- Ernijs ir labs cilvēks, viņš nekad nemelo, - Moda Benda ar asarām acīs pieplaka pie Bosa krūtīm. - Pat mušai nedara pāri.
- Tad - kurš ir slepkava? - ar draudīgu kustību priekšā iznāca Heinemans.
Es tāpat vien, kā starp citu, izvilku revolveri. Paripināju it kā aiz paraduma.
Ar otru roku izvilku pīpi un iebāzu mutē. Aizkūpināt nemaz negribēju, tabakas ari nebija. Tomēr bija nomierinoši turēt to zobos.
- Es varētu pastāstīt jums kādu notikumu, - sacīju pa pusei pret klostera viesiem, pa pusei pret mūkiem pagriezies. - Būtu labi, ja jūs to noklausītos.
- Labāk šaujiet ārā, kurš ir slepkava! - nepacietīgi kliedza Heinemans. - Teicāt, ka zināt. Ko tad vīstāties? Es apsolījos sašķaidīt galvu tam, kurš noslepkavojis Rigleru un Longavilju. Nu, stāstiet jel! Bet lai būtu pierādījumi!
Viņš turēja rokā pistoli, tā, lai tūlīt varētu šaut.
- Stāsts nebūs vienkāršs, un jūsu vidū būs ari tādi, kas neticēs, - sāku, grozīdams rokā pīpi. - Jus neticat un nekad tam neticēsiet. Atgriezisieties mājās un sāksiet šaubīties, vai vispār esat bijuši Himalajos. Pēc dažiem gadiem jau smiesieties, ka esat bijuši tik lētticigi un krituši par upuri dažiem blēžiem, no kuriem vienu sauc par Lesliju L. Lorenču.
- Nepārspīlējiet! - Heinemans brīdināja. - Labāk paliksim pie tā, ka ticēsim jums. Galu galā ari jus varat būt nogalinājis manus biedrus.
- Es? Kālab?
- Tas jāzina jums pašam. Varbūt negribējāt, ka mēs tur augšā būvējamies. Varbūt esat šķībacaino pusē.
-Viņi grib to pašu, ko jūs.
- Ir tādi, kas negrib. Turpiniet, Lorenc! Stāstiet, to šķietami ticamo stāstu! Man sāk nepatikt, ka mēs gluži nejauši esam te lejā satikuši dažus puišus, gluži nejauši jūs tos labi pazīstat, gluži nejauši ar viņiem penterējat viņu valodā.
Tobrīd jaunais, staltais lama pamanīja nesamaņā gulošo Ņemdenu.
- Kas… viņš tāds? - Lama rādīja.
- Rinpoče Ņemdens.
-Kāviņš te nokļuvis?
- Es domāju, ka to zināt jūs.
- Ka mēs varētu zināt? Mēs viņu nepazistam.
Saruna jau risinājās angliski, visi varēja saprast. Heinemans atkal ar aizdomām pievērsās man.
- Kas šie puiši ir, Lorenc?
-Mūki,-atbildēju.
- Nu, pagaidiet! Rinpoči Ņemdenu pazīst ikviens. Kā tad viņi nepazīst?
Paraudzījos uz mūkiem. Lama ar plakano cepuri paraustīja plecus.
- Mēs tomēr nepazīstam.
- Bet viņu taču pazīst ikviens dzīvs cilvēks Butānā! Timpu netiku sastapis neviena, kas viņu nepazītu.
Mūks ar plakano cepuri zobgalīgi pasmaidīja.
- Butānā dzīvojošie, tu teici, rinpoče?
- Jā, - Heinemans atteica. - Kā citādi man bija jāsaka? Timpu pilsētā ikviens pazīst rinpoči Ņemdenu.
Vīrs ar plakano cepuri smaidīja.
- Iespējams. Tikai… mēs neesam butānieši. Nākam no tādas vietas, kur vēl nesen bija nāves tuksnesis.
Aiz mums atkal caurvējš, kut kur aizcirtās durvis. Varbūt tās aizcirta paka- rinātie mirušie, lai nav jādzird, ko mēs runājam.
Pirms sāktos panika, bēgšana vai šaudīšanās, pacēlu roku un devu mājienu visiem palikt mierā.
- Palieciet mierā, nav no kā baidīties.
Visi palika uz vietas, kaut gan bija gatavi bēgšanai. Ernijs Boss sabijies rakņājās pa kabatu, it ka gribēdams pārliecināties, vai patiesi viņam atņemts ierocis.
-Vampīri,-viņš čukstēja. - Es jau teicu.
Tagmara statujas priekšā nomierinoši plivinājās sviesta gaismekļa liesmas, kvēpināmkociņu dūmi pildīja telpu ar tīkamu smaržu. Kā rāmās vasaras pēcpusdienās Eiropas zemēs uz skapja smaidīja āboli. Tomēr šis miers bija paslepens kā plēsoņa atpūtā.
- Sakiet taču kaut ko! - Heinemans mudināja. - Vienalga kā, bet mēģiniet paskaidrot, kas ar mums notiek. Kurš nogalināja manus draugus?
Iekodu pīpes kātā un turpināju savu stāstāmo.
