Tad viņš saņēma pirmo spaini. Skaļi ierēcās un varbūt rēktu vēl tagad, ja balsi neaizslāpētu otrs spainis ūdens.
Parādīju dažas šaušalīgas grimases, seja man bija tik sodrējaina kā nepieredzējušam skursteņslauķim, tad apsviedos un skriešus metos uz gaiteņa galu.
Tomēr čostimpa nebija nekāds vārgs divgadnieks. Dēmoniem viņš gan ticēja, gan neticēja, otru lējienu saņēmis, viņš pacēla pletni, lai mestos man virsu.
Ar to viņš ari zaudēja. Uzkāpa uz saziepētajām kazādām un paslīdēja.
Kamēr vien dzīvošu, neaizmirsīšu to deju, kas mani iepriecināja. Izskatijas pēc dzērvju kāzu dejas, kaut gan dzērves tādā dejā reti kad varētu lietot pletni. Ar visu pletni un apmetni viņš gāzās vispirms pret vienu sienu, atspērās pret to un krita pret otru. Sienas drusku paspēlēja bumbu, tad atgrūda viņu uz gaiteņa vidu. Tieši uz kazādas.
Samiedzu acis. Klosteri taisni kā zemestrīce kratīja. Čostimpa norēcās un jauki kunkstēdams izstiepās uz grīdas.
Paņēmu padusē abas kazadas, paķēru spaiņus un soļoju atpakaļ uz savu celli.
Jutu, ka arī šī diena nav pavadīta veltīgi.
16.
Rita svētbrīdis sākās kā parasti. Taču dažus sīkumus pamanīju un rūpīgi noglabāju savā atmiņā. Piemēram, Dongens bija miegains un bāls, tik tikko turējās kājās. Kopējās lūgšanas laikā viņa lūpas kustējās bez skaņas. Viņš pat nepamanīja, ka čostimpa viņam viegli uzšauj pa muguru.
Torīt notika izšķirošais pagrieziens manās attiecībās ar čostimpu. Muku audzēknis ielēja man teju, noliku tasi sev priekšā uz grīdas, pec noteikumiem nekur citur likt nevarēju. Čostimpa draudīgi tuvojās un apstājās pie tases.
- Nu ir izšķirošais brīdis, - nodomāju. - Ja apspers, tad esmu veltīgi pūlējies.
Čostimpa pieturēja apmetņa stūri un graciozi pārkāpa pāri.
Es rāmi uzsmaidīju viņam. Līdz šim viņa seja bija apēnota, nebiju to saskatījis. Tagad palūkojos un nobijos. Pieres vidū rēgojās tāds puns, it kā šķietami lādzīgais čostimpa grasītos kļūt par vienradzi. Viena sejas puse uztukusi, deguns nošķiebies.
Viņš vairs neuzdrošinājās apgāzt manu tasi.
17.
Nākamajā naktī vajadzēja čostimpu likt mierā. Domāju, ka ir laiks noskaidrot par Dongenu. Katrā ziņā es varēju tieši pajautāt, kur viņš pa naktīm staigā, tomēr izlēmu, ka labak būs paša acīm pārliecināties.
Laimīgi tiku galā ar obligātajām lūgšanām, nav pat pāpiemin tas, ka atļauju Tharpačenpo studēšanai ari todien nebiju dabūjis, īso brīvo laiciņu pavadīju klusā meditācijā. Paēdu vakariņas - divas tases tējas ar mazliet jaku sviesta - un atlaidos guļvietā ar kurkstošu kuņģi. Dongens reiz ielūkojās, pajautāja kaut ko muļķīgu un aizgāja. Kamēr viņš jautāja, es plati nožāvājos, it kā taisīdamies tūlīt aizmigt.
Ne prātā nenāca gulēt. Līdzko ārā nočīkstēja grīda, paglūnēju pa durvju spraugu. Tieši īstajā laikā, lai vēl saskatītu Dongena apmetņa mugurpusi, kas tūlīt iegrima tumsā.
Nogaidīju dažus mirkļus, lai grīdas čīkstoņa mani nenodotu. Tikai pie kāpnītēm, kas veda no galerijas uz pagalmu, man ienāca prātā, ka esmu neapbruņots. Mans 38. kalibraSmith and Wesson atradās cellē, čemodāna dibenā. Varbūt vajadzēja paņemt līdzi, kaut gan sirds dziļumos kaut kas čukstēja, ka par to nav jāuztraucas, esmu taču lamu klosterī, tieši dieviem pret acīm, viņi mani uzmanīs.
Nokļuvis pagalma, iejutos tumsā. Augšā kā mazi gaismeklīši mirkšķinājās zvaigznes, mēness bija sācis savu ceļojumu pa debesu laukiem. Ta spožie stari mīņājās gar klostera sētu, gaidīdami uz iekša laišanu. Sviesta lampiņu gaišums gaiteņu līkumos kļuva aizvien bālāks. Varbūt tas nojauta, ka drīz vien radīsies neuzvarami sacensoņi.
