Dabiski, rodas jautājums, kas notiks, ja negaidīti nomirtu šis vecais kungs, kurš sitis knipi pie deguna Ķīnas kultūras revolūcijai un pašam prezidentam Mao, bet uz šādu jautājumu Cena kungs nevarēja atbildēt. Viņš sacīja, ka ticot - gan vecais mūks atradīšot paņēmienu, kā savu noslēpumu nodot pēclaikiem.
Ticēsim tam ari mēs, neko citu darit nevaram. Bet tagad pāriesim pie…" Te raksts beidzās.
Nometu grāmatu uz paklāja un palocīju galvu. Tuneļa galā bija parādījusies gaisma.
29.
Apsēdos uz gultas malas un kadu bridi nekustējos. Sēdēju un blenzu sev priekšā. Galva tik skaidra, it ka sargātājgars būtu to izslaucījis ar spalvu slotiņu. To viņš būtu pelnījis par sodu, ka iepriekšējās dienās bija mani tik neglīti pametis. Es viņam nepārmetu, zināju taču, ka mani pamest viņam bija licis kāds varenāks spēks.
Kad pacēlu galvu, cellē vairs nebiju viens. Man iepretim, tikai dažu soļu attālumā, stāvēja divi cilvēki. Abi kalsni, gara auguma, kājas tinās zilā miglā. Abi lamu apģērbā, abi bāli un garām sejām.
Divi bālie mūki.
Pacēlos, gribēdams iet pie viņiem, taču viens liegdams papurināja galvu.
Abi mūki mani ilgi un nekustīgi pētīja, tad vienā mirklī nozuda manām acīm.
Pēc viņiem palika viegla sandala smarža.
Aizdedzu gaismekli pie Congkapas statujas un piespraudu līdzās kvēpinām- nūjiņu.
Noklāju apmetni uz grīdas un apsēdos lotosa pozā. Paņēmu jau iepriekš sagatavotas lūgsnu dzirnaviņas un sāku lēni griezt.
Om mani padme hum! Om mani padme hum!
Lūgsnu dzirnaviņas izkrita man no rokām, un es atkal nokļuvu nebūtībā.
Pamodos, kad pa logu jau iespīdēja saule.
VI. Vampīru medības
1.
Uzmetu paviršu skatienu Dongena gultai, kas, protams, nebija aiztikta. Drusku padomāju, vai tuvākajā laikā viņu redzēšu. Ta kā man nebija neviena, kas atnestu sviestu, gāju pats lejā uz virtuvi. Tur bija divi sadrūmuši mūki, cita neviena. Pat manu sveicienu viņi atņēma visai negribīgi. Par to nebiju īpaši pārsteigts, jo Himalajos pat vislīksmākie cilvēki dažreiz bez iemesla kļūst drūmi, bet drūmie - vēl drūmāki.
Nomazgājos, noskaitīju īsu lūgsnu pie Congkapas, tad kapu uz ēdamzāli.
Pirmais man acis gadījās Džo Heinemans. Viņš viens pats nīka pie galdiņa; kad tuvojos, viņš parāvās atpakaļ un atņirdza zobus kā slazdos iekritis vilks.
-Vācieties prom, kamēr runāju ar labu!
Nebija divreiz jāsaka. Man pietika ar to, ka viņš ir sveiks un vesels, tērzēt ar viņu nevēlējos. Salmu viņam uz galvas nebija, tomēr šobrīd asinis no deguna netecēja. Toties acis izskatījās tādas, it kā viņš būtu par daudz dzēris.
Otrais ar neskaidru skatienu bija Ernijs Boss, kurš ne tikai nebija izgulējies pēc vakardienas, bet vēl uzmeta garu savam trakumam.
- Pārtraukt! - viņš norēcās, kad daži jau bija sākuši ēst. - Es teicu: pārtraukt!
Visi pārsteigti skatijās viņā, bet atsākt ēšanu neuzdrošinājās. Galvenais, ka viņa rokā spīdēja paprāvs ierocis.
-Jūs varat ēst! - viņš žēlīgi pamāja uz manu pusi.-Jūsu nav žēl.
Paraustīju plecus un iestrēbu tēju. Esperansa būtu sekojusi manam piemēram, bet, uz pistoli paskatījusies, aši nolika tasi uz galda.
- Mus grib noindēt! - Ernijs Boss kliedza. - Tur arī jūsu roka ir klāt, neliedzieties!
Apsūdzība, protams, attiecās uz mani. Neka neatbildēju, sūcu savu tēju.
- Desmitos iesim, - Ernijs Boss dārdināja kā kaujai gatavs karavadonis.
- Salīdziniet pulksteņus! Man ir ceturksnis pāri astoņiem. Nulle nulle sekundes. Lai ta rāda ikviena pulkstenis. Vai jums ir pulkstenis, mis Mia?
