Izstāstīju arī otra avīzes raksta saturu.
- Un… arī to jūs saņēmāt no nepazīstamiem? - misters Vorloks apšaubīja.
- Tieši tāpat kā pirmo. Iznāk tā, ka vecajam mūkam uzticējās tiktāl, ka viņu nevisai kontrolēja. Un viņš darīja savu darāmo. Nevērtīgākos priekšmetus novērtēja par vērtīgiem, bet cēlmetāla priekšmetus noslēpa. Tikai Būdas debesīs varētu pateikt, kur. Kā rakstā minēts, viņš esot tos kaut kur iemūrējis un pats nozudis bez pēdām. Kultūras revolūcijas gvardistiem nācās ņemt vērā, ka Lhamo Dordže ir pazudis bet bezgalīgi daudzie, galvenokārt Tibetā salaupītie dārgumi viņiem zuduši. Vai tomēr ne?
-Turpmāko es varu tikai minēt, kaut gan varētu būt, ka mani minējumi daudz neatšķiras no īstenības. Mans pirmais minējums ir tāds, ka no nometnes izkūpējušais Lhamo Dordže beidzot atgriezās Butāna. Pēc gandriz sešdesmit klejojumu gadiem nogurušais ceļotājs atgriezās.
- Neticami, - ducināja Hārtlends. - Gluži vienkārši - neticami.
- Bet tā notika. Protams, man nav ne jausmas, kā viņš nokļuva mājās. Toties varu iedomāties, ko viņš atrada Butānā. Saudzīgi izsakoties: gluži citu zemi, nevis to, kuru bija atstājis pirms sešdesmit gadiem. Toreiz viņš bija varens ievērojama klostera priekšnieks, bet pārnākdams - vecs nezināms nabags. Litanga bija vairākkārt pārbūvēta, mūki vai nu aiz vecuma nomiruši, vai sērgas piebeigti. Nelaimīgais vecais vīrs, bijušais jaunais, talantīgais priekšnieks, nu vientuļš stāvēja jaunās pasaules vidū. Nevarēja būt ne runas, ka viņš klosteri dabutu atpakaļ, bija jau krietni pāri astoņdesmitiem, varbūt arī saprāts nebija senais. Turklāt Lhamo Dordže nemaz negribēja vadīt klosteri. Viņa vienīgā vēlme varēja būt: atpūsties dzimtajā zemē.
- Taču Lhamo Dordže zināja kaut ko tādu, kas viņam nozīmēja tādas pašas briesmas ka sildīt zem apmetņa indīgu čūsku. Viņš zināja, kur paslēpti gvardistu salaupītie dārgumi.
- Kāpēc tad viņš neizpauda aizmūrētās slēptuves vietu Butānas vadītajiem? Varbūt domāja, ka dārgumi ir izlaupīto Tibetas klosteru ipašums. Gan jau reiz, kad nojauktās ēkas būs uzceltas par jaunu, viņš kādam atklās noslēpumu.
- Butānas varas iestādes ņēma vērā Lhamo Dordže lūgumu un noteica par viņa uzturēšanās vietu Litangu. Un viņš apmetās šeit, pazemē. Dāmas un kungi, šī telpa, kurā atrodamies, domājams, bija Lhamo Dordže mītne. Vai es maldos?
Muks ar plakano cepuri palocīja galvu.
- Patiesi, - viņš sacīja. - Lhamo Dordže dzīvoja te.
- Varētu jautāt, kālab viņam vajadzēja ievākties pazemē. Nu, viņš negribēja traucēt mūku darbību, turklāt viņam bija vajadzīga vienatne. Viņš gribēja meditēt, jo-var likties dīvaini - vairāk nekā astoņdesmit gadu mūžā viņam nebija daudz iespēju meditēt, jo mūža gadi bija pagājuši bēgot un slēpjoties.
- Un vēl bija trešais iemesls, laikam vissvarīgākais. Viņš baidījās, ka atkal var uzrasties tie un viņu nolaupīt. Jūs varat man jautāt, kas ir tie. Ari par to atbilde nevar būt skaidra. Daudzi varēja zināt, kādas atmiņas glabā Lhamo Dordže, un būt gatavi uz visu, lai izspiestu no viņa slēptuves atrašanās vietu.
- Nožēlojamā kārtā stāsts par Lhamo Dordže pārnākšanu dzimtenē drīz vien ar avīzes raksta starpniecību kļuva vispār zināms. Varbūt kāds neuzmanīgs Butānas lama bija par to stāstījis žurnālistam. Tatad vairs nebija noslēpums, ka vecais mūks ir vesela kapitāla vērts.
-Veco kungu meklēja ne tikai "ļaunie", bet arī "labie" cilvēki. Pārstāvji no gvardistu izlaupītajiem klosteriem. Vai tā?
Jaunais, staltais lama man draudzīgi uzsmaidīja.
-Tā, rinpoče.
