Budistu klostera noslēpums

-Runāju,-atbildēju.

-Vai lasi arī?

-    Lasu arī, - pamāju.

-Tad izlasi man šo te!

Viņš pasniedzās savā apģērbā un iespieda man rokā papīra lapu. Teksts bija rakstīts uz sena rīspapīra, bet raksts bija pie viņa nonācis nesen. Sākotnēji tur bijis vēl senāks teksts, kas no biezā papīra nokasīts ar nazi.

Teksts bija rakstīts bumed rakstībā, visbriesmīgākajā tibetiešu rakstu valoda, kuras izburtošana prasītu ilgāku laiku. Stingi skatījos papīrā, bet no juceklīgā burtu kopojuma izlasīt nevarēju vairāk kā dažas bezjēdzīgas zilbes.

Mazliet paducināju, mēģinādams salikt kopa burtkopas, bet necik tālu netiku.

-    Nu? - čostimpa kļuva nepacietīgs. - Kāpēc nelasi, trapa?

Noplātīju rokas un mēģināju lapu atdot atpakaļ.

-    Neiet, - sacīju. - Tas ir bumed rakstībā.

-Un tad?

-    Nevaru izlasīt.

Muka sejā izplūda apmierināts smaids.

-    Tu nevari, trapa?

-Nē.

-     Bet nupat vēl apgalvoji, ka pazīsti tibetiešu rakstus. Mūki, vai visi dzirdējāt?

Vienprātīgā murdoņa apliecināja, ka visi dzirdējuši.

-    Bet viņš neprot.

-    Nē, neprot, - lamas piekrītoši māja.

Čostimpa pieliecās man tuvāk.

-Trapa, tu meloji.

-    Ne prātā nenāk melot, - mēģināju aizstāvēties, bet lama man uzbrēca:

-   Tu meloji. Apgalvoji, ka proti lasīt tibetiešu valoda, tomēr neproti.

-    Bet šī ir bumed rakstība.

Čostimpa izvilka no apmetņa apakšas pletni ar isu kātu, pavicināja gaisā un vilka man pa muguru.

-    Tas tev par meliem, trapa. Tam, kas grib but mūks, nekad nav brīv melot. Meli ir tāds grēks, par kuru lielāks tikai rijība. Par sodu es tev liedzu šās dienas tēju. Un vēlreiz uzšaušu tev ar svēto pletni.

Uzsita arī. Ne sevišķi sāpēja, bet ādu apdedzināja gan. Un manu dvēseli - kauns. Nekad vēl klosterī nebiju sists, kaut gan dažu labu reizi biju ticies ar kādu nepazīstamu klostera priekšnieku.

Domāju tā: lai kā nu būs ar to klostera dzīvi, tomēr sist sevi neļaušu. Jau cēlos kājās, lai aiztriektu viņu atpakaļ pie pārējiem, bet tad jutu mazas rokas spiedienu uz delma.

-    Uzmanies, rinpoče! - Dongens čukstēja man ausī. - Ja sitīsi, Ņemdens padzīs no klostera.

Man nolaidas roka. Vai pieļaut, lai rinpoče Ņemdens uzvar cīņā?

Pašķielēju uz pletni, ko čostimpa dēvēja par svētu. Neredzēju nekā tāda, kas varētu but svētuma pazīme. Ta bija parasta pletne, ar kādu gani mudina zirgus joņot ātrāk.

-Vai tu meloji mūku kopienai, trapa? - atkal dzirdēju čostimpas spalgo balsi.

Padevīgi noliecu galvu.

-    Es meloju, čostimpa.

Atzinīgs ņurdiens vēstīja, ka mana grēku nožēla tiek atzīta.

Pat čostimpa bija aizkustināts. Pāris īsu mirklīšu viņš nespēja parunāt, tad atjēdzās un atkal raidīja man jautājumu kopā ar pletnes sitienu.

-    Kāpēc tu meloji?

-    Man sirdī liela iedomība, - atteicu.

Čostimpam mute palika vaļā.

-    Kā tu to saproti?

