- Neko sevišķu, - mierināju. - Vai esat redzējis dievu statujas lielajā lūgšanu zālē.
- Protams, esmu.
- Ari tās sēž gar sienām. Varbūt mūki gribēja pieturēties pie šā kārtojuma. Auklas bija vajadzīgas, lai caurvējš tos nenogāztu zemē.
- Man tas ir par daudz, - Ernijs Boss bija sašutis. - Kur tad ir vampīri? Heinemans, galvu noliecis, klusēja, kaut gan viņam nāktos kliegt. Šķita, ka
viss notikušais atņēmis viņa interesi.
- Ernij, iesim atpakaļ! - Moda Benda sāka lūgties Bosu. - Te neviena nav… tikai tie tur… Tie taču nav vampīri.
- Un tomēr tie slēpjas kaut kur te, - Boss pacēla ieroci ar sudraba lodēm. -Ja šie te ir miruši un nekad nemodisies, kas tad nogalināja darbu vadītājus un misteru Stīvensu? Kur palika čostimpa?
- Esmu te, - atskanēja 110 alas dziļuma.
Līķi sāka līgoties savās aukliņās kāvēja sašūpoti. Līķis, kurš šūpojās mums iepretim, pavirzījās sāņus, un gar to iznāca čostimpa.
Viņa smaids bija savāds, it ka ne dzīva cilvēka smaids. Lūpas drusku pavērtas, tikai tik daudz, lai vienu mirkli pavīdētu uz priekšu izvirzītie acu zobi. Biju pārliecināts, ka tos pamanīju tikai es, neviens cits.
Ernijs Boss apsveica čostimpu ar tādu atvieglojumu, it kā viņi būtu pazīstami nezin cik ilgi.
- Kur jus bijāt pazudis? - Boss viņam uzklupa. Bija redzams, ka viņš piktojas tikai skata pēc. - Pie velna, kur jūs klistat?
- Drusku apskatījos tur leja, - čostimpa taisnojās. - Negribēju, ka mūs skar negaidīti pārsteigumi.
- Kā jūs tikāt mums priekšā?
- Pa blakus eju.
-Vai nevarējāt pateikt?
Čostimpa apmierināti smaidīja.
-Vai zināt, ka misters Stīvenss ir nogalināts?
Čostimpa smaidīja un māja ar galvu.
- Es redzēju viņa kurpi.
- Vai jūs zināt, kas to ir izdarījis? Čostimpa palocīja galvu.
- Nešķīstas dvēseles. Asinssūcēji.
- Tātad vampīri. Vai šie, te?
Čostimpa purināja galvu.
- Nevis šie. Te ir tikai mirušie. Šie nav vampiri.
- Kur ir viņi?
- Mazliet tālāk. Nāciet Ildzi! Es parādīšu.
Čostimpa gāja pa priekšu. Moda Benda atkal ieķērās Ernija Bosa rokā un mēģināja viņu atturēt.
- Ernij, lūdzu, man tas tips nepatīk. Vai tu redzēji viņa zobus?
- Kādus zobus?
-Acu zobus. īsti vampīra zobi.
Tātad mis Benda bija ievērojusi to pašu, ko es.
- Uz priekšu! - čostimpa aicināja, - lieniet cauri, garām mirušajiem. Nebaidieties no viņiem, viņi jūs neaiztiks. Nāciet, es saku! Un… turiet gatavibā mietus!
Tas, kas sekoja, neiederas manās pacilājošās atmiņās. Ālavai eja bija iespējami šaura, mēs nevarējām nepieskardamies izslīdēt starp līķiem, kas karājās pie sienām. Mis Benda, bāla ka krīts, piekļāvās Ernijam Bosam; Mia Vorloka centās turēties, tāpat arī Esperansa, kas pēdējos brīžos bija attālinājusies no manis. Viņa viena pati, nobālusi, sakniebtām lūpām, lauzās caur mirušo rindām. Vienīgi māsas Mačado šis nomacošais skats nesatrauca. Vai varbūt es daudzo kārpu un biezās smiņķa kārtas dēļ nesaskatīju viņu īstās sejas.
Līķi karājās, šūpojās, nācās tos vienkārši pagrūst nostāk, ja gribējām tikt uz priekšu.
- Ei! - dzirdēju aiz kāda plīvojoša līķa saucam Erniju Bosu. - Čostimpa, apstājieties! Kurp mēs ejam?
Čostimpa neatbildēja.
-Varbūt pa kreisi? - Boss nebija pārliecināts. - Tur ala turpinās.
-Jēzus, Ernij, kāpēc mēs neejam uz priekšu?
- Uz priekšu nav kur iet, - Ernijs atrēca. - Tur ir tikai siena, bet te sākas cita
eja.
-Jēzus, Ernij, ari tā ir pilna ar līķiem. Labāk griezīsimies atpakaļ!
