- Nejautājiet, kā, bet es uzzināju, ko dara Lhamo Dordže. Es atklāju, ka viņš atlasa no nevērtīgā vērtīgo un paslēpj. Tomēr nevarēju atklāt, kur. Godīgi sakot, tas mani arī neinteresēja. Atzinu, ka viņam ir taisnība, lai netiek tiem maitām. Lai noslēpj, lai drīzāk viss zud uz mūžiem, nekā tie utis iegūst kaut ko.
-Vēlāk, īsi pirms manas atbrīvošanās, kad manī jau viss bija miris, kad vairs nespēju ne mīlēt, ne nīst, izdomāju, ka ar apslēptajiem dārgumiem varētu dibināt nākotnes labklājību, bez mīlestības, bez naida. Ņemšu no dzīves to, kas man pienākas. Lai tibetieši atpērk dārgumus no manis, ja grib. Kādam taču jāsamaksā par tiem gadiem, ko es pavadīju nometnē. Vienalga, kurš maksās, bet kādam būs jāmaksā.
- Man par lielu vilšanos, Lhamo Dordže pazuda. Tolaik nometni tikpat kā neapsargāja, mūsu uzraugi bija apjukuši, varēja bēgt jebkurš, kam pietika dūšas mesties nezināmajā. Viņš bija uzdrošinājies un nozuda manām acīm. Varat iedomāties, kā es situ galvu pret sienu par to, ka esmu palaidis garām lielo izdevību.
- Kad biju mazliet atjēdzies, mēģināju kaut ko vērst par labu. Sāku dzīt pēdas Lhamo Dordže. Zināju, ka viņš ir butānietis, tāpēc pieņēmu, ka būs atgriezies
Butānā. Negribu jūs garlaikot ar garo un rūgto meklēšanu, kas mani beidzot uzveda uz viņa pēdām. Izdevās noskaidrot, ka viņš dzīvo kaut kur Litangas tuvumā.
- Meklēšanas laikā atklāju, ka - lai ari veikli kārtoju visu - viens necik tālu netikšu. Vienuties tāpēc, ka neorientējos budistu kultūrā. Man nav reliģijas un nez vai būs. Tieši tāpēc bija vajadzīgs kāds, kas ievada šajā neiestaigātajā ceļa. Kad attapos, ka ar mani nepietiek, lai iegūtu dārgumus, meklēju biedru, ar kuru tajā pekles dibenā biju sadraudzējies, gribēju piedāvāt pieklājīgu summu, ja viņš man palīdzētu. Diemžēl, viņš vairs nebija dzīvs. Toties dzīvs bija viņa dēls, kurš uzņēmās nākt tēva vietā. Tas ir Liu. Un Liu ideja bija nākt uz Litangu kā dzen skolotājiem. Būdams vēl universitātes students, Liu reiz bija saticies ar dažiem japāņu dzen skolotājiem un no viņiem arī kaut ko iemācījies. Nu, un - kaut arī Liu man ir daudz palīdzējis un nebūs vīlies par atalgojumu-vislielāko palīdzību tomēr saņēmu nevis no viņa, bet no kāda tibetieša.
Viņš nopūtās, paskatījās uz mums un turpināja:
- Netiku vēl jums minējis, ka pēc atbrīvošanās no gūstniecības dabūju darbu kāda cietuma slimnīcā. Ārsta pienākumus vairs nevarēju uzņemties, nemaz nebūtu varējis. Kļuvu par slimnieku kopēju. Darbā iepazinu bezgaldaudz noziedznieku, viņu vidū ari kādu tibetiešu jaunekli, kurš par krāpšanu bija notiesāts uz desmit gadiem. Tas cilvēks man vēl joprojām ir mīkla. Labu stāju, izglītots, laipns, pilnum pilns pozitīvu īpašību. Saucās par Kjedaku un stāstīja, ka, pirms kļuvis par likumpārkāpēju, bijis mūks lielā Tibetas klosterī. Kjedaks bija izdarījis visus noziegumus, par kādiem var nokļūt cietumā. Blēdījies, zadzis, strādājis varasdarbus, pat no slepkavībām nav vairījies. Viņš visā pilnībā pārzināja lamu un klosteru dzīvi, ieražas, rituālus, piederumus, mitoloģiju. īsāk sakot, man tieši viņš bija vajadzīgs.
- Kjedaks ieradās Litangā ātrāk nekā es. Viņš ieguva vietu klostera hierarhijā… Kā tas notika, par to atkal vesels stāsts. Viņam nāca ausis, ka jauni, enerģiski lamas norīkoti uz Litangas klosteri, lai stātos vadībā līdzās rinpočem Nemdenam, tāpēc Kjedaks nāca viena tāda vietā. Man kauns stāstīt, bet viņš nelaimīgo nogalināja un, uzdodamies par to, ieradās Litangā. To viņš varēja, jo otrs, kura vietā viņš stājās, bija nupat ieradies tieši no Indijas, no Dalailamam pietuvinātajiem, tātad to neviens nepazina.