- Ir, - meitene palocīja galvu.
-Vai visiem ir? Okei! Tad es pateikšu, kas darāms.
Pat mušas zumēšana būtu saklausāma, ja te iekša būtu mušas. Taču to nebija. Rudens mušas jau bija iemigušas uz labāku dzīvi, alkdamas mušai tīkamāku atdzimšanu, vai arī, Ernija Bosa skatiena šausminātas, salīdušas Ihakanga sienu plaisās.
Pārlaidu skatienu klātesošajiem un mēģināju uzminēt, ko katrs varētu domāt. Pie galdiņa man blakus sēdēja abi korejieši, dzen skolotāji Sok Tok Pong un Pak Ung He, acis pievērsuši galda virsmai. Sejās nekādas izteiksmes, it kā šās pasaules jūtas nespētu viņus satraukt. Varbūt skolotāja Paka lūpu kaktiņos slēpās sīciņš cinisks smīns, kas vispār ir raksturīgs dzen meistariem. Viņš varētu domāt, ka šo ārprātīgo klātbūtne palidzēs tikt pie apskaidrības.
Misters Vorloks glāstīja sev matus, bet viņa skatiens izmisīgi svaidījās. Viņš bija tik ļoti noskaņots pretī, ka pat man pamirkšķināja. Mēģināja atrast sabiedroto pret Erniju Bosu, jo arī viņš redzēja, ka tas cilvēks aiz šausmām sācis jukt prātā.
Domingu pluinīja ūsas un tikai reizi paskatījās uz mani. Esperansa sēdēja viņam blakus, gremdēdamās sevī. Viņiem iepretim abu Mačado raganu ēnā nopūtās Mia.
Raganas šoreiz bija uzģērbušas seno Holandes gleznotāju modeļu tērpus. Ja savā laikā viņas būtu saticis Rembrants, viņš aiz prieka iekliegtos un tūlīt rautu savā darbnīca. Holandē. Turpretim Itālijā viņām būtu gals klāt inkvizīcijas bendes rokās, ja iedrošinātos iziet uz ielas.
Pat Ernijs Boss apjuka, uz viņām paskatījies. Izabellas sejā bija savairojušās kārpas, Marijas lūpu kaktiņos rēgojās tādi neglīti burbuļi, it kā viņa būtu brokastīs ziepes saēdusies. Viņas ar interesi ieklausījās Ernija Bosa vārdos un pat dažbrīd pamāja.
Bet es vēl neesmu pastāstījis par viņu tērpiem. Melns samts no kakla līdz potītēm, vecmodīgas kurpes augstiem papēžiem un, gluži neticami, tadas kā mūķeņu galvassegas, kas nu jau bija bez salmu pildījuma. Mani interesēja, kā viņas uzzinājušas, kad var mest nost salmus.
Vēlāk noskaidrojās, ka salmus noņemt licis Ernijs Boss. Apgalvojis, ka salmi ne vien nenovērš deguna asiņošanu, bet to pat ierosina. Savu apgalvojumu viņš pamatoja ar to, ka patiesi kopš tā brīža asiņošana izbeigusies.
Par Modu Beudu nekas daudz nav sakāms. Viņa saravusies sēdēja blakus Ernijam Bosam un akli izpildīja viņa norādījumus. Man būtu interesanti uzzināt, vai viņa to dara 110 sirds, vai aiz bailēm. Viņas pareiza Barbijas seja bija bāla un izmocīta, acīs - neizpratne. Viņa nespēja saprast, kā varējusi iekulties šādā situācijā, jo māmiņa bija viņu sargājusi pat no vēja, čukstējusi ausī, lai vairās no aizdomīgu cilvēku sabiedrības, jo ir cilvēki, kas spējīgi uz daudz ko tādu, ko godīga lelle Bārbija pat iedomāties neuzdrošinās.
Džeinas Parisas sejā nekā cita, vien šausmas. Pēdējo stundu laikā viņas acis bija drusku iekritušas, bija redzams, ka nakts pavadīta nomodā. Viņa turēja tējas tasi, un rokas drebēja.
Astors Hārtlends burzīja savas sukai līdzīgās ūsiņas un šad tad uzmeta Ernijam Bosam žēluma pilnu skatienu. Man bija skaidrs, ka pirmajā izdevīgā gadījumā viņš izlēks kā blusa no vāja suņa.
Papurināju galvu, iedzēru pāris malkus tējas un noliku tasi uz galda. Tieši tobrīd Džeina Parisa pacēla roku un pavērās uz Erniju Bosu ar tādu kā atvainošanās smaidu.
-Vai drīkstu teikt… kaut ko? Gribētu, lai zināt…, ka šonakt pazudis Freds.