- Labs jautājums, kundze.
-Jaunkundze.
- Piedodiet… šajā puskrēslā… Vārdu sakot, divas dvēseles, vienkāršoti izsakoties, sakūst kopa. Senākā nes līdzi atmiņas, un tās iekausējas cita, svaigā dvēselē. Tā atceras iepriekšējās pārdzimšanas un dzivo jaunajā. Vēlāk abas dvēseles klust par vienu, salējas kopā pilnīgā harmonijā.
-Paldies, rinpoče.
Viņas balsī saklausīju it kā bālu zobgalību.
- Beidzot bija pienākusi diena, kad posāmies ceļā, lai apmeklētu Lhamo Dordže. Mums jau bija visi vajadzīgie dokumenti, lai vecais mūks mums atklātu savu noslēpumu.
- Piedodiet! - pārtrauca misters Vorloks. - Vai klostera priekšnieks, rinpoče Ņemdens, - viņš paskatījās uz nesamaņā gu|ošo Ņemdenu - zināja, ka Lhamo Dordže dzīvo te klosterī?
Mūks palocīja galvu.
- Protams, zinaja. Viņam bija skaidrs, ka vecajam lamam un ari puikam draud briesmas. Viņš pieņēma attiecīgus piesardzības pasākumus.
-Tas ir?
Mūks paskatījās uz mani.
- Pēc attiecīgu cilvēku ieteikuma atvilināja uz klosteri Lesliju L. Lorenču, tas ir, rinpoči Blobzangu. Jūs viņu vēl nepazīstat, varbūt vienīgi rinpoče Domingu de Karvalju… Jāatzīstas, arī es par viņu iepriekš nebiju nekā dzirdējis. Toties
Ņemdens bija pārliecināts: ja ir kāds, kas var līdz mušu atbraukšanai sniegt drošību vecajam vīram un zēnam, tas var būt vienīgi rinpoče Blobzangs. Rinpoče Ņemdens ar pasaciņu par Tharpačenpo variantu atvilināja šurp rinpoči Blobzangu. Ņemdens zināja, cik ļoti rinpoči Blobzangu interesē seni rokraksti, tāpēc… hm… izmantoja šo viņa vājību. Litanga joprojām dzīvoja savu rāmo dzīvi uz zemes un pazemē. Mēs bijām jau tuvu, kad uzzinājām, ka Lhamo Dordže nomiris.
Mēs visi sarāvāmies. It kā no pazemes ejām būtu izskrējusi nāves elpa.
-Turklāt bija noticis vēl kas briesmīgs…, lai to saprastu, atkal jāatgriežas pie iepriekš sacītā. Mēs runājām par to, ka pēc nāves dvēsele tūlīt grib atstāt miesu un meklēt sev jaunu ķermeni. Diemžēl ne vienmēr izdodas. Gadās, ka izmocīta, bezpalīdzīga dvēsele netiek ārā no miesas un kļūst par gūstekni.
- Tlpēc pa to laiku, kamēr biju tālu no Litangas un kārtoju formalitātes, atstaju blakus Lhamo Dordže gudru, izglītotu mūku, lai viņš vajadzības gadījumā, tas ir, ja vecais negaidīti mirtu, aizvadītu dvēseli zēnā. Mirušo Grāmatā ir sīki aprakstīti šādā gadijumā veicamie rituāli. Nu, un to mūku kāds nogalināja. Mes bijām pusceļā uz Litangu, kad uzzinājām briesmīgo vēsti. Mums kļuva skaidrs, ka arī citi tīko pēc mūsu īpašuma un nevairās pat no slepkavībām.
- Es zinu, kurš ir slepkava! - kliedza Heinemans.
- Kurš? - mis Parisa neizpratnē jautāja.
- Čostimpa! Viņš klosterī jaunienācējs. Kā teica rinpoče Ņemdens, čostimpa šurp atsūtīts no Indijas tikai dažas nedēļas pirms mūsu ierašanās.
- Mūsu stāvokli vieglāku nedarīja arī tas, ka rinpoče Ņemdens gribēja klosteri pārbūvēt atbilstoši jaunā laika garam un sagruvušo spārnu atvēlēt viesnīcas celšanai, - mūks pārņēma sarunas pavedienu. - Ta kā šeit sākās varena rosība, Litangā viegli varētu iekļūt ari tādi, kam gluži citādi mērķi, nekā paši deklarē. Atgriezīsimies pie mums; pa ceļam saņēmām ziņu, ka mūks nogalināts un arī Lhamo Dordže nomiris. Diemžēl, bija gadījusies nelaime, ko mēs pat ļaunākajos sapņos nebijām domājuši. Lhamo Dordže dvēsele bija aizķērusies miesā, tā nespeja tikt ārā, nespēja ieņemt vielu zēna ķermenī.
-Pagaidiet mirklīti, lūdzu! - mis Parisa pacēla roku.-Jūs visu laiku runājat par zēnu. Kas viņš ir?
Lama pasmaidīja.
- Jūs visi viņu pazīstat. īstais vārds nav svarīgs, to viņš nekad vairs nelietos. - Viņš pagriezās pret mani un pamāja. - Mēs viņu nosaucām par Dongenu.
