- Kā jau teicu, rinpoče Blobzangs pareizi saredz pagātni. Lhamo Dordže, būdams butānietis, nekad nebija spēris kāju uz Tibetas zemes, bet juta savu ticīga budista pienākumu glābt nolaupītos mūsu klosteru dārgumus. Viņš tos iemūrēja kādā plaisā, veltīgi tos meklēja, dārgumu meklētājiem neizdevās atrast.
- Pēc kultūras revolūcijas beigām Lhamo Dordže atgriezās Butānā, dzīvoja te, zem Litangas klostera, meditēja, domāja par aizgājušo laiku. Viņš gaidīja, kamēr Ķīnā pašos pamatos mainīsies politiskās attiecības un viņš beidzot varēs atdot klosteriem nolaupītos dārgumus. Izskatījās, ka tas, ko viņš cerēja, lēnām īstenojas. Šausmu laiks bija beidzies, kaut gan Ķīna vēl ir tālu no tā, lai kļūtu par demokrātisku valsti, pirmie nedrošie soļi uz to pusi jau sperti. Par Tibetas patstāvību Ķina ne dzirdēt negrib, tomēr budistu reliģijas vajāšana ir izbeigta. Gluži otrādi: ticīgajiem izrāda aizvien vairāk uzmanības. Tagad nevienam vairs nedraud nepatikšanas par savas ticības kopšanu; mūkiem nav jābaidās no spīdzināšanas un vajāšanas; pamazām sāk atjaunot nopostītos klosterus; pati Ķīnas partija ir nosodījusi briesmīgo kultūras revolūciju. Budistu tempļi pamazām atgūst zaudētās pozīcijas. Protams, es negribu ar to sacīt, ka Ķīnā viss ir kārtībā, es uzsveru, viņi vēl ir tikai ceļa sākumā.
Viņš mazliet paklusēja, tad dziļi nopūtas un turpināja:
- Atgriežos pie Lhamo Dordže. Šis vecais vīrs vairākas reizes mēģināja uzņemt sakarus ar mums, tas ir, ar to klosteru vadītājiem, kur bija nolaupīti kulta piederumi. Tikai pagājušie gadu desmiti vel nebija piemēroti sakaru nodibināšanai. Pirms gada mums pirmo reizi izdevās nokļūt te, pie viņa. Lhamo Dordže mums apsolīja: ja pārliecināšoties, ka dārgumi nonāks īstajās rokās, tūlīt atklāšot glabātuves noslēpumu. Karte bija iezīmēta viņa smadzenēs, no turienes to neviens nevarēja izzagt, lietus nevarēja izskalot, uguns nevarēja sadedzināt.
Daži no mums ir lielo Tibetas klosteru - Sera, Dupunga un citu - pārstāvji, sanācam kopā Lasā, lai apspriestu darāmo. Mūsu klosterus ķinieši bija izremontējuši, arī palīdzību saņemam, bet senās piemiņlietas viņi mums nevar atdot, tās jādabū atpakaļ pašiem. Tieši tāpēc ar tādu prieku saņēmām Lhamo Dordže vēsti. Aši nokomplektējām delegāciju, turklāt - lai pilnīgi nomierinātu veco klostera priekšnieku -, sagādājām Viņa Svētības dalailamas rakstisku piekrišanu. Dalailama, kaut ari dzīvoja trimda Indijā, piekrita, ka nolaupītajiem un paslēptajiem dārgumiem jānonāk atpakaļ sākotnējās vietās. Bija novērsti visi šķēršļi, lai Lhamo Dordže varētu izpaust dārgumu slēptuves vietu.
Viņš nopūtās un nokrekstējās.
- Diemžēl, tostarp notika kaut kas tāds, no kā mēs ļoti baidījāmies. Kad mūsu pilnvarotais ieradās Litangā un runāja ar Lhamo Dordže…
-Vai tas bijāt jūs? - pārtrauca Astors Hārtlends.
Lama izslēja galvu.
- Vai tas svarīgi?
- Nav svarīgi, - Hārtlends atbildēja. - Tikai mana ziņkārība. Piedodiet!
Lama pasmaidīja.
- Ziņkārība ir nevis grēks, bet tikums. Jā, pirms gada es biju te. Mēģināju Lhamo Dordže pierunāt izpaust slēptuves vietu, jo viņš taču jebkurā brīdī varēja nomirt. Viņa veselības stāvoklis bija ļoti slikts… Tomēr viņš iespītējās. Sacīja, ka nevarot rakstīt uz papīra, bet viss esot viņam smadzenēs iegravēts, un šī zināšana nezudīšot ari pēc viņa nāves. Tas esot kā akmenī iegravēts.
- Kā… jūs to saprotat? - pēc īsa klusuma brīža ievaicājās Mia Vorloka.
Mūks, galvu noliecis, klusēja. Tikai reiz paskatījās, uz mani. Viņu saistīja
mūku noteikumi, bet mani ne. Es varēju izstāstīt to, ko viņš nevarēja.
- Vai atļausiet man turpināt? - jautāju, gribēdams viņam palīdzēt.
