- Vai… nogalināsiet? - viņš trīsošā balsī jautāja. - Lūdzu, es taču negribēju nevienu aiztikt. Vienīgi naudu gribēju.
-Parādiet brūci!
Brūce nebija bīstama, nebija jābaidās, ka viņš varētu palikt sienmali bez dzīvības.
Moda Benda ar pirkstu rādīja uz mirušo Pak.
- Vai… viņš bija vampīrs?
Man par lielu pārsteigumu Ernijs Boss nervozi uzbrēca viņai:
- Beidz šīs muļķības, Moda! Te nekādu vampīru nav.
Viņš to teica tā, it kā vienmēr butu bijis par to stingri pārliecināts.
- Nav? - meitene saviebās. - Tad jau…
Viņi runāja juku jukām un nekā nespēja aptvert, kas pirms brītiņa te noticis. Ap mums lidoja automātu lodes, kads mira, citi ievainoti. Varbūt šie divi vēl bija šokā, tāpēc pasauli uztvēra kā caur matētu stiklu.
Man blakus uzradās lama ar lielajam ūsām un radīja uz mirušo Pak, kurš, visu pamests, gulēja sienmali.
-Šis bija viens no tiem…, no kuriem mēs baidījāmies. Mes nojautām, ka ari citi grib iegūt mūsu dārgumus.
Astors Hārtlends bez kādas cieņas pastūma lamu tālāk, satvēra mani aiz rokas un pavilka malā. Viņa seja bija pelēka no putekļiem un pielipušajiem zirnekļtikliem.
- Paklausieties! - viņš murmināja. - Man te kaut kas nepatīk.
Man ari nepatika, tomēr klusēdams skatījos viņā, mans 38. kalibra^m/M and Wesson atkal gulēja apmetņa ielocē, man bija izdevies to atrast starp zemē nomestiem ieročiem.
- Paklausieties! - viņš sāka vēlreiz. - Šie apgalvoja, ka neesot nevienu nogalinājuši. Es viņiem ticu… Ja viņi būtu nogalinājuši Rīgleru, Longavilju, Šoreju un Stīvensu, tad mierīgi varētu atzīties. Puiši, kas strādā tādus darbus, nemēdz noliegt izdarīto. Drīzāk lielās ar to.
Liu sienmali ievaidējās.
-Viņam vajadzīgs ārsts, - mis Parisa kliedza, nometusies ceļos pie ievainotā. -Jēzus, viņš taču nopietni traumēts. Viņš jānes augšā. Mūki parādīs ceļu. Ceru, ka atradīsiet izeju.
- Iesim! - komandēja vienūsainais Domingu. - Mia! Nāc man blakus!
Mūki ātri sakartojās pa diviem. Domājams, tālab, lai pa ejām vieglāk tiktu
cauri.
Zināju, ka vēl kaut kam jānotiek, un vēroju, kas notiks, tomēr neizdevās pret likteni neko uzsākt. Vēroju pa labi, pa kreisi, tikai ne tur, kur vajadzēja.
- Mister Lorenc! - pēkšņi no kaut kurienes dzirdēju čukstam Modu Bendu. Zibenīgi apsviedos. Aiz muguras stāvēja Moda kopā ar Esperansu. Moda smai (lija, Esperansas sejā bija iesalušas šausmas.
Modās seja staroja, viņas blondie mati atsauca atmiņā skandināvu princesi, kas no veciem preciniekiem aizbēga pie ziemeļbriežiem. Turpretim Esperansa bija ista latīņu skaistule, mirdzošām, gaiši violetām acīm, ķiršsārtām lūpām.
Šobrid viņas acu mirdzums bija it kā izdzisis un ķiršsārtās lūpas drebēja kā cilvēkam, ar kuru kaut kas nav kārtībā.
- Mister Lorenc! Lūdzu, atdodiet pistoli!
Mēģināju saķert Esperansu un pieraut sev klāt, bet Moda Benda man uzsauca:
- Nemaz nemēģiniet! Es viņai kaklu nolauzīšu, ja nedarīsiet, kā es saku. Pistoli šurp!
Biju spiests atdot ieroci. Moda Benda atgrūda Esperansu, kura iekrita man rokās, tad skaļi kliedza:
-Atpakaļ! Visi atpakaļ! Pie sienas! Ātri, es šaušu.
Nebūtu bijis lielāks pārsteigums, ja pie ieejas paradītos ziloņi ar mērkaķiem, taures pūtējiem uz muguras. Visi sastinga, kā ķeizara Sihuandi terakotas zaldātos pārvērtušies.
- Eu! Eu! - balsi pacēla misters Vorloks, kurš bija pārliecināts, ka Moda mūkos saskata vampīrus. - Neuztraucieties, jaunkundz, šie nav asinssūcēji.
Viņš paspēra dažus soļus, lai atņemtu meitenei automātu. Ierocis Modās rokās notarkšķēja. Tam bija asa, nepatīkama skaņa, ne tāda ka automātam.
Misters Vorloks izbrīnā apstājās, tad lēni tvēra pie kājas.
