- Vai visi ir? - apjautājās Astors Hārtlends.
Mans skatiens aši pārslīdēja pār sanākušajiem. Nebija vienīgi čostimpas un, protams, mistera Stīvensa.
- Ticiet man! - Moda lūdzās, rokas salikusi. - Čostimpa ir vampīrs. Viņš mūs atmānīja šurp…
- Vāksim panckas un taisīsimies projām! - ieteica Hārtlends. - Augšā pa kāpnēm, un atpakaļ neskatīdamies!
- Nē! - protestēja Mia. - Mēs nevaram bēgt.
- Kāpēc ne? - Hārtlends jautāja. - Līgumu ne ar vienu neesam slēguši.
- Esam gan, - Ernijs sacīja, pavērsis pret Astoru savu ieroci.
- Ar ko gan? - Hārtlends piktojās. - Ar jums? Neatceros.
-Ar nāvi, - Ernijs Boss atbildēja. - Un tā bargi soda līgumlauzējus.
Šajā ziņā man nācās viņam piekrist.
- Kur jūs gribat iet? - Hārtlends atsacīdamies atmeta ar roku un pajautaja. - Kur jūs tos vampīrus gribat meklēt?
- Iesim atpakaļ uz tam mājiņām.
- Pēc mistera Lorenča un de Karvalju domām tur iekšā ir muki.
- Un ja viņi grib mūs piemānīt? Lai mēs liekam tās kapenes mierā?
Visi apklusa un skatījās uz mani. Mačado raganas, Hārtlends, Heinemans, Moda Benda, misters Vorloks, pat Mia un Esperansa. Tikai Džeina noņēmās ar kabatas laternu.
- Labi, - Hārtlends padevīgi noteica, - iesim atpakaļ, ja jūs tā domājat. Man jau ir galīgi apriebies veselu mūžību maldīties te starp līķiem.
- Iesim! - pamāja arī Heinemans. - Iesim!
- Kurp? - Hārtlends jautāja.
Ernijs Boss bezpalīdzīgi mīņājās starp pakārtajām mūmijām. Mūsu stilbus saldēja auksts vējš, it kā 110 kaut kur pavērtām ledus kambara durvīm.
- Turp! - Ernijs Boss sacīja, taču neviens neredzēja, uz kuru pusi viņš rāda.
- Ernij! - Modās balss drebēja. - Man ir slikta nojauta.
- Moda, turi muti!
- Ernij, man ir aizdomas, ka esam apmaldījušies.
- Klusu, ja es reiz saku!
- Ernij, man ir aizdomas, ka esam te ievilināti.
-Es teicu: turi muti!
-Ernij, es domāju, ka visi būsim pagalam. Tad nāks kāds… piesies auklu un pakārs mūs pie sienas.
- Moda, vēl vienu vārdu un…
- Ernij, mēs… nekad vairs neredzēsim sauli!
Ernijs Boss zaudēja galvu. Metās virsū Modai un atkal gribēja viņu iepļaukat. Misters Vorloks nostājās starp viņiem, gribēdams aizkavēt, tā nu Ernija plauksta nošņāca pret viņu.
Sitiens mērķi netrāpīja. Misters Vorloks to atvairīja tik viegli, kā nekaunīgu mušu aizgaiņādams.
Ernijs Boss pats sagrīļojas un uz sejas gāzās starp diviem pakārtajiem. Tur viņš nozuda, varbūt līdzīgi Alisei bija iekritis Aizspogulijā.
- Pameklē citu, ar ko kauties! - misters Vorloks mierīgi noteica. - Man šis histēriķis līdz kaklam. Mēģināsim domāt šā āmurgalvas vietā! Vai jūs, mīļā, mierīgi pacietīsiet, ka šis klauns jus pļaukā?
Moda nevis atbildēja viņam, bet sāka izmisīgi saukt Bosu.
- Ernij… Kur tu esi, Ernij?
Lai nu kur Boss būtu, viņš klusēja kā zivs.
- Ernij, dārgo Ernij… kur tu esi?
Ernijs pat neiepīkstējās.