- Lūdzu! -augstsirdīgi atļāva Hārtlends.
- Lhamo Dordže juta: ja mirs, tad mirs tikai viņa miesa. Ceru, ka par dvēseļu pārceļošanu esat dzirdējuši.
- Nesaprotu neviena vārda, - Hārtlends nopūtās.
- Centīšos saprotami paskaidrot. Lhamo Dordže zināja: ja nomirs, viņa dvēsele atdzims kāda zēna miesā. Atdzims visas viņa zināšanas, kas uzkrājušās iepriekšējā dzīvē.
- Nu, pagaidiet jel brītiņu! - misters Vorloks pacēla pirkstu. - Jūs mēģināt mums iestāstīt, ka, cilvēkam nomirstot, visas zināšanas pāriet uz to, kurā pēc jūsu ticības, iemiesojas viņa dvēsele?
-Ta gan.
- Nedusmojieties… Taču tā ir tikai pasaka.
- Šeit tic citādi. Tāpēc ari minēju, ka jūs noteikti apšaubīsiet, ka viss notika tieši tā, kā es stāstu. Dabiski, tās ir katra tiesības…
Jaunais muks, kā redzams, bija pārvarējis šķēršļus sevi, jo negaidīti pārņēma sarunas vadību.
- Kad es biju pie viņa…, Lhamo Dordže lūdza, lai dabūjam viņam kādu, kura vajadzības gadijumā varētu pāriet viņa dvēsele.
-Jēzus! - mis Parisa čukstēja.
-Viņš lūdza, lai pie viņa atvedot puisēnu.
- Zīdaini?
Mūks papurināja galvu.
- Kaut gan pēc mūsu ticības aizgājēja dvēsele parasti atdzimst zīdainī… ir atsevišķi gadījumi, kad likums var mainīties. Var gadīties, ka nāves brīdī kāds var iemitināties jau zīdaiņa vecumu pārsniegušā personā.
- Piemēram… pieaugušā cilvēkā?
Mūks nedroši pašūpoja galvu.
- Pieaugušā dvēsele jau stingri turas pie miesas. Bērna dvēsele vēl ne. Ir iespējams, ka lielāka bērna miesa vēl pieņem mirušā dvēseli. Reti, es teikšu, ļoti reti, šāds brīnums var atgadīties arī ar pieaugušajiem.
-Es sapņoju… - vaidēja mis Parisa. - Sakiet, ka sapņoju!
Neviens to neteica. Visi, elpu aizturējuši, klausījās mūka vārdos.
- Tātad Lhamo Dordže lūdza, lai viņam atsūtām mūsu izraudzīto puisēnu, kas būs viņa tuvumā lai tad, kad pienāks brīdis un viņa dvēselei būs jašķiras no irstošā, nolietotā ķermeņa, bet mūsu nebūs Litangā, dvēsele varētu atdzimt izraudzītā bērna miesā.
- Man prāts apstājas! - čukstēja mis Parisa.
- Diemžēl, delegācijas sastādīšana prasīja laiku, vēl vajadzēja, lai piekrišanu dod viņa svētība Dalailama. Man nav jāteic, ka šo pēcteci izraudzījāmies ļoti rūpīgi. Zēna vecākiem apsolījām, ka bērnam netiks darīts pāri, viņš ir paredzēts augstam reliģiskam postenim. Puika kopā ar mani ieradās Litangā, un… mēs viņu stādījām priekšā Lhamo Dordžem. Vecajam mūkam zēns likās piemērots, un viņš lūdza, lai mēs izdzēšot no zēna galvas visu, kas atgādina pagātni. Gan ar smagu sirdi, tomēr mēģināju izpildīt viņa lūgumu.
- Ko viņš saka? - mis Parisa neticīgi noplātīja rokas. - Jūs… izdzēsāt kaut ko no zēna atmiņas?
- Atkārtoju, ne jau ar labu prātu. Sev par attaisnojumu sacīšu, ka man nebija daudz laika apdomāt, jo Lhamo Dordže fiziskais stāvoklis bija tik slikts, ka viņš jebkurā brīdī varēja nomirt. Un tad mēs būtu nopietnu grūtību priekšā. Atkāpsimies tur, no kurienes sākām: izraudzījāmies piemērotu puisēnu, atvedām uz Litangas klosteri, iepazīstinājām ar Lhamo Dordže, kurš žēlīgi piekrita, ka pēc nāves viņa dvēsele pārcelsies uz šo zēnu.
- Piedodiet, rinpoče! - ragana Izabella Mačado pacēla roku. - Visā šajā pārdzimšanas būšanā es kaut ko nesaprotu.
- Tas ir? - mūks sarauca pieri.
- Runa par to, ka ir kāds zēns, kuram jau ir dvēsele. Jus sakāt, ka vajadzības gadījumā… tur iemitinās mirēja dvēsele, vai - kā jūs sakāt - pārdzimst šaja miesā. Vai, sākot ar to brīdi, tam zēnam būs divas dvēseles?
Lama palocīja galvu.