- Kā tā - pazudis? - Ernijs Boss uztraucās.
- Vienpadsmitos iegāju pie viņa, jo durvis bija vaļā. Cellē viņa nebija. Pēc pusstundas gāju vēlreiz, tad vēl ap trim. Viņa nebija mājās. Un nav arī tagad. Gulta nav aiztikta.
Ernijs Boss neizpratnē sarauca pieri.
-Vai kāds ir redzējis misteru Šoreju?
Neviens.
- Varbūt aizbēdzis, - sacīja viena 110 Mačado raganām. - Nakts vējš būs aizpūtis.
- Nav iespējams, - Astors Hārtlends iebilda. - Pilnīgi neiespējami.
- Kāpēc?
- Klosteri pamest… taču nav iespējams.
Ernijs Boss ar aizdomām palūkojās viņā.
-Vai esat pārliecināts?
Astors Hārtlends dziļi nopūtās.
- Man jāatzīstas par kaut ko… pat ja mani nosodīsiet. Šonakt es mēģināju bēgt. Pat Džeinai neteicu. Pārrāpos pār mūri, tiku uz lauka un devos uz Timpu pusi. Nogāju puskilometru, tad man kāds uzkliedza: - Stāt! - Nokritu zemē, pieplaku, bet tas tips mani pamanīja.
- Kas tas bija? - Boss dobjā balsī jautāja.
- To tikai mīļais Dieviņš zina. Bise viņam bija, jo uz mani šāva.
- Uz jums šāva?
- Noteikti. Pielēcu kājās, gribēju laisties prom, tad viņš šāva. Pēc tam kliedza, lai man ne prātā nenākot vēlreiz mēģināt, nogalināšot katru, kas gribēšot pamest Litangu. Griezos atpakaļ un esmu te.
Ernijs Boss paliecās uz priekšu.
- Nu jūs redzat, ka esam pamesti pašu liktenim, latad iepazīstinu jūs ar saviem rīkojumiem. Es esmu komandieris. Tātad ierocis pie manis. Vai zināt, kas tas ir?
Visi klausījās, dažs ar vaļēju muti, dažs galda virsmā skatīdamies.
- Man ir revolveris ar sudraba lodēm. Galējais līdzeklis. Tas būs vajadzīgs, ja kāds riebeklis izvairīsies no mieta. Misters Vorloks būs… ar mietiem bruņots. Tas nozīmē: līdzko būsim viņus atraduši, misters Vorloks katram iedurs sirdī noasinātu mietu. Vai darīsiet to?
- Jā, - misters Vorloks apņēmīgi atbildēja. - Bērnu spēle.
-Tomēr uzmanieties! Viena lieta - runāt, otra - izdarīt.
- Esiet mierigs, izdarīšu.
- Mis Vorloka. Arī jūs būsiet šajā akcijā vajadzīga. Arī jūs strādāsiet ar mietu.
- Es arī gribu mietu! - no galda cēlās Džo Heinemans. Viņa skatiens nebija skaidrāks kā Ernijam Bosam. - Es pieprasu, lai varu dabūt mietus.
- Būs, - Boss mierināja. - Mietu pietiek.
- Es gribētu ar savu mietu palikt mistera Lorenča tuvumā, - Heinemans turpināja, uzmezdams man asinskāru skatienu. - Pie izdevības duršu viņam.
- Nekādu patvaļīgu duršanu! - Ernijs viņu apsauca. - Kamēr nebūšu devis rīkojumu, neviens nevienam nedurs. Vai sapratāt?
- Protams, - atbildēja Heinemans. - Bet pēc signāla es viņu noduršu. Pie visa vainīgs viņš! Ari pie Ektora un Alekša nāves. Vai redzējāt tā tipa roku?
- Kura? - Ernijs Boss jautāja.
- Lorenča. Palūkojieties uz viņa roku!
To viņš sacīja tik pārliecinoši, ka es pats paraudzījos uz savu roku. Vai tur nav kaut kas, par ko es nezinu?
Par laimi, nebija vis.
-Vai redzējāt?
Pie manis pienāca Ernijs Boss un Moda Benda.
- Parādiet rokas! - Ernijs pavēlēja. - Un bez trikiem. Man ir ierocis.
- Okei! - Pamāju. - Varat but mierīgs. Kaut gan manā rokā nekā nav. Parādīju, ka tur nav ko redzēt. Lai kā pētīja, ari viņi nekā neatrada. Ne Ernijs,
ne Moda.
- Kam tur vajadzētu būt? - Ernijs jautāja, savilkdams lupas.
- Asinīm! - rēca Heinemans. - Alekša un Ektora asinīm. Šis tips viņus nogalināja. Un es savas rokas ieziedīšu ar viņa asinīm, zvēru!
- Tikai tad, kad būšu devis pavēli, - brīdināja Ernijs Boss. - Līdz tam neuzdrošinieties viņam pieskarties!