Tad Moda uzbruka misteram Vorlokam.
- Ko jūs, nolādētais, ar viņu izdarījāt? Ko jūs izdarījāt?
- Es? - brīnījās misters Vorloks. - Neko. Gribēju jūs aizstāvēt un aizstāvēju arī. Tikai saķēru viņu aiz rokas un… palaidu vaļā.
Tomēr viņš neatzinās, ka Bosa roku arī nedaudz pagriezis.
- Kur tad viņš pazuda? Ernij, kur tu esi?
Es pagājos uz priekšu, pastūmu sāņus divas mūmijas, lai varētu starp tām iebāzt galvu, jo biju saklausījis Ernija Bosa balsi.
- Esmu te.
- Jēzus! - Moda kliedza. - Ernij, kur tu esi?
- Laikam… citā alā.
Pastiepu kaklu. Aiz šiem diviem pakārtajiem melnojās jauna alas ieeja.
- Mis Parisa! Pagaismojiet tur!
Pazibinātajā gaismā ieraudzīju Erniju Bosu sēžam uz akmeņiem alā ar zemiem griestiem. Viņa sejā nebija dusmu, drīzāk viņš ar izbrīnu aplūkoja melnās sienas.
-Jauna ala.
- Nez kurp tā ved? - jautāja Astors Hārtlends.
-Ak Dievs! - čukstēja mis Parisa. - Droši vien uz elli.
- No kurienes jums tādas muļķības?
- Paskatieties uz sienām. Vieni kvēpi.
Patiesi, tās alas sienas klāja bieza sodrēju kārta. It kā elles ieeja būtu tuvumā un te būtu uzkrājušies velnu kurinātās uguns dūmi.
-Tikai mieru! - Domingu pacēla roku. - Pagaidiet īsu brīdi!
Un viņš nozuda starp grozīgo, Ilgojošos pakarto mirušo masu.
- Ak Dievs… arī viņš neatgriezīsies! - mis Parisa čukstēja. - Cits pēc cita…
Tomēr Domingu atgriezās. Nostājās mums iepretim un noraizējies virpināja ūsas.
- Nevaru atrast ceļu atpakaļ, - viņš sacīja. - It visur tikai… šie līķi. Tur to ir vismaz tūkstotis, ja ne vairāk.
- Sakiet kaut ko, Ernij! - misters Vorloks mudināja vampiru mednieku, it kā pats nebūtu viņu aizlidinājis uz jaunatklāto eju. - Jūs taču esat ģēnijs, vai ne? Ko lai mēs iesākam?
Ernijs Boss iekļāva galvu plaukstās.
- Nezinu, - viņš čukstēja. - Nezinu.
- Nezināt? Mēs esam pazemē… Biju spiests pārņemt iniciatīvu.
-Viss būs kārtībā, - paspēru soli uz priekšu. - Vai jums ir labi, Ernij?
- Nē! - uzrunātais atburkšķēja. - Man nemaz nav labi.
- Mans nabaga, nabaga Ernijs, - Moda saļima viņam blakus un sāka glāstīt galvu.-Vai nelabais onkulis pāri darīja?
Misters Vorloks nozimīgi palūkojās uz mani, tad noplātīja rokas. Domingu piegāja pie Bosa un pastiepa roku.
- Dodiet šurp revolveri!
Ernijs paklausīgi iespieda to viņam roka.
- Nedod, Ernij! - spiedza Moda. - Viņi grib mūs nobendēt. -Arī jūs, jaunkundz!
-Varat pagaidīt!
Moda izrāva pistoli un pavērsa pret Domingu. Tas ir, gribēja to darīt. Līdzās stāvošais Heinemans pasita viņas roku un gaisā notvēra uzlidojušo ieroci.
- Mieru, meitenīti
-Jūs te mani par meitenīti nesauksiet! Es pieprasu… Ernijs Boss rāmi satvēra viņas roku. -Moda, turi muti!
Moda Benda nolieca galvu uz Ernija pleca un sāka raudat. Aiz mums kā zvanu mēles šūpojās pakārtie mirušie.