- Diemžēl, tas neturpinājās ilgi. Jaunais klostera priekšnieks kādudien - divdesmito gadu beigās - pēkšņi pazuda. Neviens nezināja, kur, neviens skaidri nezināja, kad. Pazuda bez pēdām.
- Kā jūs visu to zināt? - ar aizdomām jautāja Heinemans.
- No dažiem avīžu rakstiem, kurus… man kādi piegādā. -Kādi?
-Par to vēlāk. Lai kā viņu meklēja, Lhamo Dordže neatradās. Varam pieņemt, ka viņš bija nolaupīts un aizvests uz Ķīnu. Tas, kurš lika viņu nolaupīt, ticēja, ka izdosies klostera priekšnieku padarīt mīkstu - Ķīnas spīdzināšanas tehnikai līdzīgas nav trejdeviņās zemēs -, un tad, ja būs apstrādāts, viņš ka jēriņš izpildīs kungu pavēli.
-Taču iejaucās vēsture. Pieņemsim, ka attiecīgā uzticības persona bija kāds varens ķiniešu ģenerālis, kas vēlējās iegūt Butānas karaļa posteni, lai vēlāk dabūtu ari tolaik tukšo Ķīnas ķeizara troni. Kaut gan izdevās nolaupīt Lhamo Dordže, viņam nācās rūgti vilties. Trīsdesmito gadu sākumā Japāna uzbruka Ķīnai un ieņēma daļu tās. Piemeram, to plašo teritoriju Ķīnas ziemeļu stūrī, ko sauc par Mandžūriju. Varbūt neņemsiet ļaunā, ja atgādināšu, ka mandžuri bija Vidusāzijas nomadu tauta, kas kādreiz, nemierīgajos vēstures gadsimtos, ieņēma Ķīnas ziemeļu provinces un hana Nurhadži vadībā nodibināja tur savu valsti. Vēlāk mandžūri savu varu izplatīja pa visu Ķīnu, viņi deva ari ķeizarus. Tāpēc kopš 17. gadsimta valdošos Ķīnas ķeizarus mēdz saukt ari par mandžūru ķeizariem, jo viņu dzīslās bija mandžūru asinis, kaut gan valodu un senas tradīcijas viņi jau sen bija zaudējuši.
- Japāņi, uzbrukdami Ķinai, uzbruka tieši valstij bez valdnieka. 1911. gadā armija bija laupījusi ķeizaram Puji varu un pasludinājusi republiku. Japāņi, okupējuši Mandžūriju, atjaunoja troni padzīto un pasludināja Mandžuoko ķeiza- risti.
- Ak kungs! - Mia Vorloka saķēra galvu. - Kurš to var iegaumēt?
- Cik ilgi jūs to mācījāties? - Astors Hārtlends ar interesi skatījās mani.
-Tikai dažus desmitus gadu, - es smaidīju.
- Labāk būtu apguvis kādu normālu profesiju.
- Es to stāstīju tikai tālab, lai jus labāk saprastu notiekošo. Mēs palikām pie tā, ka Ķinas ģenerālis ar tālejošiem plāniem lika nolaupīt Lhamo Dordže, lai ar viņa palīdzību iegūtu Butānas karaļa troni un pēc tam arī Ķinas ķeizara troni. Mums nav zināms, uz kurieni ģenerālis lika nogādāt klostera priekšnieku, bet man ir iemesls pieņemt, ka uz Mandžūriju.
- Un tāpēc jūs par viņu tik daudz stāstāt? - pārtrauca Hārtlends.
-Tatad, kā jau minēju, ģenerālis bija pamatīgi pārrēķinājies. Nolaupīja gan
Lhamo Dordže, droši vien arī sāka mūka "pārstrādāšanu", kad japāņi - hop - uzbruka viņa zemei. Arī musu ģenerālim nācās bēgt. Kas un kā notika, droši vien nekad neuzzināsim, toties varam pieņemt, ka Lhamo Dordže atbrīvojās 110 gūsta.
- Kalab lai mēs to pieņemam? - Mia jautāja.
-Tūlīt pateikšu. Tātad Lhamo Dordže atbrīvojās 110 gūsta un 1111 stāvēja Ķīnas vidū, gluži viens, vairākus tūkstošus kilometru no dzimtenes, viņam nenozīmīga kara pašā vidū. Neticu, ka Lhamo Dordže būtu bijis bruņots ar īpašām ģeografijas zināšanam, droši vien nelaimīgais nezināja, kur atrodas. Viņš tikai juta, ka blakus sprāgst bumbas, pari galvai aizdrāžas lidmašīnas - varbūt viņš ko tādu vēl nebija redzējis - un nezināmi kareivji kaudzēm vien gale nost ķiniešus.
- Kas ir, tas ir, stāstīt viņš prot, - norūca Mia Vorloka. - Tūlīt apraudāšos.
- Varbūt nenotika tā? Varbūt Lhamo Dordže nebija viens? Varbūt kopa ar viņu bija citi gūstekņi, aicināti kalpot ģenerāļa tālīniem mērķiem? Kas zina? Skaidrs tikai tas, ka pēc dažiem gadiem Lhamo Dordže atradās vairākus tūkstošus kilometru no Mandžūrijas, Ķīnas otrā pusē, turku apdzīvotajā Turkestānā.