- Bet viņam ir asinis uz rokām, - Heinemans trīsēdams rādīja uz mani. Boss atmeta ar roku un novērsās. Pagāja dažus so|us sāņus un piebikstīja
Domingu.
-Vai jūs esat mistera Lorenča draugs? Domingu paskatījās uz mani un pavirpināja ūsu galu.
- Nevarētu tā sacīt. Pat gluži otrādi.
- Labi, - Ernijs Boss palocīja galvu. - Ari jūs iesiet ar mietu. Un paturēsiet acis misteru Lorenču.
-Ar prieku! - Domingu virpināja ūsas. - Neviens, kuru es paturu acis, nevar izbēgt.
- Mis Esperansa!
Meitene nopūtās, rūpīgi vairīdamās mana skatiena.
- Dodiet arī man mietu!
- Dabūsiet.
Pēc tam Ernijs pievērsās māsām Mačado. -Un jūs?
Izabella tvēra pie kakla un izvilka no apģērba paprāvu sudraba krustu.
- Vai derēs? Ernijs palocīja galvu. -Vai ir apsvētīts?
- Jūs taču nedomāsiet, ka es nēsāju neapsvētītu krustu? Lisabonā lūdzu apsvētīt.
-Un jūs, Marij?
Marija uzsita sev pa krūtīm, rādīdama, ka ari viņai zem apģērba ir krusts.
- Kartībā, - noteica Ernijs Boss. - Ja gadītos kāda ķeza, gadījumā kāds kļūdītos un netrāpītu tam riebeklim sirdī, jūs pacelsiet krustu un spiedīsiet tam maitam pie pieres. Tad tas būs pagalam.
- Lai notiek, - Izabella atbildēja un pakniksēja.
- Mister Hārtlend?
- Nemaz nezinu,- Hārtlends atrūca. - Varbūt ari es varētu iet ar mietu. Man ir zināma pieredze ar iesmiem. Reiz esmu pat vērsi cepis. Un ar aunu gluži labi tieku galā. Ņem nodīrātu aunu, uzšķērd, izķidā, saliec iekšā…
- Mis Parisa?
- Es lūgšu Dievu, - meitene atbildēja. - Es protu labi lūgties.
- Tas nelīdzēs, - Ernijs Boss atmeta ar roku. - Uz lūgšanām tiem nospļauties.
-Tad es gaismošu ar kabatas laternīti.
- Tas būs labi, - noteica Ernijs Boss. - Mister Stīvens! -Jā?
- Ko jūs teiktu par kabatas laternīti? Misters Stīvenss pakasīja zodu.
- Nezinu. Esmu tikai grāmatvedis. Vēl nekad neesmu piedalījies vampīru medībās. Varbūt man labāk nepiedalīties.
Ernijs Boss papurināja galvu.
- Te neviens nedrīkst palikt malā. Vai nu ar mums vai pret mums.
- Tad jau labi, - misters Stīvenss padevās. - Galu galā nekur nav rakstīts, ka vajadzības gadījumā grāmatvedis nevarētu medīt vampīrus. Kas man jādara?
-Arī jūs rādīsiet gaismu, tāpat kā mis Parisa. Misters Stīvenss palocīja galvu.
- Centīšos labi veikt savu darāmo, kungs. Beidzot Boss ievēroja abus korejiešu skolotājus.
- Mani kungi, kā jūs iedomājaties medības?
Korejiešu dzen meistari saskatījās. Meistars Sok pabāza roku zem apģērba un izvilka dažus sausus zāles stiebrus.
- Ar šo.
- Hm. Kas tas ir?
-Tie ir auguši pie pakārta cilvēka mājas.
- Un tad?
- Ķīnā tie atzīti par drošiem vampīru atbaidītajiem. Ernijs Boss aizdomīgi apskatīja nožēlojamos zāles stiebrus.
- Vai ir droši, ka tie auguši tur?
- Pirku Šanhajā, zināmā vietā no meistara Luanga. Viņa preces par tūkstoš procentiem drošas.
-Kārtibā. Un jūs?
Meistars Pak ari bāza roku apģērbā un parādīja Bosam kādu cilvēkveidīgu priekšmetu.
-Žeņšeņa sakne. Boss pakasīja galvas virsu.
- Es zinu tikai to, ka žeņšeņa sakne… hm… vairo vīrieša spēku. Meistars Pak rāmi pasmaidīja.
-Žeņšeņs der visam.
Ernijs Boss nopūtās un pacēla roku.
- Labi, esam vienojušies. Nevienam nepieskarties pie ēdiena vai dzēriena. Arī jūs, mister Lorenc, beidziet!
Aši izdzēru tējas atlikumu. Pārējiem aiz izsalkuma acis sprāga ārā, bet viņi neuzdrošinājās pakustēties. Mis Parisa pacēla roku.