- Esmu te.
-Ja misters Lorencs vēlreiz…
- Ernij! - iesaucās pārbijusies Moda Benda. - Tiešām mūs kāds ir ieslodzījis.
- Kā tu, pie velna, to zini? - Boss uzbrēca. - Varbūt tikai aizkrita. Caurvējš. Vai kaķis.
-Ernij!
- Nu labi, es paskatīšos. Pagaidiet, kamēr atgriežos!
- Es paskatīšos, - piedāvājās misters Stīvenss. - Ja viss būs kārtībā, pasvilpšu. Esmu gan tikai grāmatvedis, bet ar luku tikšu galā.
-Tikmēr mēs aizdegsim lāpas. Kur ir čostimpa? Atbilde bija pilnigs klusums.
- Eu! - Ernijs Boss atkārtoja. - Kur ir čostimpa?
Varenais ceremoniju un mūku mācekļu audzināšanas pārraugs bija nozudis kā lietus lāse svaigā jaka leķē.
Palikām pazemē, tumsā, padoma nezinādami.
- Tumsa man arvien ir bijusi pretīga, - pret sienu atzvilusi, žēlojās Izabella Mačado. - Bērnībā man pat pagrabā noiet nebija dūšas. Cik lieliski gari pagrabi bija Andalūzijā!
- Kuru tie interesē? - Heinemans viņu klusināja. - Kuram gan gribas zināt par jūsu sasodītajiem pagrabiem.
- Rupeklis! - pārmetošā tonī noteica Marija Mačado.
Heinemans neprotestēja. It kā atzina šādu apzīmējumu par atbilstošu.
- Ei! Kas tur augšā ir? - Ernijs Boss nepacietīgi jautāja.
-Jau esmu pie lūkas, - misters Stīvenss mierināja. - Jau esmu klāt. Pēc ilga klusuma un gaidīšanas atkal atskanēja Bosa balss. -Sakiet taču kaut ko,ei!
- Aizslēgts, - Stīvenss sauca lejup. - Veltīgi mēģināt, neiet.
- Paspiediet stiprāk!
- Es jau to daru. Pat nekustas.
- Labi, kāpiet lejā! Gan kaut ko izdomāsim. Varbūt kāds nejauši ieklidis mūks ir aizcirtis.
- Bet te kaut kas ir,-misters Stīvenss izbijies sēca.- It kā… nezinu…
-Kas?
- Ta kā būtu kāja, - klusumu šķēla spalgs baiļu kauciens. No tās puses, kur gaidījām misteru Stīvensu. Nespēju noteikt, vai tā bija viņa balss; katrā ziņā izklausījās, ka tur kādam ādu plēš. - Vai-l! Žēlastību! Es ne… Vai-i!
Jutu, ka man kāds ieķeras delmā. Nevis Heinemana, bet maza sievietes roka.
-Ak kungs! - mis Parisa čukstēja man ausi. - Kas tur notiek?
- Mister Stīvens! - Ernijs Boss kliedza. - Vai vēl esat tur?
Klusums.
- Mister Stīvens, vai mani dzirdat?
Klusums.
- Mister Stīvens, lūdzu atbildiet!
- Nogalinājuši, - šņukstēja Moda Benda. - Ernij, viņi ir to nogalinājuši.
- Kur nu nogalinājuši, - Boss nepiekrita. - Varbūt… viņš tikai nokrita pa kāpnēm.
- Kur gan, velna būšana, tas nolādētais čostimpa? - piktojās Astors Hārtlends. - Sacīja, ka pie sienas būšot lāpas. Es nevienu neredzu.
- Es pat sienu neredzu, - ņurdēja Domingu. Viņa balss bija pārsteidzoši mierīga, it kā mēs neatrastos pazemē, pilnīgā tumsā, kaimiņos ar vairākiem simtiem vampīru.
- Kādam vajadzētu palūkoties, kas ir ar misteru Stīvensu, - ieteica misters Vorloks. - Varbūt viņam kļuvis slikti.
- Vai kāpsiet augšā? - Hārtlends jautāja.
- Es uzkāpšu, - pieteicos.
- H tik vēl trūka, - Heinemans bija nikns. - Tad kāpšu es.
-Tad kāpiet! - Ernijs Boss atvēlēja. - Pārējiem palikt uz vietas! Mis Parisa!
