- Nē-ē! - ierēcos, nometos zemē un saķēru Heinemanu aiz kājas. Viņš gāzās kā ziemas olimpiādē uz ledus izgājis tupelēs, nevis uz slidām.
Automāts Liu rokās ierējās. Par laimi, lodes aizgāja pāri mūsu galvām.
- Es viņus nogalināšu, - Heinemans gaudoja, mēģinādams tikt kājās. Man vajadzēja pielikt visus spēkus, lai glābtu viņa dzīvību. Aptuveni tas nozīmēja, ka divas reizes no visa spēka gāzu viņam zem acīm. Tad viņš glīti aizvēra muti un izstiepās uz akmeņiem.
- Ta… vairs nedariet! - mūs brīdināja nobālušais meistars Pak. - Var beigties ar to, ka mums nāksies jūs nogalināt. Kāda velna pēc jūs negribat saprast, ka man pret jums nekā nav. Pat rinpočem Blobzangam ne matiņš nenokritīs. Viņš parādīs mums dārgumu slēptuvi; kad būsim to izkravājuši, varēs iet ar Būdas svētību. Kāpēc jūs spiežat mūs darīt to, ko nevēlamies? Man no ta šermuļi skrien.
Heinemans bija atžilbis un, visus spēkus sasprindzinājis, paslējās uz ceļiem. Un apsūdzoši bakstīja ar rādītājpirkstu uz meistara Pak pusi.
-Jūs nogalinājāt manus kolēģus. Longavilju, Rīgleru…
- Droši vien arī misteru Šoreju, - iespiedzās mis Parisa. - Vislabākais pavārs visā kontinenta. Jēzus, jūs patiesi esat nekrietni slepkavnieki!
Meistars Pak šausmās pierāva automātu pie krūtīm.
-Neesam nogalinājuši. Nevienu neesam nogalinājuši. Tikai Kjedaks to veco lamu.
- Ak nē? - Heinemans sēca. - Kas tad viņus nogalināja? Meistars Pak paraustīja plecus.
- Es to gan gribētu zināt. Kā šķiet, arī citi ir izmetuši tīklu tai pašai zelta zivtiņai, kurai es. Man ir lielas aizdomas, ka jūsu vidu ir kāds vai daži… kas…
- Eū! - Domingu nepieklājīgi iejaucās. - Vai jūs bijāt tas, kurš aizzāģēja baļķus, lai sagrūst galerija? Vai jūs sabojājāt manas mašīnas? Vai jūs sametāt mūsu ēdienā vaboles un čūskas?
Meistars Pak gluži izmisīgi purināja galvu.
- Nē, un nē! Tie nebijām mēs. Nav ne jausmas, kas to ir izdarījis. -Varbūt jūsu Kjedaks?
- Izslēgts.
- Pajautāsim viņam. Sauciet to zelli šurp, lai… Meistars Pak smaidīja.
- Neraizējieties, drīz nāks. Heinemans piecēlās un pūlējās nostāvēt.
- Kjedaks… man jāsmejas. Kāpēc nesakāt, ka čostimpa? Čostimpa ir tas noladētais slepkava.
Meistars Pak saķēra galvu.
- Kāpēc čostimpa?
- Neliedzieties! Jūsu cilvēks ir nogalinājis manus kolēģus. Čostimpa! Viņam jau pat greizās acis ir nekrietnas.
Meistars Pak ieplēta muti, tad sāka skaļi smieties.
- Čostimpa? Jus ticat, ka čostimpa ir Kjedaks?
- Protams, ticu, - Heinemans ārdījās. - Kāpēc, vai tad nav? Meistars Pak joprojām smējās.
- Skaidrs, ka nav.
Tagad Heinemanam palika mute vaļā.
- Ne-ē? Kurš tad?
Meistars Pak, vēl arvien smiedamies, pamāja uz tumsas pusi. Kluss šalcošs soļu troksnis, tad melnajā durvju četrstūrī kāds nostājās. Garš, stalts vīrietis, tur viņš, mazliet salīcis, stāvēja ar nakti aiz muguras.
- Ārā neviena nav, - viņš sacīja, ar vienu roku taustidams otru. Balsī skanēja sāpes, arī vaibstos izpaudās sāpes. - Nav… neviena.
- Nāc tuvāk, Kjedak!
Vīrietis panācās dažus soļus uz priekšu.
Sviesta lampiņu gaisma krita vispirms uz viņa zābakiem, tad kāpa augšup uz apģērbu. Tas bija sarkans lamas apmetnis, apsiets ar zilu zīda jostu.
-Vēl tuvāk, Kjedak! Lampiņu gaisma sasniedza viņa seju. - Ak debestiņ! - šausmās iekliedzās mis Parisa. - Tātad jūs? Lampiņu gaisma veidoja oreolu virs jaunā vīrieša galvas. Mūsu priekšā stāvēja Ņemdena vietnieks rinpoče Dendrubs. Ar labo roku viņš spieda ievainoto kreiso.
