-Vai ir zināms, kur atrodas ieeja pagrabā? Ernijs Boss pasmaidīja.
- Tieši par to gribēju runāt. Lūdzu, nāciet iekšā!
Viņš sasita plaukstas un pagriezās pret durvīm. Arī mēs pagriezāmies, visi. Drusku pagaidījām, bet durvis netaisījās vērties vaļā.
Ernijs Boss sadrūma un vēlreiz sasita plaukstas. Tad durvju vērtne nodrebēja un lēni pavērās.
Pa atvērumu visā mūka greznībā ieslīdēja čostimpa.
2.
Čostimpa augstprātīgi parlūkoja mūs. Pie manis viņa skatiens apstājās tā kā drusku ilgāk. Acis tāda nicīga izteiksme, ka es vismīļāk butu paslēpies zemē.
Čostimpa nemaz nevairījās no tā, ka citi pamanis viņa nepaliku pret mani. Aizgāja man garam, uzkrītoši paraudamies nostāk. It ka pat pieskarties man būtu pretīgi.
- Tas ir čostimpa, - Ernijs Boss iepazīstināja. - Viņš nāks ar mums.
Džo Heinemanam tas nepatika. Viņš kā apsūdzētājs norādīja uz čostimpu.
- Arī tāds pats tārps! Šķībacainais. Neuzticos tādiem. Varbūt arī uz viņa rokām ir Rīglera un Longaviljas asinis.
- Uz viņa rokām nav neviena asiņu, - Boss mierināja. - Viņš ir mūsu draugs. Parādīs ceļu uz pagrabiem. Reiz jau ir bijis lejā.
Viņam drebēja rokas, drebēja balss, viņš viss drebēja. Kā kāršu spēlmanis, kam ir visu izšķiroša kārts, - gatavībā pēdējam iznīcinošam gājienam.
Ernijs Boss palūkojās pulkstenī.
- Desmitos šeit pie ihakanga. Nenokavēt. Lūdzu, mister Vorlok, mister Stivens un mister Hartlend, nāciet man līdzi. Mums jānogādā mieti attiecīgā vietā.
- Kā ar viņu? - Heinemans rādīja uz mani. - Vai pieskatīt?
- Lieciet viņu mierā! - Ernijs Boss atmeta ar roku. - Viņš tik un tā nevar atstāt klosteri. Arī jūs, Lorenc, esiet te desmitos! Ja nebūsiet, mēs pēc jums aiziesim. Mister čostimpa, vai viņš var klosteri paslēpties tā, lai viņu neatrastu?
Čostimpa pašpārliecināti pasmaidīja.
- No manis nenoslēpsies.
- Visi ejiet, kur ejams! - Ernijs Boss noteica. - Neaizmirstiet par laiku. Manuprāt… esam pie pēdējā cēliena.
Par to biju pārliecināts arī es. Turklāt šis pēdējais cēliens nerisināsies tā, kā ir iedomājies viņš.
Pat ne uz to pusi.
3.
Bija atlikusi vēl stunda līdz desmitiem, es pat varētu sagatavoties, ja būtu, kam gatavoties. Man nebija ne mieta, ne sudraba ložu, ne žeņšeņa saknes, nekā tāda, ar ko nogalinat vampīru. Pat mans revolveris bija paņemts, un ko gan es ar to iesāktu bez sudraba lodēm.
Pirms jāiet uz ihakangu, mēģināju apciemot rinpoči Dendrubu. Durvis atradu aizslēgtas un tāpat, uz labu laimi, pieklauvēju. Man par pārsteigumu, atskanēja Dendruba nedraudzīgā balss.
- Kas tur ir?
- Rinpoče Blobzangs.
- Ko gribi, rinpoče?
-Vai tev, rinpoče Dendrub, kaut kā nevajag?
- Tikai mieru, rinpoče. Nupat aizgāja ārstējošais lama. Iedeva kaut ko pret drudzi.
- Man ir zāles pret drudzi.
- Rinpoče, es gribu gulēt. Lūdzu, ej projām! Rit varēsim parunāties. Nopūtos un gāju tālāk.
4.
Dažas minūtes pēc ceturkšņa uz desmitiem pieklauvēja Esperansa. Mugurā kombinezons kā toreiz, kad iepazināmies. Kad viņa palūkojās manī, acis vidēja ta kā asaras.
- Drīz iesim, - viņa sacīja, nolikdama blakus gultai sporta somu.
- Kas tur iekšā? Mieti? - pētīju. Esperansa cauri asarām man uzsmaidīja.
- Mana veļa.
Nav ko liegties, biju pārsteigts.
- Tava… veļa? Vai tu domā mēģināt bēgt? Neieteiktu, jo…
- Es nemēģināšu bēgt.