Būtu turpinājis, bet Mia Vorloka pasteidzās:
- Kā jūs to zināt?
Jaunais lama pieklājīgi palocījās viņai.
-Jaunkundz, es esmu viens no viņiem.
Ja kāds no mums būtu ticējis, ka viņu šajā dienā nekāds pārsteigums vairs neskars, tam jāatzīst, ka ir pamatīgi maldījies. Pat man aiz uztraukuma izžuva rīkle, kaut gan es zināju, kam jāseko.
-Jus…? - Mia stomījās.-Ko tas nozimē?
Jaunais lama joprojām smaidīja.
- Misteram Lorencam, tas ir, rinpočem Blobzangam ir taisnība, viņš pagātni skata pareizi. Viss notika tā, kā viņš stāstīja. Viņa stāstā bija sīkas novirzes, taču būtībā tas atsedz notikušo.
- Kas… jūs esat? - misters Vorloks radīja uz lamu. - Kas ir tas: viens no viņiem?
Lama skaisti un pareizi runāja angliski, ar vieglu indiešu akcentu. Biju pārliecināts, ka viņš ilgi dzīvojis Daramsalā, dalailamas tuvuma.
- Ja jūs atļautu… es ar dažiem vārdiem papildināšu rinpočes Blobzanga stāstīto. Piebilstu, ka… tas, ko viņš iepriekš sacīja, bija patiesība. Piebildīšu, ka arī viņa agrāk runātais bija patiesība. Vai atceraties? Daudzi 110 jums neticēs šiem notikumiem. Es izstāstīšu, jo jums ir tiesības uzzināt patiesību, ja jau esat sevi pakļāvuši tik daudzām briesmām.
- Pirmkārt, mani interesē, kas nogalināja manus biedrus! - Heinemans kliedza, pacēlis ieroci. - Labi apdomājiet, ko sacīt. Jūtu, ka man pirksts uz gaiļa niez.
Lama mierinoši uzsmaidīja viņam.
- Nevajag mani tūlīt iztēloties par slepkavu tikai tāpēc, ka esmu "šķībacainais".
-Stājiet jel, Heineman! - darbu vadītājam uzbrēca Astors Hārtlends. — Ļaujiet kungam runāt!
Heinemans vēl drusku paņurdēja, tad apklusa. Pistoli tomēr nelika nost, to viņš arī turpmāk zīmīgi spaidīja plaukstā.
Muku neinteresēja pistole. Viņš skatījās uz pazemes mājas pelēkajām akmens sienām, it kā gribēdams sakāmo nolasīt no tām.
- Misters Lorencs, tas ir, rinpoče Blobzangs ar novērotāja vārdiem attēloja tā sauktās kultūras revolūcijas šausmas. Jūs esat izglītoti cilvēki, esat mācījušies par franču revolūciju, kad valstī iestājās neapstādināms terors un giljotīna strādāja divdesmit četras stundas diennaktī. Nu, un tas, kas Ķīnā notika kultūras revolūcijas laikā, talu pārsniedza franču revolūcijas šausmas. Visam līdzās notika nemitīga tautas iznīcināšana, sarkangvardisti gribēja noslaucīt no zemes virsas ne vien atmiņas par buržuāzisko pagātni, bet arī veselu tautu, tibetiešu tautu. Nevēlos atkārtot rinpočes Blobzanga vārdus, jau jūsu naktsmiera labad ne. Tomēr es kaut ko parādīšu. - Viņš pacēla roku un pamāja tiem aiz muguras. Viens no grezni ģērbtajiem lamām - laikam no tiem, kuri ar salmiem uz galvas piedalījās čed rituālā - pienāca runātājam blakus.
Jaunais lama atkal pievērsās mums.
- Paskatieties uz viņa roku!
Mūks drusku padarbojās ap savu apmetni, daļēji atbrīvojās no tā, atkailināja roku.
Tas ir, atkailinātu, ja tā būtu. Roka izbeidzās netālu no pleca, tikai īss strupulis rādīja, ka reiz noticis kaut kas briesmīgs.
- Mans brālis bija sena, slavena Tibetas klostera priekšnieks, - stāstīja jaunais mūks.-Kad klosteri ielauzās gvardisti un sāka iznīcināt kulta piederumus un bibliotēku, kur glabājās seni jo seni rokraksti, viņš stājās pretim. Mao gvardisti viņu noķēra un ar cirvi nocirta roku, lai viņš vairs nevarētu griezt lugsnu dzirnaviņas, tad smagi ievainotu pameta vienu. Par laimi, viņš prata apturēt asiņošanu - bez palīglīdzekļiem - un nedēļām ilgi slapstījās, līdz nokļuva tādā vietā, kur viņam palīdzēja.
Viņš atkal paliecās mums pretim.
-Ar to es beidzu briesmu darbu aprakstu.
Sakropļotais mūks uzvilka atpakaļ apmetni un atkāpas pie pārējiem.