
Viņa zverests bija mazliet traģikomisks un teatrals, taču pazemē neizklausījās tāds. Te, tumsā, tas izskanēja pat ļoti nopietni.
- Pie velna! - drūmā balsī sacija misters Vorloks. - Ja jau nogalinaja viņu, var nogalināt ari mūs.
- Atjēdzāties gan, - Hārtlends norūca. - Kopš esam viņu atraduši, man mugura kā ūdenī mērcēta.
- Sasodīts, ļautiņi! - neskanīgā balsī iesaucās Džeina Parisa. - Pārdomāsim šo situāciju! To cilvēku kāds ir nogalinājis. Briesmīgā veidā. Vai zināt, no kurienes nāca slepkava?
- No kurienes? - Ernijam Bosam mute palika vaļā.
- No turienes, kurp mēs taisāmies iet. Mēs taču kopā nokāpām lejā un neredzējām pēdas. Viņš nevarēja būt nācis tur, kur mēs. Kad šo nelaimīgo nogalēja, ieeja uz šejieni vēl nebija iebrukuši. Viņš ir ienests pa citu ceļu.
- Bet kālab, Dieva dēļ? - Moda Benda iegrūda mutē rādītājpirkstu.
- Kā lai es to zinu? Tik vien zinu, ka mēs gribējām iet turp, kur varētu slēpties slepkava. Vai kādam ir ierocis?
- Man ir, - sacīja misters Vorloks. - Bet es pirmām kārtām paļaujos uz savām dūrēm.
- Slikti darāt, - Ernijs Boss grozīja galvu. - Šis zellis gan labi pazīst teritoriju. Kamēr pacelsiet dūri, viņš būs iedūris jums sānos purbu.
- Nebaidiet mani, ka nepietaisu bikses.
Biju spiests atraut Domingu no meitenes. Pierāvu viņu sev klat un čukstēju ausī:
- Palieciet pie mirušā!
Domingu pavirpināja ūsu galu.
- Un jūs?
- Es iešu pa priekšu. Paskatīšos, kas tur ir. Man nepatīk šīs noslēgtās durvis.
- Kā jūs domājat, vai man patīk?
- Mēģiniet viņus nomierināt!
- Nolāpīta būšana, nez kā?
Gāju pie mistera Stīvensa un uzliku roku viņam uz delma.
- Vai nāksiet līdzi? Misters Vorloks un jūs?
-Kur jūs gribat iet?
- Paskatīsimies, kurp ved šī eja.
- Labs ir, - misters Stīvenss palocīja galvu. - Ja domājat, ka no grāmatveža var būt kāds labums.
- Ei! Kurp jūs ejat? - mums uzsauca Džeina Parisa, pamanījusi, ka mēs ievirzāmies tumsā. - Neatstājiet mūs! Jēzus, jūs atstāsiet mūs te kopā ar mironi…
- Iesim! - stūmu tos divus. - Iesim!