- Kurp tu taisies iet? -Šurp, pie tevis.
- Tu taču teici, ka somā ir veļa, - es nekā nesapratu. -Tā tas ir.
Esperansa pienāca man klāt un, tuvāk tikusi, atrāva uz krūtīm kombinezona rāvējslēdzi. Man aiz pārsteiguma gandrīz acis izsprāga. Tad es sapratu, ka veļa patiesi ir somā.
- Baidos, ka mums jāsteidzas, - es raizējos. Esperansa man uzmundrinoši uzsmaidīja.
- Cik vēl ir laika?
- Maza pusstundiņa.
- Būsim centīgi, - viņa apsolīja. - Tu pat nenojaut, cik daudz var satilpt pusstundā.
Paliesi, tur satilpa daudz. Patiesi, mēs bijām ļoti centīgi.
5.
Esperansa uz pulcēšanās vietu izgāja piecas minūtes agrāk, tāpēc es, tur ieradies, atradu viņu runājamies ar Domingu. Ernijs Boss tobrīd jau rūpīgi dalīja mietus. Plakanie, no līstītēm izgrieztie mietiņi bija ar labi nosmailētiem galiem. Jābūt varenam vampīram, lai neatstieptu kājas, ja šādu mietu iedur sirdi.
Ernijs Boss nometa zemē atlikušos mietiņus un pamāja, lai esam klusu.
-Vaivisi ir klāt?
Pēc īsas tautas skaitīšanas noskaidrojās, ka abu korejiešu dzen meistaru nav.
Boss bija neapmierināts, taču atmeta ar roku.
- Nāks vai nenāks, pašu darīšana.
-Vēl var atnākt, - Hārtlends vilcinājās.
- Ķersimies pie darba! Mister Lorenc?
-Esmu te,-pieteicos.
- Ceru, ka ieroča jums nav.
-Nav.
- Tomēr kādam jāpārbauda. Negribētos, ka jūs uzbrūkat no aizmugures. Mister Heineman, ejiet un pārmeklējiet viņu!
Heinemans, vēl arvien apmācies kā janvāra pēcpusdiena Islandē, pienāca pie manis un uzrēca:
- Rokas augšā!
Pacēlu rokas. Heinemans mani pamatīgi pārmeklēja. Viņa rokas bija cietas kā betons. Jutu, ka viņam gribētos pie manām ribām parotaļāties ar zobu bakstāmo. Nesapratu gan, kas viņā bija izraisījis tādu naidu pret mani, bet es jau pats arī nemaz nevēlējos kādreiz iekļaut viņu tuvāko draugu sarakstā.
-Tīrs, - Heinemans beidzot noteica.
- Jūs viņu pieskatīsiet. Labi?
- Varat būt mierīgs, - Heinemans apliecināja. - Es to zelli neizlaidīšu no acīm.
Par to es biju pārliecināts.
Tāpat arī par to, ka tikai ar vaļējām acīm ir iespējams kādu novērot.
Noģībušajiem parasti acis ir ciet.
6.
Ekspedīcijas "militārās daļas" locekļi brālīgi sadalīja savā starpā mietiņus. To bija tik daudz, ka varētu iznīcināt puspasaules vampīru. Es nemaz nepieminu sudraba lodes, krustiņus un pārējos pretvampiru līdzekļus. Viņi bija tā apbruņojušies, ka varētu ieviest atsevišķu darba kārtības punktu nākamajā ANO apspriedē par atbruņošanos.
Vispēdējais ieradās čostimpa. Mūs pārlūkojis, viņš atzinīgi palocīja galvu.
- Vai visi gatavi? - Boss jautāja.
- Par mani runājot, pilnīgi, - nokunkstēja Džeina Parisa. - Es pat nezinu, vai esmu puisis vai meitene.
Palūkojos uz viņas krūtīm, iespīlētām brūnā samta žaketē, un nodomāju: ja nu viņa nezina, es varētu paskaidrot. Protams, ne tūlīt. Vēl pārāk netālu bija pagājusī pusstunda.
- Nāciet man lidzi! - čostimpa murmināja kā pats sev. - Taisnība ir tāda, ka aries labi nezinu ceļu.
- Kurš tad zina? - jautāja misters Vorloks.
- Dendrubs vai rinpoče Ņemdens.
- Tukša runa, - noducināja Astors Hārtlends. - Viens ir aizlaidies, otrs uz nāves cisām.
- Piedošanu, - Džeina Parisa čukstēja tik klusu, ka mēs tik tikko sadzirdējām. - Freds vēl arvien nav atradies.
-Arī neatradīsies! - Boss kategoriski atbildēja.
-Kātā… neatradīsies?
- Nevēlos jūs biedēt, mis Parisa, bet man ir aizdomas, ka misters Šorejs ir, hm… pārvērties.