Budistu klostera noslēpums

mūrētās mājiņas. Tieši tādas pašas, kādas jau bijām redzējuši, kaut gan es apzvērēt varētu, ka esam citā alu sistēmas stūrī.

-     Kapenes! - Ernijs Boss čukstēja, bailēs aizsegdams seju. - Kapenes ar vampīriem.

Izskatījās, ka viņā atkal sāk atgriezties drausmās bailes no asinssūcējiem. Par laimi, viņam vairs nebija ieroča, tātad vismaz nebija jābaidās, ka viņš, šausmu mākts, varētu sākt šaudīties.

-   Vai arī te… dzīvo vientuļnieki? - drebošā balsī jautāja Esperansa.

-   Kas to lai sazin,-paraustīju plecus. - Varbūt tās stāv tukšas. Pārāk tālu no pārējām.

-    Lūdzu, iesim tālāk! - mis Parisa lūdzās. - Misters Lorencs sacīja, ka šie zeļļi gribot but tumsā, iemūrēti. Kālab traucēt viņu mieru, vai tā nav? Es arī negribu, ka mani traucē, ja, uzrakstījusi kārtējo rakstu par restorāniem, apmierināta atlaižos uz kušetes. Nīstu traucētājus. Pazudīsim no šejienes, bet aši!

Varbūt mēs būtu viņai paklausījuši, ja akmens mājiņā kāds neievaidētos.

Drusku vilcinājos, tad gāju pie mājiņas. Īstajā brīdī, lai saklausītu otru sāpīgu vaidu.

-    Iesim taču, vai dzirdat!? - mis Parisa steidzinaja. - Iekšā skatīdamies jūs viņu tikai sakaitināsiet.

Pēc trešā vaida jau biju drošs, ka tam, kurš iekšā - lai viņš būtu, kas būdams - ir vajadzīga palīdzība.

-    Mums jāuzzina, kas ir šajā mājā, - es kategoriski sacīju. - Izņemšu no sienas attiecīgos akmeņus.

-Neņemsiet neko! - Astors Hārtlends glāstīja ūsiņas. Tas vēl nebūtu nekas slikts, bet otrā rokā viņš turēja pistoli, pavērsis stobru pret mani. - Uzkāpsim augšā, tiksim drošībā, tad, ja gribesiet, varēsiet nākt leja. Džeinai taisnība: tas zellis, ja navvampirs, ir pats licis sevi ieslodzīt.

-     Mums noteikti viņš jādabū ārā, - Domingu steidzās man palīgā. - Viņš varētu mūs izvest no pazemes.

Astors Hārtlends vilcinājās, tad atmeta ar roku un iebāza pistoli kabatā.

-    Lauziet ar, jupis ar jums! Tikai pacentieties!

Sākām celt ārā vaļējos akmeņus. Pēc pirmajiem mums pievienojās Esperansa. Pārējie tikai stāvēja un skatījās. Nekā cita viņi nevarētu darīt, jo mēs arī trijatā tik tikko varējām piekļūt pie spraugas.

Izcēlām pirmo akmeni, otro, tad trešo. Vaidi visu laiku pieņēmās spēkā un liecinaja, ka man ir taisnība, tur iekšā ir kāds, kam vajadzīga palīdzība.

-    E-ū! - iekliedzu caurumā, pa kuru pretim mums plūda bezdibenīga tumsa. - Kas tu esi?

Kāds kaut ko nokunkstēja. Nespēju pat konstatēt, kādā valodā.

Par laimi, caurums bija pietiekami liels, lai kalsnējāks ziņkārīgais varētu ielist. Vairāk nelauzām, saistviela starp akmeņiem bija cieta ka betons.

Domingu jautājoši pavērās mani. Palocīju galvu un mēģināju iespiesties spraugā. Veltīgi spiedos, pleci aizķērās spraugas malās.

Pirms mēģināju otrreiz, Domingu pastūma mani sāņus un pamēģināja ielīst. Diemžēl, ari viņš netika spraugai cauri.

-    Neies! - viņš nikni piespēra kāju. - Golfa bumba šai bedrītei par lielu.

Mis Parisa sarūgtināta pasita gaisā dūri.

-    Laidiet mani, ka jūs jupis…!

Domingu pārsteigts pavērās viņā.

-Jūs… gribat līst iekšā?

