- Ak Dievs, Ernij, - Moda čukstēja. - Man ir pretīgi slikta nojauta.
Uzplaiksnījās pirmās lāpas gaisma. Mēs atradāmies lielas telpas galā. Tās otrs gals zuda tālumā; ne kabatas laternīšu, ne lāpu gaisma nespēja to sasniegt.
- Uzmanīgi ar lāpām! - Ernijs Boss uzsauca. - Un ikvienam būt gatavība. Sakot no šā brīža situācija ir saasinājusies.
- Kāpēc? Un ka līdz šim? - Domingu interesējās.
- Mister Vorlok!
- Esmu te.
-Vai miets ir? Turiet to gatavībā! Arī jūs, mister Hārtlend. Mister de Karvalju, saņemiet dūšu!
- Centīšos, - norūca Domingu.
- Mis Parisa, lūdzu uzmaniet misteru Lorenču! Un turiet uz priekšu savu laternīti! Pagaidiet, jums būs arī šī lāpa. Nu… vai visi gatavi?
- Mēs esam gatavas, - jūsmīgi atsaucās māsas Mačado. Viņu acis mirdzēja, sejas bija pietvīkušas, it kā viņas visu mužu būtu gaidījušas vampīru medības.
- Kā tu, Ernij… vari būt tāds, ja misters Stīvenss ir miris? Labāk vāksimies projām.
- Uz kurieni, Moda? Mister Heineman! -Jā?
-Turiet gatavībā mietu! Iesim!
Gājām uz tumsas pusi. Lavijāmies tik ilgi, kamēr saskatījām telpas viņā galā dīvainas mājiņas, pieaugušas pie alas sienām kā jūras bezdelīgu ligzdas pie klintīm. Mājiņas būvētas 110 dolomīta, ne logu, ne durvju nemānijām.
- Stāt! - Ernijs Boss mūs apturēja, pirmās mājiņas pamanījis. - Pie velna, kas tas?
Domingu nozīmīgi pavērās manī. Es pretim, tad noliecu galvu.
- Māja, - atbildēja Astors Hārtlends. - Kas cits tas varētu būt?
- Klau, Ernij, - ņaudēja mis Moda. - Šim taču nav ne durvju, ne logu.
- Ļautiņi, tā nav māja, - Heinemans saviebās. - Pagaismojiet šurp, mis Parisa!
Mis Parisa pacēla lāpu. Mums pretim skumīgi vērās pelēki akmeņi.
Ernijs Boss kaut ko klusībā nomurdēja, tad uzkliedza man:
- Ei, Lorenc! Kas par velnu te? Jūs taču šos zeļļus pazīstat.
- Kapenes! - misters Vorloks iesita sev pa pieri. - Skaidrs, kapenes. Un tajās guļ vampīri!
It kā mūsu vidu būtu bumba iemesta. Mis Benda skaļi iespiedzās, nometa lāpu un metas skriet uz alas tumšo dziļumu. Ernijs Boss - viņai pakaļ, paspēja vēl saķert aiz rokas, pirms viņa pazuda tumsā.
-Stājies taču, muļķe! - viņš auroja nekad vēl nedzirdētā, augstā balsi.-Kur tu skrien, bezprāte?
-Viņi… mūs nogalinās, Ernij! - meitene šņukstēja. - Es gribu no šejienes prom! Gribu ārā no pazemes!
Ernijs Boss viņu pierāva sev klāt, tad iegāza simbolisku plauku. Tikai tik, lai viņai pārietu histērija.
- Nāc pie prāta, Moda! Ari es negribu nekā cita. Tikai iepriekš iznīdēt tos riebekļus. Vai neesi apjēguši: vai nu viņi, vai mēs? Arā varēsim tikt vienīgi tad, kad būsim viņus nogalinājuši.
Moda Benda pamazām nomierinājās. Ernijs viņu palaida, pacēla nomesto lāpu un iespieda meitenei rokā.
- Ņem un gaismo! Skaties, kā mis Parisa!
Pieminētais paraugs stāvēja apmēram tādā pozā kā amerikāņu Brīvības statuja. Tikai acis bija ciet. Lāpa viņas paceltajā roka dega un gaismoja.
- Mieru, tikai mieru! - Ernijs Boss atkārtoja. - Iespējams, ka tur iekšā patiesi ir vampīri, bet tad tur vajadzētu būt logiem un durvīm. Tagad misters Lorencs būs tik laipns un pastāstīs…
Tobrīd vienā no mājiņām - to varēja būt ap divdesmit - kāds ievaidējās un sāka no iekšpuses dauzīt sienu.
Atkārtojās iepriekšējais skats, mis Moda nometa lāpu un mēģināja bēgt. Ernijs Boss metās viņai pakaļ, noķēra un iepļaukaja. Mis Moda paņēma lāpu un paskatījās uz mis Parisu, kas joprojām, acis aizvērusi, ar paceltu lāpu stāvēja pie pirmās mājiņas Visam vēl pievienojās daži Mias Vorlokas spiedzieni, drusku lāstu 110 mistera Vorloka mutes, mistera Heinemana zobu griešana, bezpalīdzīga mīņāšanās un krustu cilāšana, - to darija Mačado raganas, citādi viss bija kārtībā.
