-Pār… vērties? Par ko?
-Par vampīru.
- Ak Dievs!
- Gribētu pievērst jūsu visu uzmanību faktam, ka, sākot no šā brīža, mēs dzīvosim pēc citiem likumiem.
- Kā… jūs to domājat?
- Mums jābūt nežēlīgiem… pat pret labiem paziņām, ja pārliecināmies, ka tie ir kļuvuši par vampīriem. Bez žēlastības un nevilcinoties mietiņu sirdī! Citādi visi būsim pagalam. Piemēram, ko jūs, mis Parisa, darītu, ja ieraudzītu, ka misters Hārtlends ņirdz zobus, un pamanītu, ka viņš ir kļuvis par vampīru?
- Domāju… laikam bēgtu.
- Ta būtu vislielākā muļķība, ko jūs varētu izdarīt. Jums jāņem krustiņš un jāgrūž viņam purnā. Vai saprotat?
-Ak Dievs!
- Kalab tieši man? - Hārtlends bija neapmierināts. - Kāpēc ne jums?
- Iesim, iesim! - mūs steidzināja čostimpa.
Šķita, ka arī čostimpam tur pazemē kas steidzīgi darāms.
- Kāpēc mēs neejam tur, kur mašīna ielūza? - jautāja viena no Mačado raganām. - Tur vismaz ir zināms, ka gaitenis aizved pazemē.
- To gaiteņa daļu neviens nepārzina, - atbildēja čostimpa.
- Un šo?
Čostimpa paraustīja plecus.
- Reiz esmu tur bijis. Pašā sākumā.
-Vai nav neviena mūka, kas mūs pavadītu? - jautāja misters Vorloks.
- Cilvēk, par to aizmirstiet! - Ernija Bosa vietā iekliedzās Džo Heinemans. -Ta vien vēl trūkst, ka šķibacainais nāks par gidu. Iesim lejā un sauksim viņus pie kārtības!
Čostimpa stingriem soļiem gāja uz otrā pagalma pusi.
Ārā jauki spīdēja saule. Tobrīd tās stari bija sasnieguši klostera pagodas veida jumtu. Pajumta spilgti krāsotajiem izvirzījumiem skraidīja sikas gaismiņas, pat greznojumam domātas dvīņu gazeles bija it kā atdzīvojušās. Daudzspieķu ritenis starp gazelēm saules staros šķita griežamies.
Mis Parisa nopūtās un pagrozīja galvu.
-Ak Dievs! Tik brīnumskaistā laikā mums vajag medīt vampīrus.
- Arī tā ir viltība, tāpat kā viss, - rūca Ernijs Boss. - Aiz skaistā slēpjas ļaunais. Aiz dienas ir nakts. Mums tie jānogalina.
- Vai nevarētu… pēdējo reizi pasauļoties? - mis Parisa taujāja.
Ernijs Boss nosodoši paskatījās. Mis Parisa nopūtās un sakārtoja krūtis zem samta žaketes.
- Ak mīļais Dievs! Nākamajā pavāru grāmatā es kaut kā iedabūšu arī vampīru medības. Ja izdzīvošu. Vai izdzīvošu?
- Ir zināmas iespējas, - mierināja Ernijs Boss.
- Cik daudz?
- Ja činkstēsiet, tad ne visai.
Mis Parisa ierāva galvu plecos un neteica ne vārda, kamēr nokļuvām līdz ieejai.
Noeja uz pagrabu sākās kāda pamestā virtuvē, pareizāk sakot, no šās virtuves pieliekamā. Tur pavisam nesen bija glabāti pārtikās produkti, jo vēl plīvoja tādas smaržas, ka pat Ernijs Boss palēca atpakaļ.
-Vai ir droši, ka esam īstajā vietā? - viņš jautāja čostimpam.
Čostimpa sakārtoja cepuri, savilka ciešāk apmetni, tad pamāja.
- Droši. Nekāpiet uz sliekšņa!
- Kāpēc?
- Zem sliekšņa mitinās gars.
- Kāds gars?
- Zem katras ieejas pazemē dzivo gars. Kas uzkāpj uz sliekšņa, tas uzkāpj garam uz galvas. Un tas gariem nepatīk.
- Šajā ziņā esam līdzīgi, - norūca misters Vorloks.
- Jādod viņam upuris, - čostimpa kategoriski noteica.
- Nākotnē, - viņu pārtrauca Ernijs Boss. - Tagad mums nav laika.
- Bez tā es lejā neiešu, - iespītējās čostimpa. - Ja ar mums kopā nebūs dziļumu gars, būsim pagalam.
- Ak debess! - Moda tvēra pie pieres. - Kadu upuri jūs domājat?
