Lama Altangerels pagrozīja galvu un noplātīja rokas.
- Varbūt vēl neesi diezgan mācījies. Varbūt dievi ar tevi nav gluži apmierināti. Pagaidi, pamēģināsim…
Viņš piečāpoja pie dzirnām un saspringa. Nākamajā mirklī arī viņš gulēja uz muguras un spārdījās kājām, ka signalizēdams neredzamiem lidojošiem dēmoniem.
Es pūlējos skatīties sāņus, tomēr nevarēju izvairīties no viņa skatiena.
- Ak vai… kas te varētu būt noticis? - lama mulsi murmināja. - Ledus slidens, tā jau ir…
Arī otrreiz viņš nolaidās uz dibena.
Tad viņa skatiens vairs nebija samulsis, bet pauda gatavību cīņai, kā smag- svara bokserim, kurš pēc pirmā saņemtā nopietnā sitiena izlēmis pretinieku pārvērst kotletē.
Kad viņš, ar biksēm bremzēdams, atspirinājās man blakus, pastiepu roku un mēģināju viņu atturēt no jauna piedzīvojuma.
- Varbūt, ja mēģinātu kopā, fļuāj Altangerel, - saķēru viņu aiz jostas. - Es jūs pieturēšu aiz apmetņa malas.
Guajs Altangerels - guāj ir godinājuma uzruna, tā nozīmē: kungs vai meistars - nopurināja manu roku. Spītīgi paliecies uz priekšu, viņš vilkās pie lūgšanu dzirnām.
- Griezīsies, - viņš draudīgi sacīja. - Ticīga, skaidras sirds cilvēka griba tās iegriezīs.
Viņš ķērās pie kloķa un spieda, cik spēka. Beigās es jau baidījos, ka viņu ķers trieka. Seja pietvīkusi, deguns ne vairs sarkans, bet jau kļuva zils, taču dzirnas nekustējās.
Lama vēl brītiņu spieda kloķi, tad atteikdamies atmeta ar roku.
-Aizsalis. Šādā laikā pat dievu griba piesalst pie ledus.
Tad manī ielīda velns. Varbūt viņa vietnieks Mara, visu laiku kārdinātājs, man iečukstēja ausī, lai drusku turoties pretim.
- Un ja nu nav aizsalis?
Altangerels pārsteigti palūkojās manī.
- Kāpēc tad?
-(7tfā/Altangerel, tu neesi diezgan tikumīgs.
Altangerels nosarka. Domāju, ka aiz dusmām; tolaik es vēl nevarēju zināt, ka, pēc ļaunu mēļu vēstījuma, Altangerelam kādā jurtu nometnē blakus klosterim esot tuva paziņa, ko viņš pa naktīm apciemojot, lai pārrunātu interesantākos klostera notikumus. Pēc jau minēto ļauno mēļu stāstītā, minētā persona neesot vīrietis. Un vēl pēc ļaunu mēļu sacītā: kad Altangerelam pietrūkstot klostera notikumu, jurtā tiekot nodzēsta gaisma.
Tajā brīdi es par visu to vēl nekā nezināju, tikai redzēju, ka lamas Altangerela seja pietvīkst vēl sarkanāka.
- Aizsalis, - viņš, spēkus saņēmis, atkārtoja. - Ass iesalusi. Aukstuma tā gadās.
-Un ja nu tomēr tā nav?
- Nav tāda cilvēka, kas šādā reizē pagrieztu.
- Un ja tomēr?
Altangerels ar lamām neparastu sašutumu iebrēcās:
- Tad es veselu nedēļu, saulei lecot, desmit reižu vienās apakšbiksēs ap- skriešu pagalmam apkārt. Vai esi apmierināts? Ej un mēģini pagriezt!
Iespļāvu plaukstās un jau taisījos iet, bet tobrīd no vienas ēkas durvīm atskanēja zvanīgi smiekli. Pa tām viens pakaļ otram izskrēja divi mazi lamu mācekļi. Savos sarkanajos apmetņos viņi uz balta sniega izskatījās kā lielas, no vasaras pārpalikušās zemenes. Viens no viņiem aši noliecās, sagrāba sauju sniega un iemeta otram pa muguru.
Pa priekšu skrējējam vairāk nevajadzēja. Viņš apsviedās un atdarīja aizdevumu. Vēl mirklis, un abi jau valstījās pa sniegu, smiedamies, kliegdami ņurcīdami viens otru.
Altangerels nepatikā pagrozīja galvu.
- Kad es vēl biju audzēknis, kaut kas tāds ne prātā nenāca. Ja priekšniecība zinātu…
Kaut kur vienā no iekšējiem pagalmiem ierunājās lielās taures ih burē aicinošās skaņas. Abi mūku audzēkņi, savi, trausās augšā un purināja nost sniegu. Taures skaņas rosināja mūku uzmanību uz drīzo rīta svētbrīdi.
Abi mazie audzēkņi, rokās saķērušies, skrēja pie lūgsnu dzirnām. Ak Buda! Viņi izvēlējās tieši tās dzirnas, ko mēs nespējām iekustināt. Viens pastiepās, ar pirkstu galiem pieķērās pie kloķa, draugs satvēra viņa delmu, lai abi kopā iekustinātu svēto ierīci. Lūgšanu dzirnas sakustējās un sāka griezties. Viegli, it kā dievi tās turētu uz spārniem.
