Budistu klostera noslēpums

-    Un ja nu ar jums kaut kas atgadās?

-     Lūdziet dievus, lai neatgadās. Kjedak! Rādi ceļu ! Nāciet mums lidzi! Ari jūs, mūki!

Mūki nekustējās. Viņi skatījās puskrēslā tītās telpas viena punktā, it kā gribēdami sakoncentrēt spēkus. Pirms notika kaut kas mistisks, neizskaidrojams, klusumu pāršķēla spalga, sveša balss.

-    Uz kurieni tik steidzīgi?

Mūki novērsa skatienu no tā punkta, abi nekad nebijušie dzen meistari pacēla automātus. Ko darīja rinpoče Dendrubs, tas ir, Kjedaks, man nebija laika novērot, jo metos uz akmeņiem tā, ka noklaudzēja vien. Kādu norāvu sev Ildzi, tikai jau gulēdams pie akmeņiem piekļāvies, atklāju, ka zem manis, viegli elsojot, guļ viena no Mačado raganām, Marija.

Ja to brīnumu ari neredzēju, vismaz aptaustīju. Ši Mačado ragana, kas vienmēr klunkurēja garā, melnā tērpa un šķita izplatām pelējuma dvaku, šoreiz rādija sevi no citas puses. No viņas plūda nevis pelējuma, bet viegla ziedu smarža, un augums… hm… patiesi nebija raganas augums. Es atpūtos uz tādiem izciļņiem, ka visskaistākajos sapņos nevarētu vēlēties neko labāku. Pat kārpas viņas sejā šķita skaistākas.

Diemžēl pa šo laiku pari manai galvai nodārdēja vairākas automāta kārtas, skanēja kliedzieni, vīriešu rēcieni, sāpīgi kunksti un ložu pakšķi, atsitoties pret klinšu sienu.

-    Rokas augšā! - kliedza kāds, un es pēc balss pazinu čostimpu. - Ieročus nomest!

Par atbildi atskanēja vēl viena automāta kārta, tad otra, tad trešā. Kaut kas uzkrita man virsū, notriepa manu seju ar asinīm. Mēģināju celties, bet nejauši ar elkoni atspiedos pret raganu Mačado.

-     Ko jūs, pie velna, darāt? - dzirdēju sāpīgu balsi mana kuņģa tuvumā. - Rāpieties taču nost, vai dzirdat!

Viņas vārdus apslāpēja nakamā automāta karta. Viņa drebēja zem manis kā klēpja sunītis zem ziloņa.

Mēģināju uzminēt, kas notiek virs manis, bet gaisā saskatīju tikai blāvu du maku. Man nebija pat nojautas, vai šie dūmi no automāltiem, vai no sviesta lampiņām.

-     Mister Lorenc, rinpoče Blobzang! - dzirdēju čostimpas saucienu. - Kur jūs esat?

Norāpos no raganas Mačado, kas spirinājās zem manis, un mēģināju celties kājās. Sākumā vēl ļimu kā jaundzimis žirafēns.

Pēkšņi migla pašķīrās un man priekšā parādījās nepatīkamā čostimpas seja.

-Vai jums viss kārtībā?

-Var iztikt.

-    Ņemiet šo automātu.

Kad attapos, man jau bija ierocis rokā.

-Visiem palikt uz vietas! - čostimpa uzsauca. Ņemot vērā, ka arī viņam rokā bija automāts, balss skanēja diezgan nervozi.-Visiem!

Nodārdēja šāviens, un čostimpa sagrīļojās. Bija šāvis kāds man tiešā tuvumā, jo lode nospindza man gar ausi.

Pagriezos istajā brīdī, lai ieskatītos pistoles stobrā. Pistoli rokā turēja rinpoče Dendrubs, tas ir, Kjedaks. Es būtu bijis nākamais aiz čostimpas.

Darīju to, kas jādara. Nometos zemē, satvēru viņu aiz kājas un rāvu. Var būt, ka lamu skolā, kur Dendrubs esot mācījies, viņam bija iemācīts daudz, literatūra, vēsture, filosofija, bet krist nebija mācīts. Viņš krita augšpēdu kā izgāzies koks. Pa jokam mēģināja tverties aiz gaisa, sak, varbūt atradīs, pie kā pieturēties.

Taču šajā alā nebija gaisā iebūvēti aizķeres punkti, tātad rinpoče Dendrubs noplakšķēja zemē.

Otrs plakšķis bija mazaks, bet krietni vien smadzenes satriecošāks, tas attiecas uz Dendruba smadzenēm. Pielīdu klāt un, kad viņš mēģināja celties, es tāpat no lejas, it kā pa jokam uzsitu ar automāta laidi viņam pa zodu. Rinpoče Dendrubs, nez kāpēc, aizdarīja muti. Aiz centības pat acis aizvēra.

Mūki sanāca ap mums un mēģināja mūs nostatīt uz kājām. Ar mani tas nenācās grūti, jo man tikai drusku sāpēja sāni, citādi biju ticis cauri bez skrambas šajā karā, kas risinājās man virs galvas.

Nabaga ragana, Marija Mačado jau bija vairāk cietusi. Kad viņu cēla kājās, viņa man uzmeta tādu skatienu, it kā es būtu ne vien viņai virsū gulējis, bet arī izvarojis.

-   Jēzus, nu es varu iztēloties, kā cilvēks jūtas, nokļuvis zem ceļu veltņa.

-    Nevēlos, ka jūs to izbaudītu īstenībā, - mierināju viņu.

-    Ceļu veltnis būtu daudz patīkamāks, - viņa činkstēja. - Tam vismaz nav elkoņu.

Un tad karātavu humors mūsu lūpās sastinga. Pie manis grīļodamies pienaca čostimpa un uzsmaidīja. Nevienam to nenovēlu, reti kādam no maniem ienaidniekiem, tādu smaidu. Čostimpas seja bija vienās asinīs. No divām dziļām brūcēm, kas sniedzās no acīm līdz zodam.

-     Meistara Pak pēdējā velte, - viņš sacīja, uzzibinādams man zobgalīgu skatienu. - Vai jums nav kabatlakata?

Meklēju, līdz atradu.

-    Domāju… esam pabeiguši, - viņš nokunkstēja, spaidīdams seju. Nevi|us papurināju galvu.

Biju pārliecināts, ka vēl neesam ne līdz pusei.

26.