Ar bailēm vēru acis vaļā. Vienu mirkli šķita, ka acīs ieduras nazis, bet tas bija tikai rita spožums.
-Jau? - neticīgi noducināju. - Cik pulkstenis?
Nepazīstams, izskatīgs puisēns, nometies ceļos pie manas gultas, pavilka augstāk piedurkni un palūkojās rokas pulkstenī.
- Pulkstenis pieci, trapa.
- Un kas esi tu?
Biju pārliecināts, ka tēvs Ņemdens, sadusmojies uz Dongenu par mazgāšanos avotā, ir atsūtijis viņa vietā kādu citu. Šis puisēns bija tīrs, smaržīgs, arī viņa apmetnis drīzāk tīrs, nekā netīrs.
- It kā tu nezinātu, ka esmu Dongens. Nu man bija miegs no acīm ārā.
- Pie Būdas, kā tu esi pārvērties. Dongens priecīgi iesmējās.
- Es atnesu divus spaiņus ūdens.
Vel bija agrs rīts, bet pirmais brīnums jau bija noticis. Lai vēl kāds sacītu, ka nav vērts dzīvot klosterī.
9.
Agrs, patīkami silts rīts. Dažas reizes nožāvājos un mēģināju noskaidrot Don- gena rosības iemeslu.
-Vai jāiet sacensties dziedāšanā ar putniem?
Taisnība kas taisnība, pa logu skanēja gaiļa dziesma, un gailis arī savā ziņā ir putns.
- Pēc piecām minūtēm sāksies rīta svētbrīdis, trapa.
- Kā būtu, ja tu mani pārstāvētu?
- Ķo man darīt?
- Es gulēšu, bet tu skaitīsi lūgšanas ari manā vietā.
Dongens papurināja galvu.
- Tad tu nedabūsi brokastis un nevarēsi lasīt Dižo Atbrīvotāju. Rinpoče Ņemdens tevi padzīs no klostera. Piesargies, trapa!
- Ja padzīs, atņemšu tev amuletu.
- To tu, rinpoče, nevari man nodarīt, - Dongens sāka lūgties. - Tu taču to nedarīsi, vai ne?
Drusku paņurdēdams vilku mugurā mūka apmetni, kas gan bija tīrs, bet vēl arvien skrandains. Diemžēl, avota dievs nebija pa nakti salāpījis caurumus un plīsumus.
Uzliku galvā kapuci un bēdīgi palūkojos uz Dongenu.
-Tad jau varam iet.
Dongens raizīgi paskatījās uz mani.
- Nebūs labi, tra… tas ir, rinpoče.
- Kas nebūs labi?
- Drusku pagaidi, lūdzu.
Viņš metās āra un nozuda aiz galerijas. Pēc mirkļa jau bija atpakaļ. Tieši tobrīd, kad biju izlēmis likties gultā un gulēt. Zēns kaut ko turēja saujā, es uzreiz nevarēju pateikt, kas tas ir.
Tie bija sodrēji. Melni kvēpi, ko viņš bija savācis no apdeguša dēļa. Āra mētājās ne mazums apdegušu dēļu par zīmi, ka pagājušaja ziemā kāds gribējis aukstumu mīkstināt ar koka gabaliem.
- Es drusku uztriepšu tev uz sejas, trapa?
-Vai tu esi sajucis?
- Ja rinpoče Ņemdens pamanīs, ka tu esi pārkāpis aizliegumu, padzīs no klostera. Drusciņ uztriepšu arī tev uz drēbēm. Arī sev uz sejas. Tikai pavisam drusciņ. Redzi, no tā taču amuleta spēks nezudīs?
Notika tā, ka rīta sanāksmē mūki pavirši paskatījās manī un novietojās uz spilveniem. Rituāls varēja sākties.
10.
Rīta lūgšana notika sapulču zālē cuglhakangā. Lai neviens neiedomājas politisku saietu, cuglhakanga ir mūku kopēju lūgšanu vieta. Tur pulcējas vairākas reizes dienā uz obligātajām lūgšanām. Litangas klosterī sapulču zāle bija liela kā futbola laukums; tā bija būvēta toreiz, kad ēku vēl apdzīvoja tūkstošiem mūku. Tagad zem Litangas jumtiem dzīvoja labi ja puse šā daudzuma, tātad mēs šajā cuglhakangā jutāmies ta kā izklīduši.
Muki sasēdās trīs rindas uz sēžamspilveniem. Vistālāk, iepretim durvīm, uz augstākas spilvenu kaudzes ka uz troņa sēdēja mūks, kurš skandēja priekšā svētos tekstus. Tas bija plikpauris ar krunkainu seju un dziļi iegrimušām acīm. Viņš nelabvēlīgi palūkojās manī, kad kopā ar Dongenu nācu pa durvīm. Dongens iedrošinādams pastūma mani un nozuda.