Abi mūku mācekļi pagrieza reižu desmit, vairākkārt sauca om mani padme liurn, tad skrēja atpakaļ uz māju.
Mēs, akmenī sastinguši, noskatījāmies tiem pakaļ.
Altangerels tikai pēc ilgāka laika atguva valodu.
-Varbūt tomēr neesmu diezgan tikumīgs?
Mēs sargājāmies vēlreiz ķerties pie lūgšanu dzirnavām. Toties noglāstījām abus lūgsnu karodziņus pie ieejas durvīm. Pēc šāda glāsta debesīs uzlidoja tikpat daudz lūgšanu kā ar dzirnām.
Nākamajā rītā jau agri sākās rosība blakuscellē, dzirdēju kāju dipoņu, vērās durvis, pa gaiteņa grīdu šļūca zābaki. Izbāzu galvu pa durvju spraugu, bet nekā īpaša neredzēju. Ja vien par īpašu nesauksim veco lamu, kurš netālu no manas celles durvīm, atbalstījies pret sienu, ar svētbijīgu seju pārstumdija lugšanu krelles.
- Guāj lama, vai kas noticis? - es godbijīgi jautāju.
Vecais skumīgi pamāja uz pagalma pusi.
- Nabaga Altangerelu nelabais apsēdis. Pats nezin; ko dara.
Metos atpakaļ cellē un izliecos pa logu. Arā pamanītais man iezvēla pa galvu kā milzīga krītoša lāsteka.
Pagalmā redzēju mūku Altangerelu, apakšbiksēs, kas sniedzās tikai līdz ceļgaliem, kājās lieli izšūti zābaki uzliektiem purniem, rokas piespiestas krūtīm, tā viņš riņķoja pa pagalmu kā prātā jucis pulksteņa rādītājs.
- Altangerels pēdējā laikā daudz skraida tur, uz jurtām, - man aiz muguras pukstēja vecais lama. -Tā gan nedrīkstētu, jo esmu dzirdējis, ka tur lejā strīpām vien sprāgstot aitas no nez kāda tārpa. Tārps ielienot aitai galvā un liekot skriet, līdz tā nosprāgst. Nabaga Altangerels, varbūt viņam arī galvā ir tārps.
Vai nu bija vai nebija, bet pēc nedēļas šī skraidīšana beidzās.
Viņš atkal sāka pa naktīm staigāt uz ciemu.
Šis gadījums man nāca atmiņā, kamēr sekoju Dongenam uz lūgšanu dzirnu pusi. Dongens negrieza vis dzirnas. Pat nepavērās uz tām, gāja uz sētas pusi. Tikai vienu reizi atskatījās atpakaļ, bet mani, par laimi, nepamanīja, jo es tobrīd atrados mājas ēnā.
Māceklis tika līdz pagalma sētai, tad apstājās un vēlreiz palūkojās atpakaļ. Es aši pieplaku pie zemes. Biju pārsteigts, cik tā auksta. Protams, vasara gāja uz beigām, Himalaju ielejas jau pildīja rudens vēji.
Dongens pārlidoja pār augsto sētu, it kā būtu no tiem mūkiem, kuri pēc ilgām, ilgām meditācijām nonāk tādā stāvoklī, ka spēj viegli pārvarēt gravitāciju un lido gaisā kā putni.
Izberzēju acis. Vai neesmu pārskatījies ar Dongenu?
Kļuva vieglāk, kad nokļuvu pie sētas. Kāds bija pret to atbalstījis dēli, pa kuru māceklis bija uzskrējis augšā, tad veikli nolēcis otrā pusē.
Sētai blakus bija daži mani mūri. Mani mūri ir no akmeņiem un lieliem oļiem mūrēta sēta, kurai katrā atsevišķā akmenī iekalts: orn manipadme hum. Ta kā tur iemūrēti vairāki desmiti tūkstošu akmeņu, jāiedomājas, cik darba un pacietības vajadzēja to sagatavošanai. Mani mūris ir svēts, dēmoni neuzdrošinās tam ne pieskarties, ne pāri lidot. Laimīgs tāds klosteris, kam ir biezs mani mūris.
Un ja vēl tas nevis vienā kārtā, bet dubulti apjož klosteri! Tas tik būtu dēmons, kas tiktu tam pāri!
Dongens nebija dēmons, tātad viegli tika pāri. Pārlīda pār svētajiem akmeņiem, oļiem un nolaidas klinšainajā pakalnē, uz apdilušās krātera malas pakājē nogūlušā ciema pusi.
Britiņu pārdomāju, vai iet viņam līdzi, tad jau kājas pašas mani nesa. Taisnība, mans sargātājgars sirds dziļumos sāka nemierīgi rosīties. Vēl viņš nekliedza, nelēkāja, nikni nekratīja duri, pagaidām viņš tikai modās un klusu apjautājās, kāda velna pēc man vajadzējis kāpt pār sētu. Kāda velna pēc man vajadzējis rāpties lejā gar senā krātera sienu uz ciemu? Kāpēc mani interesē, kur viens lamu māceklis pa nakti vazājas?