Mis Parisas baterijas gaisma atdūrās pret pamatīgu, krietni lielāku par citām, tomēr tādu pašu mūra mājiņu. Tai bija durvis un pat divi logi. Kaut gan nekad neesmu pasaulē redzējis ko nevajadzīgāku kā logi pazemes mājā. -Jauns vientuļnieks, - aiz muguras čukstēja Esperansa. - Un kāds vēl! Ernijs Boss ievaidējās.
- Šajā var būt vampīri.
- Jūs tā domājat? - jautāja Heinemans, kurš pēdējā laika izcēlās ar klusēšanu.
- Tur ir logi un durvis, - Boss skaidroja. - Viņi var pa tām staigāt. Domingu apstājās un, noņemdamies ar savām ūsām, skatijās uz pusvirus
pamestajām durvīm -Vai iesim iekšā?
- Tikai uzmanīgi, - es brīdināju. - Kurš gan zina, kas tur iekšā. Šoreiz es nesacīju patiesību.
Skaidri zināju, kas mūs sagaida, ja pārkāpsim pazemes mājas slieksni.
- Neapdzīvota, - pēc īsas, aizdomu pilnas klusēšanas nočukstēja Mia Vorloka.
- Un ja nu tā nav?
Nevienam negribējās tuvoties ieejai. Domingu pašķielēja uz mani, taču nekā nesacīja, tikai pavirpināja ūsu galu.
- Nu tad es, - piedāvājos. - Palūkošos, kas tur iekšā.
Jau gāju uz durvīm, bet mani apturēja ragana Izabella Mačado.
- Ei! Pakariet kaklā šo!
Mis Parisas baterijas gaismā uzmirdzēja mazs sudraba krustiņš. Es pieklājīgi noraidīju šo piedāvājumu.
-Vai ari šo nevajag? - Heinemans sniedza uz manu pusi Ernija Bosa pistoli ar sudraba lodēm.
Nevis atbildēju viņam, bet uzkāpu uz sliekšņa un ielūkojos tumsā. Gaismas tik vien, cik ieplūda pa logu no mis Parisas laternas.
Lielajā telpā redzēju kādas piecpadsmit gultas, dažus krēslus, mazu, zemu galdiņu un neskaitāmi daudz sēžamspilvenu. Uz galda neiespējamā jucekli samesti trauki, dažās bļodās vēl svaigas ēdiena atliekas. Piegāju pie galda, aptaustīju sudraba tējkannu galda vidū. Sāni silti.
Istabas kaktā pacēlās par cilvēka augumu lielāka altāra statuja: tlģergalvas dieva Tagmara statuja. Tās priekšā nodzisušās sveces un pārpelnojušies kvē- pināmkociņi. Sameklēju kārbiņu ar kvēpināmiem, izņēmu dažus kociņus un iespraudu nodegušo vietā, aizdedzu ar sērkociņiem, kas atradās pie tīģerdieva kājām. To pašu izdarīju ar abām svecēm un abiem sviesta gaismekļiem. Liesmas, kas pacēlās, deva siltāku, bet noslēpumaināku gaismu nekā pa logu iespiedusies baterijas gaisma.
- Pie velna, ko jūs tur iekšā darāt? - dzirdēju Mias Vorlokas balsi. - Lorenc, sakiet taču kaut ko!
Sveču un sviesta gaismekļu liesmas noplaka un liecās uz otras istabas pusi.
No turienes skanēja tāda kā skrapstēšana, kā apslapēta runa.
- Lorenc, vai ar jums viss kārtībā? - pa logu iekliedza Astors Hārtlends. -Vai jūs ko redzat? Vai mums iet līdzi?
Apsēdos uz spilvena, atspiedu muguru pret sienu un aizvēru acis.
- Nāciet! - pēc tam teicu. - Vampīru te nav.
Kad atskanēja soļi, atvēru acis.
Bija sācies pirmais cēliens.
Viņi cits aiz cita nāca pa durvīm. Pirmais Domingu, joprojām virpinādams ūsas, viņam blakus Mia Vorloka ar revolveri rokā. Šad tad viņa paskatījās uz Domingu, kā iedrošinājumu gaidīdama. De Karvalju bija tik aizņemts pats ar sevi, ka uz mī|oto ne acu nepameta. Misters Vorloks nervozi glāstīja rudos matus, bet viņa acis šaudījās šurpu turpu, ka tenisa maču vērojot. Pie abām māsām Mačado arī tagad nebija manāmas nekādas jūtas, šķita, ka šajā pasaulē viņām vairs nekas nevarētu sagādāt pārsteigumu. Astors Hārtlends un Heinemans nāca sakniebtām lūpām. Esperansa skatījās manī ar pārmetumu. Varbūt apvainojusies, ka pamesta, ka ap mani visu laiku tīņājas mis Parisa.