-    Nelabais grib… - mis Parisa nikni atcirta, uzlocīdama samta žaketes piedurknes.-Bet kādam taču jāiet… Ja jūs nevarat…

-    Paklausieties, Džeina…

-    Ejiet nost, kamēr neesmu pārdomājusi. Nemaz nezinu, kā varu uzņemties tādu trakumu. Ejiet nost, es saku.

Negribigi atkāpos malā. Mis Parisa pārmeta krustu un iebāza galvu atverē.

Viņu it kā iesūca bezgaisa tukšums. Vienu mirkli iekšā bija tikai viņas galva, nākamajā - jau visa mis Parisa. Un viņas laternītes gaisma.

-    Sasodīts! - saklausīju viņas šķendēšanos. - Vai tā ir māja? Drīzāk atejas bedre. Ļautiņi, kā te smird! Kas jūs esat? Jēzus! Tas ir… tas…

Metos pie cauruma, iebāzu galvu. Diemžēl, nelaimīgā kārtā sasitāmies ar mis Parisu, noklaudzēja vien. Dažus mirkļus man priekšā lēkāja visas pasaules zvaigznes.

-    Glābiet! - kliedza mis Parisa. - Man kāds iesita.

-    Tas biju es, - kautri stomīdamies atzinos.

-Jēzus! Ja jūs kādam esat draugs, tad tam ienaidnieki ir lieki. Neniekojieties tur! Kurš var izvilkt šo tipu?

Šis "tips" pagaidām nebija redzams. Tad caurumā pavīdēja kaut kas dzeltens, kas varēja but mūka apmetnis.

-    Ņemiet aiz pleciem, viņš ir tik vājš, ka droši vien izvilksiet.

-    Ko jaunkundze… ir atradusi? - Domingu pluinīja ūsu galus.

-     Kādu mūku. Baidos, ka viņš nav pie samaņas. Nesakiet man, ka viņš ir sērgas skarts, jo tad es kliegšu. Nemaz nesaprotu, kā varēju būt tāda muļķe un līst iekšā. Turiet taču, neākstieties!

Redzēju gaisā karājamies tādu ka greizu, noplukušu plecu. Sniedzos iekšā, satvēru un pūlējos vilkt ārā. Manas svētīgās darbības dēļ redzes laukā nonāca vispirms galva, tad abi pleci. Arī Domingu iebāza roku un palīdzēja vilkt atradumu ārā.

-    Om mani padme hum, - slimā cilvēka lūpas pavērās. Nebija šaubu, ka mājiņas iemītnieks ir slims. Galva slīga sāņus kā nokautam cālim, augums sašļuka tik nožēlojami ka skatloga manekens zemestrīces laikā.

-    Om… mani… padme hum, - kunkstēja lama; nu jau es biju drošs, ka atrastais ir mūks. - Palīdzi, dievs Mahakala.

Balss nez kāpēc šķita pazīstama.

-    Velciet! - komandēja mis Parisa. - Uz priekšu, es negribu šeit pavadīt skaistākos jaunības gadus. Ak Dievs, no šās smakas simt gadu netikšu vaļā. Sakiet, mister Karvalju, vai jūs spētu precēt tik smirdošu i evieti?

Domingu smaidīdams pavirpināja ūsas.

-   Ja runa par jums, noteikti varētu.

-    Paldies! Bija patīkami. Velciet!

Pamatīgi rāvām. Caurums negribīgi atdeva savu upuri, kurš nokrita zemē.

Beidzot viņa seja pavērsās uz manu pusi. 'la bija tik netīra, ka labu brīdi nevarēju atšķirt vaibstus.

Pēc laiciņa viņa seja it kā kļuva gludenāka un viņš atvēra acis, un tad es tā iekliedzos, ka otrs mūks - ja būtu tur iekšā - aiz bailēm pats izlīstu ārā.

Visa glābšanas akcija pārvērtās kopīgā kliegšanā. Kāds spiedza, kāds metas skriet uz tumsas pusi, tad aši apsviedās un pievienojās mums.

Es tikai stāvēju, pārvērties par sālsstabu, tomēr man nemaz nevajadzētu būt tik pārsteigtam. Es taču jau biju rēķinājies ar kaut ko tādu, tomēr pārsteigts raudzījos muka netīrajā sejā.

Mūsu priekšā gulēja Litangas klostera varenais priekšnieks rinpoče Ņemdens.

Viņš kādu bridi murmināja om mani padme hum, tad zaudēja samaņu.

15.