-    Gribēju jūs apžilbināt, - norīstīdamies atbildēju. - Gribēju apmānīt mūku kopienu. Gribēju, lai domājat mani esam gudrāku nekā esmu. Ļoti nožēloju nodarīto. Esmu neapzinīgs cilvēks, neesmu pelnījis saukties par trapu. Lūdzu, palīdziet, lai caur jums kļūstu gudrāks, lai manā dvēselē iemājotu miers.

-    Ehē! - mūki brīnījās. - Ehē!

-    Ehē! - brīnījās čostimpa. - Ehē!

Noliecu galvu un sāku dedzīgi skaitit lūgšanu.

Mana lūgšana lidoja pie Maitrejas, pie Nākamo Laiku Būdas.

Apsolījos viņam pie pirmās izdevības salauzt pletnes katu uz čostimpas muguras.

Kad nolaidās vakars, es ķēros pie darba.

Nogaidīju, kamēr Dongens kaut kur pazūd, - varbūt gāja ziņot rinpočem Ņemdenam, ka vēl esmu dzīvs, - tad apēdu porciju konservu, ko tālredzīgi biju paņēmis līdzi noTimpu, uz spirta prīmusa pagatavoju tēju un, brītiņu apdomājies, aizstaigāju pa galeriju uz pagalma vidū burbuļojošo avotu. Avots, gluži ka zinādams, ka esmu to atbrīvojis no desmit gadus ilguša gūsta, sagaidīja mani, jautri čalodams.

Vienu no Dongena sadabūtajiem ādas spaiņiem noliku uz avota malas, uzģērbu caurspīdīgu plastmasas lietusmēteli, iesmēlu spainī ūdeni un uzgāzu sev virsū.

Avots šausmās norīstījās. Cita nekā nevarēja iedomāties, ka vien: atbrīvotājs sajucis prāta.

Taču es biju pie skaidras apziņas, pat ļoti, vēlreiz piesmēlu spaini, pēc tam otru arī. Palūkojos apkārt, vai viss klusu, tad iespiedu zobos kabatas lukturīti un ar abiem spaiņiem devos uz mūku cellēm.

Jau minēju, ka Ņemdens manu dzīvesvietu bija noteicis pasaules galā, ēkas sabrukušaja spārnā. Man bija jāiet pāri diviem pagalmiem, kamēr atradu muku celles. Gaitenis bija kluss, lamas laikam iekšā pie dievu tēliem lasīja lūgšanas.

Taisnību sakot, man būtu jāsāk ar čostimpu, bet ne jausmas, kura varētu būt viņa celle, tāpēc paspārdīju pirmās durvis, kas gadījās pa ceļam. Par laimi, celle bija apdzīvota, to apliecināja pārsteigti ņurdieni un kreksti. Klusām gaidīju ar spaini rokā.

Durvis pavērās spraudziņa, kāds pabāza degunu.

- Vai tu, Jolba? - tricelīga balss jautaja.

Dabiski, es nevarēju sacīt, ka tā ir. Dēmoni nemēdz izmantot svešu vārdu.

Celles saimnieks iznaca gaitenī un, acis miegdams, skatījās apkart. Mugurā plāns zīda apmetnis, galvā nevis kapuce, bet apdilusi peleka audekla cepure. Gaiteņa galā degošā sviesta gaismekļa netīkamā, dzeltenā gaisma apņēma ceļļu durvis.

Negaidīju, kamēr viņš mani kārtīgi apskatīs. Sašūpoju spaini un iegāzu ta saturu viņam sejā.

Mūks, aiz pārsteigumā skaļi kliegdams, kāpās atpakaļ. Viņam par nelaimi, durvis bija ļaunīgi aizvērušās. Nelaimīgajam neatlika nekas cits kā atkal pagriezties pret mani. Viņš pacēla roku, varbūt gribēja skaidrot, ka ir devis solījumu tāpat kā Dongens, kaut gan - cik es pazīstu mūkus -viņi arī bez solījuma nealkst pēc ūdens.

Tad viņš saņēma otru devu. Arī tieši sejā. Es vēl asinis stindzinoši iegaudojos un paplivināju viņam priekšā sava caurspīdīgā plastmasas mēteļa stūri.

Mūks sāka aurot, it kā viņam ādu plēstu.

Es pagriezos un labi paveikta darba apziņā ar abiem spaiņiem atgriezos savā cellē.

12.