Tad pienāca jaunāks plikpauris mūks un aizveda uz manu vietu. Uz neesošo ceturto rindu.
Ceturtajā rinda bija viens vienīgs spilvens. Bija aizdomas, ka agrāk to par rotaļlietu izmantojuši klostera suņi, jo malas bija mākslinieciski apgrauztas un no iekšas spraucās ārā pildījums. Turklāt tas bija tik plakans, ka man butu ērtāk sēdēt tieši uz cietas grīdas.
Mūks, lūgšanas vadītājs, drusku pamurmināja, izmēģināja balsi, tad apklusa. Durvis vērās, un mūku mācekli ienesa lielus dzelzs katlus ar brokastu tēju.
Kamēr viņi stiepa katlus, man bija laiks palūkoties apkārt pa cuglhakangu. Kokgriezumiem rotāto, spilgti krāsoto jumtu balstīja ugunīgi sarkanas kolonnas, starp tām sēdspilvenu rindas. Gar sienām daži altāri. Man vistuvāk bija lielā ticības reformatora, dzeltenkapuču lamu ticības dibinātāja Congkapas apzeltītā statuja, ap to kvēpināmie un sveces. Priekšā sudraba b|oda ar ziedoto ēdienu gaidīja izsalkušos dievus. Saldenie kvēpināmo dūmi pildīja zāli. Līdzās Cong- kapam bija Padmasambhavas, sarkankapuču sektas svētā statuja, kas sludināja abu sektu mierīgu sadzīvošanu. Protams, ne vienmēr tā ir bijis. Bija laiks, kad atsevišķas lamu ticības konfesijas cīnījās uz dzīvību un nāvi.
Noriju siekalas, kad lamu mācekļi sāka dalīt brokastu tēju. Es saku - tēju, bet lai ar to neviens nemēģina saprast eiropiešu tēju. Klostera brokastu teja bija gatavota no zaļiem tējas koka zariem un bagātīgi aizdarīta ar pienu un sviestu. Par laimi, gatavodamies dažādām iespējām, biju paņēmis līdzi koka tasi, kuru ar plašu vērienu man bija uzdāvinājis rinpoče Ņemdens. Gaidīdams noliku to sev priekšā un aiz izsalkuma riju siekalas.
Lamu mācekļi dalīja, dalīja tēju, bet pie manis vis nenonāca. Kad jau bija man itin tuvu, apgriezās un aizgāja atpakaļ uz pirmo rindu.
Muku sejās atspoguļojās laimīgs apmierinājums, kad viņu rīklēs ieplūda šī debešķīga dzira. Nevajadzēja liela prāta, lai apjēgtu, ka rinpoče Ņemdens ir devis attiecīgus norādījumus. Uzzināju arī to: ja es celtos un pats ietu pie katla, un iesmeltu sev tēju, tad būtu pietiekami izpelnījies, lai Ņemdens mani uz karstām pēdām patriektu no klostera.
Mukām - lūgšanas vadītājam bija tik dobja balss, ka skanēja gluži kā 110 pazemes. Man no tā ne acs nenodrebēja, biju jau mēnešus un gadus pavadījis klosteros un iemācījies, ka lamas, svētos rakstus lasīdami, šīs skaņas izvilina no vēdera dziļuma. Mūsu priekšlasītājs pie izdevības varētu iet uz jebkuru skaņas dobjuma konkursu.
Tekstu es pazinu, tā bija parasta lūgšana, kas aicināja Mahākalā, Lielo Melno Dievu un lūdza viņu ņemt sava aizsardzībā šo mūku kopumu. Lielais Melnais atradās zāles viņā galā un raidīja uz mums piktus skatienus. Tumši nokrāsotais dievs tomēr bija dusmīgs nevis uz mums, bet uz dēmoniem, kuri droši vien slapstījās mūsu vidū, gatavi traucēt rituālu.
Lai ka es vēroju, neredzēju starp kolonnām nekādus dēmonus, un ja kaut kas varētu traucēt rituālu, tad visdrīzāk mana vēdera kurkstēšana.
Varēju būt mazliet aizsapņojies, jo kaut kā man blakus bija atradies Dongens, 1111 es uztrūkos, sadzirdējis viņa uztrauktos čukstus.
-Trapa, uzmanies! Čostimpa!
Mūsu čostimpa bija maza auguma paresns muks, domājams, ne jau 110 rita rituālos iebaudītās tējas tā apvelies. Sejā kaut kāds zemiskums, varbūt tāpēc viņš bija izraudzīts par rituālu uzraudzītāju.
Pēkšņi skaudēšana apklusa, zālē iestājās dziļš klusums. Čostimpa nāca pie manis un noliecās man pāri.
-Vai tu runā tibetiešu valodā, trapa? - viņš draudīgā balsī jautāja.
Viņa seja bija tik ļaunsološa, ka es neviļus ierāvu galvu plecos.