- Tomēr taisnība, - kāds aiz muguras sacīja. Mūki redzēja, kas stāv durvīs, bet viņiem ne skropsta neiedrebējās. Tikai jaunajam liela auguma lamam seja sastinga ka saldētavā aizmirsts alus.
Mēs reizē, kā pēc komandas, pagriezāmies atpakaļ.
Durvīs stāvēja abi dzen skolotāji Sok Tok Pong un Pak Ung He ar automātiem rokā. Laikam maza apšaude ar dažiem līķiem varēs vest viņus pie apskaidrības.
Skolotājs Pak smaidīdams vēroja mūs, tad pagrozīja galvu.
- Nekad nebūtu domājis, ka reiz piedalīšos tik neticamā notikumā, - viņš runāja, galvu šūpodams. - Kādreiz es biju ateists. Man mācīja, ka Dieva nav, nekā pārdabiska nav, nekā nav, ir tikai partija. Bet - te, lūdzu. Esmu spiests revidēt savu viedokli. Ļoti lūdzu, nekustieties un negrābstieties ap saviem ieročiem. Negribu nevienu nogalināt, tomēr nāksies to darīt, ja būšu spiests. Jūs taču mani nepiespiedīsiet, vai ne?
- Kungs Jēzus! - kā pēc saraksta iespiedzās mis Parisa. - Ko jūs te gribat? Vai vēl nepietiek, ka neatnācāt, kur bija norunāts?…
- Vampīri! - čukstēja Ernijs Boss, kura balsi nebiju dzirdējis vismaz divas stundas.-Viņi ir vampīri.
- Ernij, vai mūs nogalinās? - dreboša balsī jautaja Moda. - Atbildi, Ernij! Vai arī mēs kļūsim par vampīriem, Ernij?
Meistars Pak uzsmaidīja meitenei.
-Jaunkundz, nevajag raizēties. Ja nekustēsieties,jums nekas nenotiks.
-Vai nekļūšu… par vampīru?- meitene izmocīja.
- Baidos, ka ne.
-Jūs nekodīsiet?
-Ja nebūšu spiests.
- Ko, pie velna, tas viss nozīme? - viņiem uzsauca misters Vorloks.
Skolotājs Pak gāja pie lamas.
- To jūs esat labi izgudrojuši. Ziniet, brāl lama… Kāds ir jūsu vārds?
Mūks saviebās.
-Vai tev nav vienalga?
Meistars Pak paraustīja plecus.
- Protams, pilnīgi vienalga.
- Kas jūs tādi esat? - Heinemans iesprauda rokas sānos. - Arvien vairāk apšaubu, ka dzen skolotāji.
- Vai patiesi? - jautāja Sok Tok Pong. Arī viņš smaidīja tāpat ka otrs. Te pazemē valdija tikai skaidrība un smaidi.
- Jūs neesat ne dzen, ne čan skolotāji, - Heinemans sacīja, rādīdams uz viņiem ar pirkstu.
Skolotājs Pak kautrīgi noplātīja rokas.
-Tā jau ir… neesam.
-Jūs nemaz neesat korejieši?
- Diemžēl, neesam, mister Heineman.
- Kas tad?
Vecākais vīrietis pacēla automātu pret lamām.
- Tātad sapratāt, ko es teicu? Negribu nekādu asinspirti. Negribu nevienu asins lāsīti. Gribu tikai uzzināt slēptuves vietu, nekā cita. - Pēkšņi viņš pavērsa automāta stobru pret mani. - Rinpoče, nāciet šurp!
Paklausīgi gāju pie viņa. Gāju tik tālu, ka automāta stobrs jau skārās man pie krūtīm. To es varēju darīt, jo nekad vēl nebiju juties tik droši ka tajā brīdī tur zem Litangas.
- Palieciet manā tuvumā! Liu turēs ieroci pret jums, neaizmirstiet to!
- Liu? - Mia Vorloka jautāja. - Kas ir Liu?
- Viņš! - Pak parādīja uz Sok Tok Pong. - Viņam ir arī garāks vārds, bet jums pietiks ar šo.
- Ķīnieši?—pārsteigta jautāja Moda Benda. Vienu mirkli arī es biju pārsteigts. Neizskatījās, ka Moda spētu atšķirt ķīniešu un korejiešu vārdus.
- Protams, esam tie, - skolotājs Pak palocīja galvu. - Tomēr varat mani arī turpmāk uzrunāt par Pak.
- Tātad jūs nemaz… negribējāt… nodibināt Litangā meditācijas centru?
Pak smaidīja.
- Ļoti žēl, jaunkundz, bet tas patiesi nebija mūsu nolūks.
- Ko tad… jūs gribat no mums?
Meistars Pak pārlaida skatienu mums visiem. Ar tādu triumfu, kādu var izjust tiešām lieli karavadoņi, samaluši miltos ienaidnieka spēkus.
- Noslēpumu. Dārglietu glabātuvi.
Izskatījās, ka Moda Benda pārņem jautātājas lomu izmeklēšanā. Nu viņai vairs nebija jābaidas kļūt par vampīru, un mēle atraisījās.