- Dongens? - kāds iegārdzās. - Dongens? Bet viņš taču ir rinpočes Blobzanga izpalīgs!
- Rinpoče Ņemdens zēnu norīkoja pie rinpočes Blobzanga, būdams drošs, ka Dongens tiks aizstāvēts, ja viņu apdraudētu nezināmi ienaidnieki. Pa to laiku mēs ieradāmies Litangā un izlēmām neapmesties klosterī. Nebija šaubu, ka slepkavīgais ienaidnieks uzglūn Litangas mūros, tālab apmetāmies kada ciema mājā. Pirmais darbs bija slepeni izdabūt no klostera un pārnest uz mūsu mitekli Lhamo Dordže līķi. Mums izdevās konstatēt, ka dvēsele vēl arvien uzturas ķermenī.
- Mīļais Dievs, kā tad to var konstatēt?
Mūks nez kuru reizi pasmaidīja.
-Jaunkundz, ir tādi mācīti lamas, kas desmitiem gadu ir mācījušies saskatīt miesā iesprudušas dvēseles briesmu signālus. Viņi konstatēja, ka Lhamo Dordže dvēsele vēl arvien ir ķermenī, nav pārgājusi uz puisēnu… Mums bija uzdevums pierunāt dvēseli beidzot ieņemt cienījamu vietu.
-Vai Dongens to zināja?
Mūks pašūpoja galvu.
- Nezināja nekā. Viņš dzīvoja ikdienišķu dzīvi līdzās rinpočem Blobzangam. Bet pa naktīm nāca uz ciemu un piedalījās rituālos. Par to varētu vairāk pastāstīt rinpoče Blobzangs. Vai taisnība?
- Taisnība, - es piekritu. Domās vēl piebildu, ka man ne prātā nenāk par to stāstīt. Ja es stāstītu visu to, ko biju pieredzējis sakarā ar Dongenu, viņi mani atzītu par jukušu. Cilvēki bieži atzīst par jukušiem tādus, kas rīkojas, viņuprāt, nesaprotami.
- Pa naktīm mēs izsaucām Dongenu uz ciemu un mēģinājām Lhamo Dordže dvēseli ievilināt zēna ķermenī. Diemžēl, nekā neizdevās.
- Jūs domājat, ka… Lhamo Dordže nevēlējās pāriet uz Dongenu? - Mia Vorloka jautāja. Tad tvēra pie galvas 1111 pārsteigta nočukstēja:
- Ak Jēzus, ko es arī runāju?
-Varbūt nevarēja, varbūt neuzdrošinājās.
- Neuzdrošinājās?
Jaunais mūks sadrūma.
- Mēs isti nepazīstam dvēseles dabu, jaunkundz. Kaut gan visi jau esam dzīvojuši uz šās zemes, iepriekšējo mūžu atmiņas pamazām izirst. Mēs ticam, ka dvēsele ir pārāk piesardzīga, pat par gļēvu varam to saukt. Varbūt ta ieskatās nākotnē. Varbūt zina, ka mūsu iecerētais tai nozīmē nelaimi.
- Konkrēti?
- Lhamo Dordže dvēsele varēja nojaust, ka Dongenam draud briesmas, tāpēc negribēja pāriet viņa ķermeni. Bet Lhamo Dordže gribēja ari turpmāk būt mūks, lai uzticīgi kalpotu Būdas Sakjamani ticībai.
- Ka pasakā, - Heinemans purināja galvu. - Šeit dvēsele, tur dvēsele, lien ārā, lien iekšā, [autiņi, ko jūs runājat?
Mūks viņu nemaz neņēma vērā, tikai turpināja savu stāstu.
- Mēs darījām visu. Dongens mocīdamies gaidīja Lhamo Dordže dvēseli, bet dvēsele negribēja atstāt miesu. Vai arī nevarēja. Veltīgi šie brāļi - viņš pameta ar roku uz ūsainā un otra, ar plakano cepuri, pusi - čukstēja ausī, kas jādara, veltīgi uzmundrināja, dvēsele palika miesas ieslodzījumā. Mēs jau noticējām, ka visi rituāli veltigi, neveiksmīgi ar buramiem vārdiem un dēmonu atvairīšanas lūgšanām esam dzinuši projām dēmonus, veltīgi ir skanējuši svētie mūzikas instrumenti-zvaniņš,flfa/naw,gliemežnīcas taure-, 110 kuru skaņām dēmoniem plīst bungādiņas, dvēsele bija paslēpusies kādā ķermeņa stūrītī. Aicinājām nāves saucējus, lai ar kliedzieniem atver mirušā galvaskausu.
-Vai atvēra? - Astors Hārtlends jautāja dobjā, šausmu pārņemtā balsī.
Lama palocīja galvu.
-Atvēra. Tomēr dvēseli tur neatradām.
- Un tāpēc mums asiņoja deguni?
Mūks noplātīja rokas.
- Man žēl. Pret šiem kliedzieniem mēs esam neaizsargāti. Kaut gan dzīva cilvēka galvaskauss paveras reti… deguna asiņošana gadās bieži. Salmi uztver kaitīgās skaņas. Par laimi, rinpoče Blobzangs zināja, kas jādara.