- Ka viņš tur nokļuva? - misters Vorloks jautāja.
- Labs jautājums. Man ir pārliecība, ka viņam palīdzēja kads no gūsta biedriem. Atpakaļ uz Butānu viņš netika kara dēļ, bija jānogaida, līdz aprimst vēstures vētra.
Nokrekstējos un izstāstīju par vienu no tiem avīžu rakstiem, ko man kads bija piegādājis kopā ar Tharpačenpo.
- Kas tad sūtīja jums to rakstu? - Astors Hārtlends jautāja. - Tas pienāca tāpat vien, bez sūtītāja?
- Tāpat vien, - palocīju galvu. -Tomēr es pieņemu, ka žurnāliste ir rakstījusi patiesību. Kādreiz, apmēram piecdesmitajos gados, viņa varēja būt tikusies ar Lhamo Dordže Tunghuangā. Tad jau bija beidzies Otrais pasaules karš, Japāna bija sakauta, Ķina - atguvusi neatkarību. Lhamo Dordže varētu doties mājās uz Butānu, bet Ķīnā pie varas bija komunisti, kas itin drīz ieņēma Tibetu. Lhamo Dordže domāja, ka, komunistu nagos nokļuvušam, viņam klāsies tāpat kā ģenerāļa gūstā. Viņu gribēs izmantot, lai pēc Tibetas pievāktu arī Butānu.
- Atkal Lhamo Dordže dzīvē iejaucās vēsture. Mao Dzeduns, Ķīnas komunistiskās partijas vadītājs 1966. gada izsludināja Kultūras revolūciju, kuras uzdevums bija buržuāziskās kultūras atlieku iznīcināšana, bet īstenībā tika izmantota, lai Mao Dzeduns izrēķinātos ar partijas pretiniekiem. Ķīnā bija iestājies viduslaiku tumsonības un barbarisma laiks. Mao ideoloģijas apreibinātie jaunieši ķērās pie Ķīnas seno kultūras vērtību sistemātiskas iznīcināšanas. Saplēsa tūkstošiem gadu senu porcelānu, uzspridzināja varenas senas statujas, dedzināja klosterus, grāmatas, rokrakstus. Inteliģenci kā buržuāzijas karognesējus nosūtīja uz pāraudzināšanas nometnēm. Lielāka šo nometņu daļa bija vienkārši iznicināšanas nometnes, no kurām ceļa atpakaļ nebija. Pianistiem salauza pirkstus par to, ka reiz viņi bija atskaņojuši buržuāzisku komponistu darbus - Bēthovenu, Bahu, Mocartu. Pasaulslaveni dziedoņi bija spiesti tautas mūzikas teātros dziedāt operas, kas slavināja vadoni Mao. Tostarp nemitīgi turpinājās iznīcināšana. Vienīgi Buda varētu pateikt, cik cilvēku zaudēja dzīvību šajā briesmīgajā laikā.
- Likteņa grimases dēļ Lhamo Dordže atkal nokļuva varas pārstāvju rokās un kādā pāraudzināšanas nometnē. Nav grūti iedomāties, kas ar viņu tur notika. Revolucionārie gvardisti, kas apsargāja nometni, zināja, ka viņš reiz bijis mūks, varbūt pats bija kādam ieminējies, un pret viņu attiecīgi izturējās, tas ir, sliktāk nekā pret pārējiem. Tur, tajā nometnē gadījās kaut kas tāds, kas atsaucās arī uz mūsu dzīvi.
- Ko jūs sakāt? - Hārtlendam nelikās ticami.
-Tomēr tā ir. Kads no Ķīnas komunistiskās partijas centrālkomitejās, varbūt pats Mao, Dižais Vadonis, kā viņu tolaik sauca, izdeva rīkojumu pārbaudīt no tempļiem savāktos un iznīcināšanai lemtos kulta piederumus, pirms iznicināšanas atlasīt 110 cēlmetāliem darinātos. Par tiem Ķīna gribēja kaimiņvalstīs iepirkt labību, jo saimniecisko aplamību dēļ varenās zemes lauksaimniecības produkcija bija noslīdējusi zemu, vardei līdz ceļgaliem. Draudēja bads, ka jau daudzkārt vēstures gaitā. Citiem vārdiem, no miljoniem salaupīto reliģisko relikviju daudzuma bija jāizraugās pārdodamie.
- Rīkojumu izdot bija viegli, bet izpildīt nebūt ne vienkārši. Nebija šim uzdevumam atbilstošu speciālistu. Nometņu vadītāji izmisīgi svaidījās, lai izpildītu partijas un vadoņa Mao norādījumus.
- Tad atkal atrada Lhamo Dordže. Dabiski, var rasties jautājums, kā viņu atrada, uz to es nevaru atbildēt. Laikam tas paliks mūžīgs noslēpums. Ari tas, kā mūks veica savu darbu… kaut gan par to man ir daži priekšstati.