-Tatad… tomēr taisnība, - Džo Heinemans klusu nočukstēja.
- Un tad… notika kaut kas negaidīts. Nācās atklāt, ka… esam slikti strādājuši. Plānotais nebija izdevies. Mūsu brālis, - viņš atkal norādīja uz ūsaino, - atklāja, ka rituālus esam veikuši pie miesas, kurā vairs nav dvēseles. Viņš gan mēģināja nodibināt kontaktu ar Lhamo Dordže ķermeni aizķērušos dvēseli, bet neizdevās. Beidzot viņš ķērās pie senču metodes, kuru es nepazīstu, kuru vēl burvestību skolotājs Padmasambhava bija atnesis uz Tibetas zemi. Mūsu brālis… hm… konstatēja, ka Lhamo Dordže ķermenis ir tukšs, dvēsele to nemanīta pametusi. Taču uz Dongenu pārgājusi tā nebija. Mēs bijām pazaudējuši Lhamo Dordže dvēseli.
-Ak debestiņ! - mis Parisa kunkstēja. - Jūs runājat ka par pazaudētu naudas maku.
- Varat iedomāties, cik izmisuši mēs bijām. Līdz ar Lhamo Dordže dvēseli bija zudušas arī mūsu cerības kādreiz atdabūt zaudētās relikvijas un kulta piederumus. Ja tos atradis ķīnieši, tad ar tiem bagātinās Pekinas muzejus. Mūsu dzīvie svētumi kļūs par nedzīviem izstādes eksponātiem. Bijām izmisumā un izmēģinājāmies visu, lai uzzinātu, kurā varētu but pārgājusi dvēsele. Vērojām arī cits citu, taču ne pie viena nebija manāmas tās zīmes, kādām vajadzētu būt. Neviens no mums nejutās sevī uzņēmis Lhamo Dordže dvēseli. Vērojām un iztaujājām ari Dongenu, taču arī viņš neka īpaša nejuta.
- Tatad… jūs pazaudējāt dvēseli, - ar dīvainu spīdumu acis pārtrauca Heinemans. - Vai beidzot atradāt?
Lama noglāstīja gludi skūto galvu.
- Mums bija jaizpilda Lhamo Dordže pēdējā griba.
- Kā tas ir? - jautāja Mia Vorloka. - Nebija taču uzrakstījis testamentu?
Lama dziļi nopūtās.
- Zināmā veidā - jā. Atsūtīja mums savu testamentu. Kad atradām līķi un aiznesām uz ciema māju, pamanījām, ka viņa sastingušie pirksti veido burtu, vienu no tibetiešu alfabēta burtiem.
- Kuru burtu? - Domingu jautāja, elpu aizturējis.
-C.
- Un… ko tas nozīmē? - ka slāpdama jautāja mis Parisa.
- Vienu vārdu, - lama atbildēja. - Čed.
Nekas īpašs nenotika, kad viņš to izteica, bet bija redzams, ka lama šo vārdu izspļauj kā kvēlošu ogli, kas uz mēles nokļuvusi.
- Čed? - meitene neizpratnē jautāja. - Kas tas par brīnumu?
- Mielasts, jaunkundz.
- Dzīres?
- Mirušā dzīres.
- Tātad bēru mielasts. Tads jau ir visur pasaulē. Sērojošiem pasniedz atspirdzinājumus un sviestmaizes. Dažviet kauj cūku…
Lama saviebās.
- Šīs ir citādas dzīres, jaunkundz.
-Citādas?
- Rinpoče Blobzang!
Es ar prieku pārņēmu stāstīšanu. Redzēju, ka lamam ir grūti runāt par čed, it ipaši tādā stilā, kā mis Parisa runāja ar viņu. Nelaimīgā mis Parisa būtu labāk izvēlējusies izteicienus, ja būtu nojautusi, par ko ir runa.
Pavērsos pret mis Parisu un sāku skaidrot:
- Čed ir gan bēru mielasts… tikai tur ēd nevis sviestmaizes, bet pašu mirušo.
Ar acs kaktiņu redzeju,ka Mia Vorloka aizver acis un pieglaužas Domingu pie sāniem. Biju pārliecināts, ka viņa redz savā priekšā pagājušo nakti, kapsētu un visu, kas tur notika.
-Vai tas ir kāds… rituāls kanibālisms? - Hārtlends nokunkstēja. - Esmu par ko tādu dzirdējis.
- Ne jau par to ir runa, - papurināju galvu. - Čed - tas nozīmē, ka mirušā ķermeni piedāvā dieviem un dēmoniem. Aiznes uz kapiem, tur lamas, kas pieprot šo rituālu, ataicina pārdabiskas būtnes, kas ierodas plēsīgu zvēru un putnu izskatā. Mūki… sadala līķi un atdod viņiem. Būtībā tas ir čed.
- Šausmas! - Džeina novaidējās.
- Tas, kas nakti notika kapsētā? - Esperansa klusu jautāja.
Lama pārsteigts palūkojās uz viņu. Līdz šim klusējušās meitenes jautājums viņu skāra tik negaidīti, ka viņam neviļus palika mute vaļā.
- Mēs izdarījām vēl pēdējo mēģinājumu. Ja nu dvēsele tomēr vēl palikusi Lhamo Dordže ķermenī… Varbūt nepareizi domājam, ka tā aizlidojusi. Pamēģinājām neiespējamo. Ari Dongens bija tur… veltīgi. Pēc tam izdarījām čed rituālu. - Tobrīd viņa seja vairs nebija skumja, drīzāk skatienā kvēloja triumfs. - Beidzot mēs atradām Lhamo Dordže dvēseli.
- Atradāt? - Heinemans brīnījās. - Kur jūs to atradāt?
Mūks pavērās uz mani.
- Lhamo Dordže dvēsele bija meklējusi sev citu ķermeni. Nez kāpēc tā pārgāja nevis uz puisēnu, bet uz citu cilvēku. Uz pieaugušu vīrieti. No kura varēja cerēt aizstāvību un palīdzību beidzot gūt mieru.
- Dvesele… ielidoja citā? - Heinemans jautāja. - Kurā?
Mūks pacēla roku un ar pirkstu parādīja uz mani.
- Rinpočē Blobzangā.