-Es tikai… gribēju…
Viņš noslīga uz ceļgala un tā palika. It kā izteikdams pielūgsmi meitenei ar automātu.
Mia Vorloka iekliedzās un uzlidoja gaisā. Kaja uz priekšu kā karatē cīņā. Automāts ietarkšķējās, es atkal novēlos zemē, šoreiz rāvu līdzi nevis kādu no raganām Mačado, bet Esperansu.
Jezga turpinājās tikai divdesmit vai trīsdesmit sekundes, bet pa šo laiku gandrīz visi klātesošie bija gājuši man pāri. Izņēmums vienīgi lamas. Man uzkāpa tikai viens lamu zābaks, un tas bija Domingu.
Kad kaujas troksnis bija pierimis un es riskēju pacelties uz elkoņa un atvērt acis, mis Moda Benda patlaban mainīja magazīnu. Tik veikli ka izglītots bandīts. To darīdama, viņa nenolaida acu no manis; kad paskatījos, viņa pamāja ar stobru.
- Lorenc, nāciet šurp!
Paskatījos uz Esperansu, kura tobrīd pamatīgi nospļāvās man blakus. Mute viņai bija pilna ar akmens drumstalām, un viņa mēģināja tikt no tām vaļā.
Ar pūlēm piecēlos un kāpu pie mis Bendas. Zagšus lūkojos apkārt. Kādu nelaimi kuram nodarījušas automāta kārtas?
Zemē guļošos cilvēkus sedza pelēku putekļu kārta, vēl biezākā nekā iepriekš, kopā saspiedušies lamas izskatījās kā dīvaina skulptūru grupa.
- Mia! - Domingu kliedza. - Mia, kur tu esi?
-Nāciet taču, Lorenc!
Modās Bendas sejā dejoja muskuļi. Ja nemaldos, dejoja salsu. Virs augšlupas sārtojās šaurs iešķēlums, no kura sīkās lāsītēs tecēja asinis. Varbūt viņu bija savainojis Mias spēriens, varbūt asa, no klints atsista šķemba.
- Ko jūs gribat? - jautāju ne visai draudzīgi.
- Paskatieties, vai tie vēl dzivi! Ja būs kāda aizdomīga kustība, nošaušu. Ejiet!
Pie Domingu iet nevajadzēja. Vienigo ūsu gaisā paslējis, viņš auroja kā draudzeni pazaudējis staltbriedis.
- Kur tu esi, Mia? Kur tu esi?
Nebija ilgi jāmeklē. Meitene gulēja zemē, izspurušiem matiem, un purināja galvu. Bija redzams, ka viņa vēl lāgā nedzird. Domingu sabruka viņai līdzās un paņēma tās galvu klēpi.
- Mans Dievs, Mia! Kā tev ir?
Meitene norīstījās un palocīja galvu.
- Labi. Kur ir… tēvs?
- Nav īpašas… vainas. Viņš gulēja man blakus.
- Tā stulbā zoss iegāza man pļauku. Aiz bailēm galīgi prātu zaudējusi. Vajadzētu.. . viņai atņemt ieroci, pirms tiekam sacaurumoti.
Pamazām ari abas raganas Mačado pietrausās kājās. Viņu melnie tērpi bija kļuvuši svina pelēki, sejas biezā kārtā klāja akmens putekļi, no vienmuļās pelēcības šur tur pacēlās kada varonīga kārpa, gluži kā kamielis 110 tuksneša smiltīm.
- Mister Vorlok, vai esat ievainots? - noliecos pār viņu.
- Kāja, - viņš kunkstēja. - Ta plānprātīgā vampīru medniece sašāva.
-Apskatiet arī pārējos! - aiz muguras pavēlēja Moda Benda. Balss stingra,
komandēt radusi. Ne miņas no tās klīrīgās činkstēšanas, kas iepriekš mūs kaitināja līdz nāvei.
Pēc brīža pārbaudes izdevās noskaidrot, ka vienīgais izņēmums bija Liu, ar pārējiem nekas nopietns nebija noticis. Ar Liu bija citādi. Lode bija ieurbusies viņa krūtīs un izraisījusi tūlītēju nāvi. It kā dzen dievi būti gribējuši viņu par kaut ko sodīt. Tas izskatījās jo ticamāk tāpēc, ka ari rinpoče F ndrubs nebija apšaudi pārcietis neskarts. Viņš bija dabūjis lodi tajā pašā rok kurā kāds bija iedūris purbu. Viņš aiz sāpēm spieda galvu pie sienas un klusu gārdza.
Tie, kas bija atguvušies, mēģināja pierunāt mis Bendu nolikt ieroci, jo tuvumā taču nekādu vampīru nav. Taču meitene stāvēja ar automātu rokā, gaidīdama, ka es ziņošu par stāvokli. Kamēr biju pārliecinājies, ka pārējiem nekas nav noticis, ziņot vairs nebija vajadzigs. Ernijs Boss, varbūt apšaudes dēļ, bija pilnīgi attapies. Viņa matus klāja pelēki putekļi, bet prāts jau bija atpakaļ agrākajās sliedēs.