Visi kliedza, kaut gan bija lieki ta trokšņot, neviens taču nesaprata, ko kliedz otrs. Laikam ikviens mēģināja izkliegt savas bailes un pārsteigumu. -Jūs tas esat? - Heinemans sēca.-Jūs? Bet jūs taču… esat mūks. Dendrubs - Kjedaks pamāja.
- Reiz biju.
-Jūs esat slepkava.
- Reiz biju. Un ne tikai reiz.
-Jūs nogalinājāt to lamu, ko atrada avotā!
- Biju spiests.
- Un manus kolēģus! - rēca Heinemans. Lama papurināja galvu.
- Meistars Pak jau pateica, ka nevienu citu neesmu nogalinājis. Šeit ne.
- Un mani kolēģi?
- Nav ne jausmas. Mani pašu gandrīz piebeidza. Kāds mani sastapa ejā. Notvēra un dūra ar purbu. Laime, ka izspruku dzīvs.
- Un kāds jūsu nolūks ar mums? - jautāja viena no Mačado raganām, laikam Marija.
- Labs jautājums, - meistars Pak pakasīja galvu. - Man nav vajadzīgs neviens cits kā tikai rinpoče Blobzangs. Viņš zina, kur ir dārgumi. Ko es varētu iesākt ar jums?
- Jēzus, Ernij, dari taču kaut ko, šis tips grib mūs nobeigt. Ernijs Boss nožagojās.
-Vai tiešām… grib nobeigt? Nu meistars Pak protestēja jau nervozāk nekā iepriekš. -Velns parāvis, cik reižu man jāteic, ka nevienu neesmu nogalinājis un man nav tāda nolūka. Paņemšu līdzi rinpoči Blobzangu, bet jus man neesat vajadzīgi. Mia Vorloka aplaizīja lūpas.
- Tātad… mēs varam iet?
Meistars Pak pasmīnēja.
-Tomēr ne.
- Es jau zināju, - Heinemans ņurdēja. - Melo kā visi šķībacainie.
- Un tomēr, ko jūs gribat ar mums darīt? - mis Parisa jautāja, roku pie rīkles piespiedusi. Viņa juta, ka sekos kas briesmīgs.
Meistars Pak paraustīja plecus.
-Es jūs ieslodzīšu.
-Ku… ur?
-Te, pazemē.
-Jūs domājat… šajā mājā?
- Ne gluži… - meistars Pak nopūtās. - Kjedak, vai viss sagatavots?
- Jā, - rinpoče Dendrubs palocīja galvu, un viņam pa pieri slīdēja lielas sviedru lāses. Ari pēc acīm bija redzams, ka viņu moka brūču drudzis. Man bija aizdomas: ja piedurtos ar pirkstu, viņš apgāztos.
- Mīļais… meistar Pak, - mis Parisa salika rokas kā lūgšanā. - Pasakiet atklati… kāds liktenis mums lemts.
Meistars Pak uzmundrinoši pasmaidija meitenei pretim.
- Būs jāiztur tikai dažas dienas. Varbūt… viena vai divas nedēļas. Kamēr mēs atradīsim rituālu piederumus. Kad laupījums bus rokā, sūtīšu ziņu uz Litangu, lai laiž jūs ārā.
- Labi, labi, bet no kurienes?
- No šīm mājiņām.
- Jūs gribat mūs iemūrēt? - iekliedzās Moda Benda. - Tajās tumšajās kapenēs.
Atkal sākās spalga kliegšana. Vairāki gribēja mesties virsu meistaram Pak, bet automāts Liu rokās atkal ierunājas. Zalve skāra akmens sienu un rikošeta lodes dūca ap mums ka lapsenes.
- Stāt! Izbeidz! - Pak uzkliedza kolēģim. - Tu ari mūs nogalināsi. Ja viņi vēlreiz mēģinās kaut ko, šauj uz viņiem. Vai saprati?
Liu palocija galvu, ka sapratis. Biju pārliecināts, ka viņš norādījumu ievēros.
- Uzklausiet mani! - Pak runāja, saraucis pieri grumbās kā rūpju mākts. - Saprotiet taču, es nevaru citādi rīkoties. Es nevaru riskēt.
- Un ja mēs apsolāmies… - činkstēja Moda Benda.
- Tas ir vienīgais atrisinājums. Mes jūs iemūrēsim. Diemžēl, to laiku jums nāksies pavadit tumsā. Mūki arī to iztur. Mes jums noliksim ēdienu un dzērienu, tikai, lūdzu jūs, esiet taupīgi. Ieslēgsim kopā pa divi, lai varētu sarunāties.
Neceriet, ka mūki no virszemes jūs atbrīvos, jo izraudzītās celles ir tādās tune|u vietās, ko nelieto jau desmitiem gadu. Apsolu, lidzko būsim meklēto atraduši…