-Kungs Dievs!
- Bet tagad… kāpēc viņi klauvē? - jautāja Moda, kas likās pamazām atgūs- tamies.
-Viņi domā, ka atnests ēdiens. Kuram kaut ko vajag, tas klauvē.
-Vai varam kaut ko… darīt viņu labā?
- Liksim viņus mierā.
Šķita, ka sagrīļojas Ernija Bosa ticība vampīriem.
- Un tie asinssūcēji… vai tie viņus neaiztiek?
Domingu pavirpināja ūsas.
- Laikam necieš to smaku. Vampiri ir jutīgi pret smakām.
-Vai to jūs nopietni sakāt?
- Kā jūs domājat, kāpēc viņi vairās no ķiplokiem?
- Eū! - Heinemans iekliedzās, pacēlis lāpu. - Tur ir vēl viena ala.
Starp trešo un ceturto mājiņu melnojās jauna alas atvere. Heinemans piegāja un pagaismoja ar lāpu.
-Vai iesim?
Ernijs Boss pakasīja zodu. Nupat viņš bija kļuvis nedrošs, un šī nedrošība pamazām parādījās viņa sejā.
- Varbūt viņi ir tur iekšā?
- Durvis, - Heinemans sacīja. - Ar dzelzi apkaltas koka durvis. It kā agrāk bijušas aizmūrētas.
- Šurp krustus un mietus! Uz priekšu!
Ielūkojos ejā. Aiz manis degošo lāpu gaisma atspīdēja no lielu koka durvju roktura.
- Vai vajag krustu? - man aiz muguras apjautajās viena no Mačado raganām.
Satvēru rokturi un atgrūdu durvis. Pretim plūda vēja brāzma, trapija mums
tieši virsū. Pats tūlīt atrāvos līdz sienai, bet pārējie, kurus pazemes elpa bija skārusi negaidīti, sagrīļojās un sāka kliegt. Lāpas nodzisa un atstāja mūs tumsā. Pirms izdzisa lāpa mis Parisas rokā, redzēju, ka viņa izmisīgi pieplok pie sienas un mans revolveris izkrīt viņai no rokas. Noliecos, pacēlu, aizbāzu aiz apmetņa.
- Vai-ī! - Moda spiedza. - Jē-ēzus! Viņi mūs nogalinās. Mani mati! Ieķērās man matos!
- Stāt! - dzirdēju Domingu kliedzienu. - Iededziet kāds lāpu! Mis Parisa! Lūdzu, atjēdzieties!
- Es negribu atjēgties, - meitenei man blakus klabēja zobi. - Gribu mājās. Zvēru, ka turpmāk par restorāniem rakstīšu tikai labu. Nekad…
Heinemana rokā pavīdēja šķiltavu liesmiņa. Caurvējš to nolieca, bija jābaidās, ka tūlīt nodzisīs. Heinemans pagriezās tā, lai uguni aizsegtu no vēja.
- Sargieties no caurvēja! Kas tur iekšā? Mis Parisa! Nāciet ar kabatas laternīti!
Uzmirdzēja bateriju lampiņas gaisma. Tā bija sīka vārga gaismiņa salīdzinājumā ar lāpas sniegto, toties tai nekaitēja gaisa plūsma.
Tumsā ieurbās gaismas strēle. Tik tālu, līdz mūsu priekšā parādījās cilvēka seja.
Pareizāk sakot, seja, kas reiz bijusi cilvēka seja.
Tagad mēs tur priekšā skatījām tikai sažuvušu, mumificējušos miroņa viepli.
-Vampīrs! - iekliedzās Ernijs Boss. - Vampīrs! Iesim iznīcināt to pretekli!
Viņš man tā iegrūda sānos, ka atkritu pret sienu. Siena, protams, mani atgrūda, es jauki novēlos zemē. Pa tumsu kāds man uzkapa, kāds pret mani paklupa un gandrīz nogāzās. Tas nu vēl nebūtu nekas slikts, tikai viņam izkrita no rokas lāpa un uzkrita man uz galvas. Lēcu kājās un notrausu to nost. Maz trūka, būtu aizdedzies mans apmetnis.
Ernijs Boss, aptrakuma un baiļu vadīts, ar lēcienu metās virsū mums pretim iznirušajam stāvam un skaļi rēca:
- Mūsu Tēvs debesīs! Tu, nekrietneli, nu es tevi nogalināšu.
Viņš pacēla mietu un trieca mūmijai sirdī.
Mēs, šausmās sastinguši, vērojām šo skatu. Māsu Mačado rokās jau vizēja sudraba krusti, tomēr tie neiedarbojās. Arī miets ne. Smailais koka gabals ieurbās pelēcīgajā audumā, kas reiz bijis nomirēja apmetnis, tad bez grūtībām izdūrās cauri starp ribām. Galvaskauss paliecās uz priekšu, it kā mirušais mūs sveicinātu.