- Stāsts jāsāk ar tās zemes vēsturi, kurā patlaban uzturamies. Jūs to saucat par Butānu, bet tās pavalstnieki - par Druk-jul, tas ir, puķa zemi. Iedzīvotāju te pusotra miljona, valsts atrodas starp Ķīnas okupēto Tibetu un Indiju. To es pieminu tikai tādēļ, lai jūs varētu saprast politiskās attiecības šajā mazajā zemē.
- Manu biedru noslepkavošana nav saistīta ar politiku, - Heinemans protestēja. - Mēs būvējam, nevis noņemamies ar politiku.
- Jūs tikai tā domājat, - nopūtos. - Galu galā viss ir saistīts ar politiku. Zinu, ka tā nav labi, bet tāds ir fakts. Bieži vien politika ir fonā pat tur, kur to neviens neiedomājas.
-Turpiniet, Lorenc! - Vorloks mudināja. - Bet jūs pēc iespējas nejaucieties pa vidu.
- Domāju, jums nav noslēpums, ka Butānu apdzīvo galvenokārt tibetiešu valodā runājoši cilvēki, iedzīvotāju lielākā daļa pieder pie lamu ticības. Valsts dzīvi vada karalis un klosteru priekšnieki. Kaut gan karaļa vara ir neapšaubāma, arī klosteru vadītāju uzskatiem ir liels svars. Tā tas ir tagad, tā ir bijis arī pagājušos gadsimtos.
-Tie gadsimti pagāja britu kolonizācijas zīmē. Briti kopā ar Indiju pakļāva ari Butānu, kaut gan te nenotika tāda kolonizācija kā Indijā. Lielbritānija kārtoja tikai šās valsts ārlietas. 1949. gadā, kad sabruka kolonizatoru vara, britu vietā stājās Indija. Tagad Butāna ir patstāvīga valsts, vienīgi ārpolitika tai jāsaskaņo ar Indiju, tas reizēm ir grūti, ne visai izdodas. Butāna jau ilgi atrodas ķiniešu interešu lokā. Ķīnas politika visos laikos ir kārojusi dabūt Druk-jul savā varā, un tas nozīmētu, ka Butānai butu Tibetas liktenis, tas ir, ta kļutu par Ķīnas daļu. Par laimi, ir izdevies no tā izvairīties, tomēr lielais kaimiņš lidz pat šai dienai stāv gatavs lēcienam, lai iespējas un vajadzības gadījumā pārņemtu šo valsti savā varā.
Dziļi ievilku elpu un turpināju.
- Ta kā Ķīnas vadoņi - ķeizari un ģenerāļi - labi zināja, kā rokās atrodas vara Butānā, viņi mēģināja atrast atbalstītājus vareno klosteru priekšnieku vidū. Mēģināja dabūt savā pusē dažus klosteru priekšniekus ar to, ka gadījuma, ja ķīniešiem izdotos pārņemt varu, viņus varētu iecelt par valsts vadītājiem.
- Un tagad atļaujiet sacīt dažus vārdus par vienu no slavenākajiem Butānas klosteriem, par Litangu. Senā Litanga bija varens klosteris, varētu sacīt, vesela klosterpilsēta. Kopš divdesmito gadu sakuma to vadīja Lhamo Dordže, jauns, augsti mācīts, izglītots mūks. Kā secināms no turpmākajiem notikumiem, ķīnieši apmeklēja arī Lhamo Dordže, bet viņš sacīja nē.
-Jēzus, uz kurieni jūs virzāties, - Moda Benda kļuva nepacietīga. - Te mēs esam vampīru ielenkumā, bet jūs lasāt lekciju par Ķīnas ārpolitiku. Es tūlīt zaudēšu prātu.
- Nesteidziniet! - apsauca Astors Hārtlends. - Pietiks laika ari vēlāk. Papūlieties biežāk ievilkt elpu!
Pamāju un turpināju.
- Tā ķiniešu grupa, kuras uzdevums bija noskaņot Lhamo Dordže sev par labu, sāpīgi pārdzīvoja, ka ša varenā klostera priekšnieks atsakās sadarboties. Varbūt viņš pat bija izpaudis augstākstāvošiem par ķīniešu mēģinājumiem, tāpēc ķinieši - atļaujiet izteikties izsmalcinātā stilā - uzpūta viņam pūķa uguni. Jums jāzina, ka divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā Ķīnā bija visai juceklīga situācija. Vieni ģenerāļi cīnijās pret citiem, viens novads pret citu, tad 1924. gadā izcēlās Pirmais Revolucionārais karš, kurā dažādi politiski novirzieni sabiedrojās, lai atbrīvotu Ķīnu no rietumvalstu varas. Izveidojās arī Ķīnas Komunistiskā partija, un ar to Ķīnā sākās vēl lielāks sajukuma laiks. Šajā laikā risinājās sarunas starp kādu interešu grupu - kas zina, ar kuru pēc kārtas - un Lhamo Dordže. Varbūt viņam solīja pat ministru prezidenta vietu, ja līdzēs viņiem piespēlēt valsti. Tomēr Lhamo Dordže paradīja viņiem pigu.