- Tomēr… tur iekšā kāds ir, - mis Benda čukstēja, atbalstījusies pret Ernija Bosa plecu. - Nesaki, Ernij, ka esmu mu|ķe un ka tās ir halucinācijas, jo tur kāds… dauzīja sienu.
Gluži kā sačukstēšanās uzmundrināts, kāds atkal sāka dauzīt sienu.
-Vampīrs! - Heinemans ierēcās, pavērsis mietu uz priekšu. - lešu, caurduršu to uz mieta.
-Vai caur sienu? - apjautājās viena no māsām Mačado.
- Tas riebeklis nāks ārā. Ņemiet krustu, parādiet viņam! Ar mietu caurduršu sirdi… Tūlīt viņš nāks ārā. Ja nenāks, noārdīsim akmeņus.
- Mieru! - Domingu pagāja uz priekšu. - Ne jau vampīri tur iekšā.
Ernijs Boss bija pārsteigts.
- Ak, nē? Kas tad?
- Mūki. Vai vientuļnieki. Kā tik.
Ernijs Boss palika ar muti vaļā. It kā labi nesapratis, ko viņam saka. Vai ari negribētu saprast.
- Kas? - viņš pārsteigts jautāja.
- Vientuļnieki. Tikai viņi nav no pasaules aizgājuši klasiskajā veidā.
- Ko tad, sasodīts, tas var nozīmēt?
Atkal tur iekšā kāds dauzīja sienu. Tad arī pārējās mājās daži rēgi sāka dārdināt mūrus.
- Tur iekšā ir divi cilvēki, - Domingu sacīja.
- Mājiņās?
- Kā jūs domājat, par ko es runāju? -Bet… kā tas iespējams?
- Tas ir viens veids, kā izrauties no pasaules, - Domingu skaidroja. - Vai nekad neesat ko tadu redzejis?
- Kur, pie velna, varēju to redzēt, ja tagad pirmo reizi esmu šajā zemē? Un domāju, ka arī pēdējo. Kas tie vientuļnieki tādi ir?
- Cilvēki, kas grib mierīgi meditēt. Grib, lai neviens netraucē viņu mieru. Liek uzbūvēt sev tādu māju un pašu tajā iemūrēt.
- Kas viņus… iemūrē?
- Pārējie. Citi mūki.
Visi bija sanākuši ap mums un pārsteigtām sejām blenza uz Domingu. -Vai viņš runā patiesību? - Boss, aizdomu mākts, pievērsās man.
- Protams, - es palocīju galvu. -Vai tiešām šajos ir iekšā cilvēki? -Tā ir.
-Un… cik ilgi… gribu sacīt, uz kādu laiku viņus iemūrē?
- Uz gadiem. Uz desmit vai divdesmit gadiem, varbūt uz visu mūžu. Kā nu katrs vēlas.
- Ko viņi tur iekšā tik ilgi var sadarīt?
- Meditē. Mēģina tikt līdz apskaidrībai.
- Neiespējami. Bez ēšanas, dzeršanas nevar…
-Viņi nepaliek bez ēšanas, dzeršanas. Mūki laiku pa laikam viņus apciemo, atnes ēdienu un dzērienu.
- Bet nav taču ne logu, ne durvju.
- Ja kārtīgi apskatīsieties, redzēsiet, ka mūrī daži akmeņi ir vaļēji. Tos no ārpuses var izņemt un pa to vietu pasniegt vajadzīgo uzturu.
- Nu… bet… elementāri higiēnas noteikumi?
- Katrai mājiņai ir sava ateja. Par mazgāšanos, protams, nav ne runas.
- Un gaisma?
- Mūki meditē tumsā. Gadu gaitā viņi bieži vien zaudē redzi. Bet viņiem jau acu nevajag. Viņus interesē nevis ārpasaules gaisma, bet iekšējā.
-Tas ir… barbarisms!
- Šeit ar tādiem jēdzieniem necik tālu netiksiet. Turklāt neiedomājieties, ka visi mūki liek sevi iemūrēt. Tā dara tikai patiešam apņēmīgie un fanātiķi.
-Un ja viņi nomirst?
- Tad mūri izlauž un līķi izņem. Dažreiz gan tikai vairākas nedēļas pēc nāves pamana, ka dažs klostera brālis ir pametis šo pasauli. Var jau būt, ka mūks tā gremdējies meditācijā, cita veida apziņā, ka pat nedzird, ja tiek uzrunāts. Tad mūki iet projām un pēc nedēļas atkal mēģina pasniegt ēdienu un dzērienu. Ja neizdodas, nogaida vēl nedēļu…