-Esmu… te!
- Spiediet revolvera stobru misteram Lorencam sānos. Ja manāt ko aizdomīgu, nospiediet gaili.
- Labi, - mis Parisa pamāja. - Tūlīt uzvilkšu.
Dabiski, viņai ne prāta nenāca spiest ieroci man sānos, viņa, aizsardzību meklēdama, pieglaudās man.
- Mister Heineman!
- Esmu te, - mēs dzirdējām darbu vadītāja balsi no kāpņu pagrieziena. Divi gaismas stari iztaustīja sienu, taču redzeslokā nebija ne Heinemana, ne mistera Stivensa.
-Vai redzat kaut ko?
-Tikai tās durvis… Patiesi, kāds ir tās aizslēdzis… Jēzus… Šie salašņas!
- Tūlīt nāciet lejā! Vai dzirdat? Tūlīt nāciet lejā…!
Atskanēja kāju dipa, un lampu gaismas lokā ieradās Heinemans. Viņam padusē divi mieti, sejā šausmas. Pie mums ticis, viņš parādīja vienu mietu.
-Paraugieties!
Visu triju laternu gaisma sastapās uz mieta, ko bāza mums pie deguniem.
Mieta gals sarkans kā krāsā mērkts.
- Asinis, - viņš čukstēja. - Mistera Stīvensa asinis.
Ernijs Boss sagrīļojās. Blenza uz mietu un kliedza uz māsām Mačado:
-Krustu!
Abas melni ģērbtās māsas raganas reizē izrāva savus sudraba krustus un reizē pastiepa pretim Ernijam Bosam. Ernijs aizsedza seju un turpinaja kliegšanu.
- Neturiet to pret mani, velna būšana!
- Kur tad? - interesējās Izabella Mačado.
-Pret vampīriem.
- Kur tie ir?
Tas bija āķīgs jautājums. Tik ļoti, ka Ernijam Bosam nācās padomāt.
-Var būt jebkur. Kur jūs atradāt mietu?
- Uz kāpnēm, - Heinemans atbildēja. - Tas gulēja uz viena pakāpiena.
-Vai nekā cita neatradāt?
- Kur varēja nozust misters Stīvenss? - visu pārtrauca Modās Bendas činkstiens. - Ernij, man te nekas nepatīk! To vajadzētu nokārtot tur augšā. Nošauj misteru Lorenču un viss. To tu varēji darīt ari augšā, kālab mums te jāložņā pa caurumiem? Iesim augšā un…
- Kā tad mēs iesim, Moda?
- Tāpat kā tikām lejā. Kads taču dabūs vaļā tās nolādētās durvis.
- Izvairīsimies no panikas! - ierosināja misters Vorloks. - Līdz šim taču nekas īpašs nav noticis.
- Patiesi? - ar zināmu nepatiku balsi jautāja Domingu. - Tik tikko desmit metrus esam nogājuši, bet divi no mums jau pazuduši. Ja notikumi risināsies šādā ātrumā…
- Turiet muti, de Karvalju! Mister Heineman! Vai nekā cita neatradāt, tikai šo mietu?
- Atradu, - Heinemans atbildēja. Pacēlu galvu. Viņa balss bija kļuvusi skaidra. Nejutu tajā ne nervozitātes vibrāciju, ne paniku.
-Ko jūs atradāt?
- Mistera Stīvensa kurpi. Daudz ko biju iedomājies, tikai ne to…
- Kur… pi? - Ernijs Boss brīnījās. - Kur tā kurpe ir?
- Atstāju augšā, - Heinemans izspieda. - Augšā uz kāpnēm.
- Kāpēc… nenesāt lejā? Vispār, ka zināt, ka tā ir mistera Stīvensa kurpe? -Pazinu. Es… to apskatīju ēdamistabā. Nodomāju: kurš idiots pa Himalajiem
staigā sprādžu kurpēs?
- Atstājāt augšā? Kāda velna? -Jo no tās kaut kas lija.
- Kas lija? - stipri pieklusušā balsī jautāja Ernijs Boss. -Asinis… Mistera Stīvensa asinis. Pilna kurpe. Atkal iestājās klusums.
Man bija aizdomas, ka ne pēdējo reizi.