Ernijs Boss un Moda Benda pamazām samierinājās, ka ir zaudējuši vampīru mednieku godu, viņi jau ļāvās straumes plūdumam. Kaut gan Bosa acīs vēl redzēju zināmu nedrošību, sak, ja nu tomēr no kaut kurienes uzlido asinssūcēji un negaidīti uzklūp mums.
Domingu sastinga pie galda un vēroja dieva statuju.
- Vai jūs aizdedzāt gaismekli?
Pamāju.
- Kas tad te ir? - Astors Hārtlends jautāja, griezdamies apkārt. - Lūgsnu zāle, vai?
- Drīzāk dzīvojama māja, - misters Vorloks noducināja. - Trauki uz galda.
Tikai tad viņi pamanīja durvis uz otru istabu.
- Kas tur ir? - Heinemans jautāja. - Vai bijāt iekšā?
Papurināju galvu.
- Man tas nepatīk, - ducināja misters Vorloks. - lt kā viņi būtu bēguši no mums. Vai kas nu…
Tajā brīdī tumšajā istabā ieskanējās mūzika. Sākās ar klusām zvaniņa skaņām, kam pievienojās damaru - garu bungu - rīboņa. Atsaucās spalgā gliemežnīcas svilpes skaņa.
Tie, kas nebija sastinguši no šās mūzikas, tvarstīja pēc ieroča. Domingu pavērās mani, es palocīju galvu.
Visi pagriezāmies uz mūzikas pusi. Sākumā pa durvju melno četrstūri mums pretim plūda tikai mūzika, tad parādījās pirmais mūks.
Tas bija jaunais, garais, liela auguma lama parādes tērpā, rokā zibeņu simbols dordže. Tūlīt aiz viņa nāca lama ar lielām ūsām, šķietami mūs neredzedams. Roka lūgsnu karodziņš, uz kura zelta burtiem uzkrāsots: Om mani padme hum. Pēc tam nāca vīrietis ar plakano cepuri un vēl pieci vai seši nepazīstami mūki. Tur varēja būt arī nāves saucēji, tikai tagad nevienam nebija salmu uz galvas.
Jaunais, milzīga auguma lama man uzsmaidīja.
- Sveicam tevi, rinpoče Blobzang! Noliecu galvu un saņēmu rokas uz krūtīm.
- Sveicu jūs, lamas! Lai svētīti Tris Dārgakmeņi: Buda, Mācība un Templis.
- Mūku kopums! - par atbildi nošalca mazais lamu pulciņš.
- Rinpoče Blobzang, esam tev pateicību parādā, - vēl joprojām smaididams, sacīja jaunais lama. - Mums izdevās tas, kam gatavojāmies. Tu palīdzēji mums gūt veiksmi. Kā tu zināji, ka atradīsi mūs te, zem Litangas?
-Tikai nojautu, - arī es smaidīju.-Jūsu slēptuvi atradām gluži nejauši.
- Vai viņi ir tavi draugi? - lama pameta asu skatienu man līdzās stāvošajiem.-Vai visi?
- Nē, lama. Lama izslējās. -Nē?
- Ne visi.
Lama samiedza acis.
- Kāpēc ne, rinpoče?
-Tāpēc ka slepkavas nevar būt mani draugi.
Bija pārsteigti visi, kas tuvumā kustējās un bija dzīvi. Tie, kuri valodu saprata, par manis sacīto, tie, kuri nesaprata, tomēr juta, ka esmu teicis kaut ko, ne jau uzjautrinošu. Domingu lēni tulkoja manus vārdus, pēc tam skatieni sastinga vēl vairāk, ja vien iespējams.
- Nu, uz vienu vardu pārtrauksim! - Astors Hārtlends pacēla roku. - Jūs minējāt slepkavības, vai ne?
-Jā,-palocīju galvu.
- Un jus apsūdzējāt mūs. Šeit mēs visi esam… hm… sabiedrībā cienīti cilvēki. Bet tas, ka… hm… Ernijs Boss devās vampīru medībās, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir slepkava. Ka man zināms, viņam nav izdevies pat nieka vampīru nobendēt.
- Kurš teica, ka Ernijs Boss būtu slepkava?
- Bet uz kādu jus tomēr tēmējat?
-Tēmēju gan. īstenībā jau nevis vampīri nogalināti, bet misters Stīvenss.
- Tas nevarēja būt misters Boss, - misters Hārtlends aizstāvēja tūrisma firmas "Labais Gaiss" vadītāju. - Viņš visu laiku bija kopā ar mums. Ja kāds novācis Stīvensu, tad tikai čostimpa to varēja. Kur, pie velna, tas zellis nozudis?
Ernijs Boss pamazām attapās un vairakkārt piecirta kaju.
- Es noraidu šīs aizdomas! -viņš kliedza, un viņam reizumis aizrāvās balss. -Es nevienu neesmu nogalinājis.Taisnība, es draudēju… misteram Lorencam, bet ari… tikai pārējo interesēs. Es gribēju, lai visi veseli tiekam projām no šejienes.