Aiz mums līķu rindas bija sakļāvušās. Man radās dīvaina izjūta, ka tie ar nolūku slēdz mums atpakaļceļu.
- Stājiet jel, vai dzirdat? - kaut kur kliedza misters Vorloks. - Es nezinu, kur esmu. Redzu tikai šos tipus, bet jūs - ne.
- Nodzēsiet jel šīs sasodītās lāpas! - aiz muguras dzirdēju izmisīgi iesaucamies Heinemanu. - Nodzēsiet, jo šie var aizdegties. Jēzus, šis jau ir aizdedzies. Deg kā papīrs. Tūlīt nodzēsiet.
- Ka tad īsti šādu lāpu nodzēš? - mis Parisa šausmās jautāja.
- Nometiet zemē un sabradājiet! Gaismojiet tikai ar bateriju!
Apstājos pie kada pakārtā līķa un mēģināju orientēties. Mūmijas ar platiem vaigu kauliem mani vērās ar nožēlu. Varbūt jau zināja to, ko es nojautu un kam turējās pretim ikviena mana šūniņa.
-Ei! - kliedzu tumsā.-Vai te kāds ir?
- Nu jā, - atsaucās Domingu līķa otrā pusē. - Kur jus esat?
Nākamajā mirkli kļuva redzami viņa usu gali.
- Vella būšana, ko tādu vēl nebiju pieredzējis. Vai Miti neesat manījis? - Viņš salika rokas ruporā un auroja:
- Mia! Kur tu esi, mana mazā?
- Tas ir portugālis, - dzirdēju Ernija Bosa balsi. - Nāciet visi šurp!
- Kurp? - no tumsas jautāja Heinemans.
- Uz priekšu! Visu laiku uz priekšu!
-Vai kāds zina, kur ir "uz priekšu"?
Tomēr mēs cits citu atradām. Vajadzēja apmēram piecas minūtes, kamēr sapulcējāmies starp auklās sakārtajiem mūkiem.
- Lietot tikai kabatas baterijas! - ar pamatotām bažām balsī atkārtoja Heinemans. - Ja viņi aizdegsies, sadegsim arī mēs.
Esperansa ari tagad nenāca pie manis. Paskatījos viņā, bet viņa likās neredzam. Domās nogrimusi blenza pakārtajos mūkos, un viņas skatiens pamazām apmācās.
Toties pienāca mis Parisa. Un pieplaka man tā, it kā ar viņu būtu pavadījis pagājušo nakti.
- Jēzus, - viņa kunkstēja. - Tomēr jūs esat šeit. Es ticu vienīgi jums. Jūs tomēr pazīstat šo kultūru un ieražas. Citādi es droši vien pamazām zaudētu prātu. Mani vairs nesatrauc, ka šie te karājas visapkārt. Tā ir gluži… kā mana dabīgā vide. Vai nav dīvaini?
Vārdu sakot, ari mis Parisa sāka zaudēt līdzsvaru.
- Kur ir čostimpa? E-ū! Čostimpa!
Kliedza Ernijs Boss, tad pēkšņi apklusa. Dzirdēju tādu kā grūstīšanās troksni. Gandrīz jau būtu ņēmis roka atgūto revolveri, bet atkal atskanēja Bosa saniknotā balss.
- Moda, vai prātu zaudējusi? Kāpēc turi man muti ciet?
- Nekliedz, Ernij, lūdzu, nekliedz!
- Ko nozīmē, lai nekliedzu?
-Čostimpa…
- Kur viņš ir?
- Paldies Dievam, pazudis. Vai tu, Ernij, neredzēji?
- Ko man vajadzēja redzēt?
-Viņa zobus. Viņam ir vampīra zobi. Esmu pārliecināta, ka arī… arī čostimpa ir vampīrs. Un nu viņš … mūs ved pie pārējiem.
- Pietiek! - misters Vorloks noteica ļoti cieti. - Es atkāpjos. Griezīšos atpakaļ. Kaut kā izlīdīšu no pazemes…
- Paliksi te! - tikpat cieti sacīja Mia. - Neiesi nekur, jo…
- Nepalikšu, - misters Vorloks strīdējās. - Izstājos. Man pietiek tā visa.
- Jūsu tēvam ir taisnība, - pievienojās Astors Hārtlends. - Lai tas debilais ķersta vampīrus viens pats, ja grib. Man šīs medības jau līdz kaklam. Es arī iešu atpakaļ.
Satvēru mis Parisu aiz rokas un vilku līdzi. Kāds no pakārtajiem pašūpojās sāņus. Tur izlīda Domingu kopā ar māsām Mačado. Visiem bālas sejas, vai varbūt tikai Domingu laternītes gaisma tās rādīja tādas?
Mēs tur tupējām kā šūšanas fabrikas noliktavā starp pleciņos sakārtiem uzvalkiem. Tikai šie "uzvalki" nebija tukši.