Pēc dažiem soļiem varēju pārliecināties, ka Dongens gatavojas ne jau draugus apciemot. Izgājis cauri nākamajam pagalmam, viņš devās nevis uz muku cellēm, bet nogriezās uz lielajām lūgšanu dzirnām.
Sastingu un prātodams noskatījos viņam pakaļ. Vai viņš gribētu griezt lūgšanu dzirnas? Varbūt rinpoče Ņemdens vai čostimpa ir viņu sodījuši, likdami nakts vidū griezt lūgšanu dzirnas?
Lūgšanu dzirnas bija izvietotas rindā gar muku dzīvojamkorpusu, garā paviljonā bez sānsienas. Lielākā daļa 110 tām bija augstākas nekā Dongens; ja viņš gribētu aizsniegt sānos ierīkotos koka rokturus, viņam būtu pamatīgi jāstiepjas.
Mans sargātājgars Jidamons pagaidām mierīgi atpūtās manas dvēseles dzīlēs, skats uz lūgšanu dzirnavām radīja klusu nostalģiju. Es pats aizsapņojos līdz tiem laikiem, kad iepazinos ar šīm dzirnavām. Iztēlē spēji uzausa lamas Altan- gerela kalsnējais augums un, kā viņš ar lielajiem, uzliektu purngalu zābakiem brien pa kupenām un ved mani pie lūgšanu dzirnām.
- Tās ir lūgšanu dzirnas, - viņš rādīja milzīgu veltņveidīgu ierīci. - Vai tu zini, kas tur iekšā?
Es zināju, bet pieklājīgi turēju muti.
- Lūgšanas, - Altangerels skaidroja. - Om mani padme hum un citas. Ja pagriezīsi dzirnas, tava lūgšana aizlidos tieši pie Būdas. Pagriezīsi tūkstoš reižu, aizlidos tūkstoš lūgšanu. Cik reižu gribi griezt?
Es neapšaubāmi jutos aizkustināts, pirmo reizi mūžā stāvēdams pie veselas rindas varenu, gandrīz divmetrīgu, uz vertikālas ass ierīkotu lūgsnu dzirnu, tajās slēpās svētās lūgšanas, un te bija iespēja pēc zināma apgriezienu skaita raidīt dieviem neierobežoti daudz lūgšanu, tomēr pa īstam nepriecājos par šo iespēju. Arā varēja būt ap piecdesmit grādu, protams, zem nulles, tātad es pat nezināju, vai esmu puisis vai meiča. Mana elpa drusku palidoja gaisā, tad bira zemē. Ja uz vienu mirkli apstājos, zābaki piesala pie sniega.
- Griez droši! - caur ledaino gaisu dzirdēju kalsnējā lamas mudinājumu. - Labas attiecības ar dieviem nenāk par ļaunu.
Saņēmu visus spēkus un vilkos pie malējām dzirnām. Griešanai domātais rokturis rēgojās manu gūžu augstuma, domāju, ka nekādu sarežģījumu nebūs.
- Tikai īstam cilvēkam izdodas tās pagriezt, - kalsnais lama smējās. - Paskatīsimies, vai esi īsts cilvēks. Veltīgi mēģinās tāds, kuram jau dēmoni izmetuši tīklus. Tad trumulis un ass pat nepakustēsies. Runā, ka to spiežot atpakaļ pats Sindžē, zempasaules valdnieks, protams, neredzams. Iesim, Lubsang, griez!
Satveru dzirnu rokturi un spēcīgi grūdu uz priekšu, lai griežas varenā koka ierīce. Tai ne prātā nenāca griezties, toties griezos es. Pirms apjomīgās dzirnas pakustējās, es slīdēju un noplakšķēju uz dibena. Kaut gan man kājās bija neslīdīgi labas ādas zābaki, papēdis bija paslīdējis uz ledus, kas slēpās zem sniega.
Lama Altangerels, lai arī mācīta un izcila personība, smējās, ceļgalus plikšķinādams. Viņš bija varen omulīgs mūks; neviens cits neprata tik uzskatāmi pasniegt džataku, tas ir, Būdas Šakjamuni darbus iepriekšējā dzīvē, tajos bija arī itin jautri gadījumi. Vārdu sakot, Altangerels smiedamies vispirms dauzija pa ceļgaliem, tad saķēra sānus. Un tas notika piecdesmit grādu salā.
- Mēģini vēlreiz, Lubsang! - viņš mudināja. - Ar īstu sirdi izdodas ari salā.
Mēģināju. Vai man jāteic, ka ar tādiem pašiem panākumiem?
Līdzās daudzām citām pozitīvām īpašībām Altangerelam piemita arī gudrība. Vēl brītiņu viņš smejas, tad kļuva nopietns.
- Pagaidi, Lubsang, es tev palīdzēšu. Palīdzība ir viens no visskaistākajiem cilvēka tikumiem. Pats Buda savās bezgaldaudzajās atdzimšanās ir palīdzējis tiem, kam vajadzēja. Griezīsim lūgsnu dzirnas kopā!
Man jau bija izdevies tikt uz kājām. Metos pie dzirnām trešo reizi, satvēru kloķi un saspringu. Nekrilu gan, bet koka ierīce nepakustējās.