Ernijs Boss dūra vēlreiz, tad beidza bezcerīgo cīņu. Elsdams pagriezās un skatījās uz mani.
- Šis nav vampīrs, - viņš sacīja. - Šis ne.
-Šis ne,-piekritu.
Ķermenis sāka griezties. Caurvēja skarts, tas pagrieza sānus, tad parādīja mums muguru.
- Tas lido, - Moda Benda čukstēja. - Ak Dievs, tas lido.
- Tikai griežas, - precizēja misters Vorloks.
-Kā tā… griežas?
- Pakārts. Tā.
Patiesi, mirušais griezās, aukliņā karadamies, kā daždien pakārti cilvēki.
- Kā tas… te nokļuvis? - pīkstēja Mia. - Varbūt slepkavības upuris?
Mūsu priekšā pavērusies ala neveda bezgalībā, tā varēja būt divdesmit vai
divdesmit piecus metrus gara.
Tās sienas klāja nevis cildens pelējums, bet miruši muki pelēkos apmetņos, uzsieti aukliņās. Varbūt kādi divsimt. Uz mums vērās tukši acu dobumi, it ka ar ziņkāri nolūkodamies atnācējos, kas te iemaldījušies gadu desmitiem pēc šo muku nāves.
Tagad neviens vairs nekliedza. Pat Moda ne. Varbūt viņas spiedzienu rezerve jau bija izsīkusi.
-Ak mīļais Dievs! - izvaidēja misters Vorloks. - Kas te ir? Liķu kambaris?
- Droši, - es pamāju. - Senās Litangas līķu kambaris.
Ernijs Boss nu vairs pat acis nemirkšķināja, it kā baidīdamies, ka pa to laiku, kamēr acis ciet, kāds muks varētu tikt vaļā no auklas un sakost mūs. Viņš turēja uz priekšu pastieptu pistoli ar sudraba lodi un ar galvas mājienu aicināja mani tuvāk.
-Lorenc, nāciet šurp!
Aizvilkos pie viņa. Muki ar tukšiem acu dobumiem ziņkāri vēroja notiekošo.
- Esmu te, - ar nopūtu sacīju.
- Kas šie zeļļi tādi?
- Muki, - atbildēju. - Agrākie Litangas klostera mūki.
-Jūs sakāt… nevis vampīri?
- Pārbaudījāt taču, vai ne?
Ar to es domāju nosmailēto mietiņu, ko viņš bija iedūris vienā līķī.
- Kāpēc viņi atnesti šurp?
-Varbūt viņus negribēja izmest.
- Izmest? - viņš uztraucās.
-Vai esat redzējis šejienes kapsētas?
-Tikai… pa gabalu.
- Šeit apglabāšana ir simboliska. Sasalušā vai akmeņaina zemē nevar izrakt dziju bedri. Izkārpa tikai centimetrus dziļu kapu, iegulda mirušo. Kapa kopiņu vējš novāc pāris dienās, tad nāk plēsoņas un…
- Diezgan! Turpmāko varu iedomāties.
-Viņi negribēja, ka aizgājējs kļūst par plēsoņu laupījumu. Kaut ari pēc viņu uztveres miesu, ko pametis gars…
- Kā viņi varēja saglabāties tik veseli?
- Alas sausais gaiss konservēja ķermeņus.
Ernijs Boss pašķielēja uz Heinemanu.
- Jūs, Lorenc, man šķietat aizdomīgs. Man nepatīk jūsu samudžinātā pļa- pāšana. Liekas, jūs kaut ko slēpjat no mums.
Es gandriz sāku smieties. Kaut ko? Ja viņš zinātu, ko visu no viņa slēpju.
- Iespējams, - turpināju, - ka uz šejieni pārnesti sērgās mirušo mūku līķi.
Tagad pasaule ap mani sāka mutuļot.
- Sērgas? - Moda Benda šausmināta čukstēja. - Ernij, vai dzirdi, šis tips runa par sērgām!
- Pirms krietni daudziem desmitiem gadu Litangu piemeklēja nežēlīgas sērgas. Tik ļoti bargas, ka klosteris palika tukšs. Varbūt dzīvi palikušie baidijas, ka, novietojot mirušos kapsētā, plēsoņas iznēsās infekciju plašumā, tālab viņus iemūrēja te.
- Iemūrēja.
Parādīju uz biezo kaļķa kārtu zemē.
-Vai redzat šo? Esmu pārliecināts, ka šo alas daļu aizmūrēja, un… mūrējums ir tikai nesen atlauzts.
Misters Vorloks norīstījās.
-Ne… sen? Kad… nesen?
-Varbūt pirms dažām dienam. Iespējams, ka šodien. Iespējams viss.
-Bet… kādēļ?
Pat ja gribētu, nevarētu atbildēt uz šo jautājumu, jo Ernijs Boss sagrāba mani aiz rokas.
- Un auklas? Man nepatīk, ka viņi karajas auklas. Tas taču kaut ko nozīmē?