- Kāda laime, ka biju saistījis savu likteni ar viņu! Drīz pēc ierašanās Litangā viņam nāca zināms, ka Lhamo Dordže tiešām slēpjas te, pazemē, un vecā dienas ir skaitītas. Viņam bija nācis ausīs pat tas, ka Lhamo Dordže dvēseli gribot uz laiku saglabāt kādā, ja vecais negaidīti nomirtu.
- Sākumā es neuzdrošinājos noticēt šādām muļķībām. Tad atcerējos pāraudzināšanas nometnē notikušo, un man atkal nācās justies pārsteigtām: šie cilvēki patiesi zina ko tādu, ko nezina citi, ka dvēsele tiešām eksistē, turklāt kaut kā neatkarīgi no miesas, varbūt tikai vāji saistīta ar miesu un ka materiālisms ir tikai ziepju burbulis. Pēc mūsu ierašanās noskaidrojās, ka Litangā uzturas rinpoče Blobzangs, tas ir, Leslijs L. Lorencs, slavenais austrumu pētnieks, budisma kultūras profesors, un es biju pārliecināts, ka viņš ir tā persona, kas izredzēta dvēseles uzglabāšanai uz laiku. Piedodiet man, ka runādams lietoju tik primitīvu izteiksmi, bet labāk neprotu. Rinpočem Blobzangam jāglabā mirušā dvēsele, kamēr nebūs atrasts Lhamo Dordže cienīgs pēctecis. Lūdzu, neskatieties uz mani tā, es neesmu prātā jucis; pirms dažiem mēnešiem es pats tā skatītos uz citiem, ja to dzirdētu no viņiem.
- Mēs izdomājām sagaidit to brīdi, kad Lhamo Dordže mirs, sagaidīsim, līdz dvēsele jau būs rinpočes Blobzanga ķermenī, tad notversim rinpoči un dārgumi piederēs mums. Šķita tik vienkārši. Tomēr nekas dzivē nav vienkārši. Mūsu draugu Kjedaku atšifrēja, ar to viss mūsu pasākums bija briesmās. Kāds nelabais būtu iedomājies, ka Litangā mīt cilvēks, kurš pazīst Kjedaku.
- Bet bija. Tas vecais gudrais lama, kurš bija norīkots pie Lhamo Dordže, lai negaidītas nāves gadījumā dvēselei parādītu ceļu uz rinpočes Blobzanga ķermeni.
-Jēzus, viņš runā kā gids! - nokunkstēja mis Parisa.
Skolotājs Pak pasmaidīja.
- Jaunkundz, tā apvienojas cildenais ar parasto. Satiekamies ar visbrīnumaināko un vismistiskāko pasaulē, un tomēr stāstījumā jālieto parasti vārdi. Tātad vecais mūks bija sazīmējis Kjedaku, un bija jābaidās, ka var viņu nodot rinpočem Ņemdenam. lapēc Kjedaks veco mūku nogalināja. Tads viņš ir. Kurš stāv viņam ceļā, to novāc.
- Un jūs? - mis Parisa jautāja.
Meistars Pak pakasīja auss ļipiņu.
- Es vēl nekad neesmu nevienu nogalinājis. Taču nav droši, ka nenāksies. Es pats nezinu, uz ko būtu spējīgs, ja draudētu briesmas. Nedariet tā, lai es izmēģinu.
- Dievs pasarg! - atsaucās mis Parisa.
-Vai jau ieminējos, cik ļoti mūs traucēja daudzie svešinieki Litangā? Vēl ne? Katrā ziņā priecīgi par jums nebijām, kaut gan neapšaubāmi mums bija izdevīgi iekļauties jūsu vidū kā dzen meistariem. Vēlāk, kad bijām pārliecinājušies, ka negaidīti nomirušā Lhamo Dordže dvēsele pārcēlusies uz rinpoči Blobzangu, mēs mēģinājām jūs sabiedēt. Nozagām noslepkavotā lamas liķi un iebāzām avotā, kur Kjedaks to reiz jau bija iemīcījis. Bijām pārliecināti, ka visi nobīsies un pametīs Litangu. Diemžēl tā nenotika, jūs esat spītīgāki, neka biju iedomājies.
- Vēlāk mums nācās galīgi atteikties no šā plāna, jo Timpu pārvaldes iestādes, būdamas aizdomās par sērgu, aplenca klosteri, un tas vēl arvien ir aplenkumā.
- Tātad aizbēgt jūs nevarat, - ar nemaskētu ļaunvēlību balsī piebilda Heinemans.
- Kāpēc gan mēs nevarētu aizbēgt? - meistars Pak smaidīja. - Mēs zinām tādas pazemes ejas, kas ved ārā no Litangas. Par mums neraizējieties! Ak tā, vēl kaut kas… Senjora Domingu degunu ielauzām mēs, arī slepkavības ieroci viņa somā paslēpām un uz galerijas drupām nometām mēs. Diemžēl, nelīdzēja. Jūs negribējāt aizvākties no Litangas.
- Sasodītie slepkavnieki! - Heinemans negaidīti metās uz priekšu. Viņš rīkojās tik strauji, ka tik tikko paspēju aizkavēt. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Liu pace| automātu un tēmē.