- Bet tie dārgumi… taču nav jūsējie!
- Nav, - Pak vēl arvien smaidīja. - Tomēr bus. Mēs par tiem esam cietuši.
- Kā tad jūs cietāt?
Skolotājs Pak uz mirkli sadrūma. Tad paraustīja plecus.
-Arī es piedalijos tā sauktajā kultūras revolūcijā.
- Ka gvardists? - ar asu ironiju balsī jautāja Domingu.
Meistars Pak pagrozīja galvu.
- Nē, senjor de Karvalju. Biju nometnes iemītnieks. Reiz biju ārsts. Taču sarkangvardi izpostīja manu kabinetu un pašu aizsūtīja uz pāraudzināšanas nomelni dieviem aiz muguras. Turklāt viņi noslepkavoja.
- Noslepkavoja?
- Cilvēku manī nogalināja. Piecus gadus nodzīvoju visdziļākajā elles dibenā. .. Tur es izlēmu, ja reiz izbēgšu, nekad nekārošu sveša labuma, tapat kā ārsts būdams - tikai savējo. Izdzivoju. Viegli nebija, bet izdevās.
- Vēl arvien nesaprotu…
- Ak jaunkundz, ko jūs varat no visa tā saprast? Kā jūs varētu saprast, ko nozīmē, ja cilvēks reiz pamana: brīvs gan ir, taču viņā viss ir miris. Viņu interesē tikai baudīt dzīvi, kamēr iespējams. Nav vairs principu un mērķu, eksistē tikai mirklis. Aizlidojošais mirklis. Un tas jātver par katru cenu. Vārdu sakot, mīļo jaunkundz, kad es dzīvoju taja ellē un brīvība bija tik tālu ka mēness pavasara debesīs no ceļinieka uz zemes, es izlēmu: ja palikšu dzīvs, vairs ne par vienu neuztraukšos. Visu pasauli sakoncentrēju vienā es. - Viņš nodrebēja no savām domām un aši paskatījās uz otru. - Un dabiski, tur ietilpst ari tie, kas ar mani kopā ir izstaigājuši grambaino dzīves ceļu.
-Viņš ir traks, - dzirdēju aiz muguras čukstam Izabellu Mačado.
Meistaram Pak dzirde varēja būt asa kā samurajam, viņš pacēla galvu un paskatījās uz raganu.
-Maldāties, jaunkundz. Neesmu traks..lūs vienkārši nevarat iejusties manā vietā. Kā gan jus to varētu! Liu, pārmeklē viņus! Jūs atceraties, ko es teicu, vai ne? Negribu asinspirti. Negribu jūsu dzīvības! Tomēr atņemšu, ja būšu spiests. Liu, savāc viņu ieročus! Un lai nebūtu nekādu ilūziju; ja mēģināsiet kaut ko, tūlīt šaušu. Man neviena dzīvība nav koka sprunguļa vērta, vienīgi misters Lorencs.
Liu profesionāli veica kratīšanu, un pārejie profesionāli ļāvās, lai viņus pārmeklē.
- Ta, lūk, - meistars Pak apmierināti noteica. - Pieņemu, ka viss, kas te notiek, jums urda ziņkārību, kaut gan jaunais draugs muks, domāju, bija izstāstījis visu, kas varētu jūs interesēt. Diemžēl, mēs, aiz durvīm stāvēdami, nesadzirdējām viņa vārdus. Atzīšos, ka arī mani šie notikumi dzīli aizkustināja, nē, ne jau tieši tie, kas ar mums notika pēdējās stundās vai dienās. Pirmais veselīgais šoks mani skāra, kad man, ārstam, nācās atzīt, ka cilvēks nav tikai matērija: miesa, kauli, cīpslas, skrimšļi, bet arī kas cits… ko varam dēvēt par dvēseli. Bet skolā mums mācīja, ka viss ir tikai matērija, matērijas kustība, matērijas produkts un tā tālāk. Pēc tam tur, tajā ellē, pāraudzināšanas nometnē ar pārsteigumu atklāju, ka viss mans materiālisms nav graša vērts. Tas ne tikai pasauli neizskaidro, bet pat mūs pašus ne. Ziniet, ko es tur redzēju, tajā ellē? Redzēju mūkus, ko trīsdesmit grādu salā kailus piesēja pie koka un aplēja ar aukstu ūdeni. Atstāja viņus tur pa nakti un no rīta gāja novākt līķus. Bet viņi bija dzīvi. Nebija miruši, pat locekļus apsaldējuši nebija. Sēdēja uz Iedus un pielūdza dievus. Ap viņiem sniegs nokusis… Tiku redzējis arī to, ka mirstoša mūka dvesele - par to es bez smaida runāt nevarētu, ja nebūtu savam acim redzējis, - pārgāja uz citu mūku. Runāja aizgājēja balsī, pārnesa uz jauno ķermeni zināšanas. Tad es atjautu, ka esmu gājis maldu ceļu. Tie, kuri runāja par materiālismu, bija mūs neglīti apkrāpuši. Tas, kurš netic dvēselei, akli pakļaujas. Un to viņiem vajadzēja.