- Neraizējieties! - čostimpa norūca. Pabāzis roku zem apmetņa, viņš izvilka mazu pudelīti un vienā mirklī izrāva aizbāzni. - Svētītais degvīns. - Viņš iebāza pirkstu pudelītes paplatajā kakliņā un uzslacīja slieksnim divus pilienus. - Ta re! Gatavs ir. Varam iet.
- Kurp? - Ernijs Boss skatījās apkart telpā bez logiem, bez durvīm. - Es neredzu ieeju.
- Paskatieties zem kājām! - čostimpa brīdināja.
Tad mēs pamanījām, ka tieši blakus Ernijam Bosam melnojas lūka.
- Veriet vaļā! - čostimpa komandēja.
- Mister Stīvens!
- Esmu tikai vienkāršs grāmatvedis, - misters Stīvenss taisnojās, tad sastapa Ernija Bosa skatienu 1111 uzrāva plecus. - Tomēr celšu. Kapec gan ne?
- Kabatas bateriju! - komandēja Boss.
Modās rokā pazibēja laternīte.
-Celiet augšā to lūku!
Misters Stīvenss noliecās, atspērās un pacēla. Bija redzams, ka viņam nenākas īpaši piepūlēties, lai gūtu panākumus.
- Uzmanieties ar kāpnēm! Sen būvētas, un…
Heinemans, kas līdz šim nebija acu nolaidis 110 manis, noliecās un pacēla no zemes mazu papīra lūgsnu karodziņu.
-Ehe! Te kāds ir gājis!
- Te jau katru dienu iet lejā, - čostimpa skaidroja. - Daži mūki tur savas mantas glabā. Kurš ies lejā? Kurš ies pirmais?
- Ejiet pats! - sacīja Boss.
- Kā tad! - Heinemans bija pretim. - Es nepieļaušu, ka iet šķibacis. Labāk iešu es.
- Kurš tad sargās misteru Lorenču?
- Es varētu sargāt, - pieteicās mis Parisa. - Vai kāds iedos mietu?
- Te būs revolveris, - sacīja Moda Benda, sniegdama Džeinai manu ieroci. -Ja būs kādas problēmas, šaujiet viņu nost!
- Nošaušu, - mis Parisa solījās. - Gan jau.
- Uzmanieties uz kāpnēm! - Heinemans, līdz pusei iekāpis noejā, atkārtoja čostimpas vārdus. - Tas tiešām ir sliktā stāvoklī.
Es gribēju nogaidīt, kamēr nokāpj pārējie, bet Ernijs Boss pamāja mis Parisai.
- Ejiet pa priekšu! Es negribu, ka šis zellis zogas man aiz muguras.
Gāju pie noejas un ielūkojos dziļumā. Lejup veda plati, neērti akmens kāpieni. Kāpnes nebija stāvas, pakāpieni plati, redzams, lamu zābakiem pielāgoti. Kādreiz mūki tur lejā tika glabājuši pārtikas krājumus, ar kuriem viņus apgādaja apkārtējo ciemu iedzīvotāji. Pirms dažiem desmitiem gadu, kad Timpu kļuva viegli sasniedzama ar kravas mašīnām, vairs nebija vajadzības uzkrāt lielas rezerves.
- Beidzas! - dzirdēju zem sevis Heinemana balsi. - Kāpnes beidzas.
Nolēcu viņam blakus. Stāvējām plašā tukšumā. Ta gals grima tumsā. Gar
sienām redzami samētāti krāmi: sapelējuši maisi, grozi, nestuves, salūzušas koka siles; viss liecināja, ka esmu pareizi novērtējis alas sākotnējās funkcijas.
- Sienās ir iestiprinātas lāpas, - sacīja čostimpa. - lešu un iededzināšu.
- Ejiet!
Pagaidām gaismoja tikai bālais lūkas četrstūris virs mums. Pēkšņi atskanēja dobjš blīkšķis, un četrstūris nozuda. Neredzēju nekā cita, vien tumsu.
- Iesim! - Heinemans man iebukņīja sānos. - Palieciet kopā ar mani, citādi…
Es nekustējos. Man blakus šaudījās divas trīs gaismas svēdras, meklēdamas atbalsta punktu, kur palikt.
- Mister Bos! - mēģināju šajā nakti sameklēt Erniju. - Kur jūs esat, mister Bos?
- Ko jūs gribat? - no kāpņu puses dzirdēju Ernija neiecietīgo balsi.
-Tur augšā kāds ir aizcirtis lūku.
Vienā mirklī visas tris gaismas svēdras slīdēja uz lūku.
Protams, kāds bija to aizcirtis. Uz mums ņirdzīgi blenza nomelnējušie dēļi.
- Ak Dievs! - kunkstēja mis Parisa. - Mēs esam ieslodzīti pie vampīriem. Mīļi lūdzu, gribu tikt ārā. Lūdzu, es…
- Kurš cels paniku, to nošaušu, - uzsvērti mierīgā balsī sacīja Ernijs Boss. -Mister Heineman!