- Labi, Moda, - viņš sacīja, nostājies meitenei iepretim un sniegdams roku pēc ieroča. - Dod šurp, mazulīti Es jau zinu, ka biju muļķis, vienīgi es biju tas muļķis. Kā man varēja uznākt tik ārprātīga doma… vampīri? Ak Dieviņ, kā dažreiz cilvēks zaudē prātu. Vārdu sakot, Moda, atdod ieroci, nu jau viss ir kārtībā.
Moda Benda pamāja.
- Nu jau gan, Ernij, tiešām viss ir kārtībā.
-Tad dod šurp ieroci!
- Ne prātā nenāk, Ernij.
- Bet… es taču saku, biju muļķis un te nekādu vampīru nav.
Meitene smaidīja un māja ar galvu.
- Ernij, tu tiešām biji muļķis. Un tiešām te nav nekādu vampīru.
- Tātad?
Meitene negaidīti piespieda man pie deniņiem mazā automāta stobru.
-Ja kāds kaut ko mēģinās, es spiedīšu gaili. Un tad rinpočem Blobzangam beigas. Kaut gan es neticu jūsu hokuspokusiem, ticiet paši, ja gribat! Bet, ja jūs tam ticat, tad jums jāzina, ka arī Lhamo Dordže ar to pašu būs beigas.
- Moda, tu esi prātu zaudējusi!
Meitene pacēla acis pret Bosu.
- Ernij, es nevēlos to vēlreiz dzirdēt. Vispār tu man esi līdz kaklam.
- Mans Dievs, Moda, kas ar tevi ir noticis? Mēs tik labi satikām…
Meitene saviebās.
- Ernij, kad mēs iepazināmies?
-Jēzus, Moda, vai tieši tagad tas jāapspriež?
- Apspriediet vien, - murmināja Astors Hārtlends. - Velns lai parauj, uzturiet sarunu! Vismaz runādama viņa nešauj.
Moda nelika manīt, ka dzirdējusi. Varbūt bija tā aizņemta ar savām domām, ka neuztvēra nekādus ārpasaules kairinājumus. Tikai tādus, kas saistījās ar kustībām.
-Tātad, Ernij?
- Nu… pirms dažām nedēļām.
- Cik reižu kopš tā laika esam pārgulējuši, Ernij?
-Jēzus, Moda, tu esi prātu zaudējusi. Es nevēlos apspriest ar tevi intīmus jautājumus tik daudzu cilvēku klātbūtnē. Un ko tas nozīmē? Greizsirdības lēkme? Zvēru, ka bez tas Honkongas padauzas neviena…
- Ernij, tu neatbildēji uz jautājumu.
- Un neatbildēšu.
- Tad es tevi nošaušu.
- Ak Dievs, nu pasakiet taču kādu skaitli! - man aiz muguras bubināja Hārtlends. - Nesakiet pārāk lielu, tad neticēs ne viņa, ne es. Tikai sakiet kaut ko, citādi viņai noknikšķēs un viņa šaus.
- Labi, - Ernijs Boss mēģināja visu pārvērst par joku. - Daudz. Teiksim, piecdesmit reižu.
Meitene palocīja galvu.
- Labi, lai būtu piecdesmit. Tik daudz reižu man nāca vēmiens, Ernij! Es jutos tā, it kā mani izvarotu pusidiotisks, pēc zivīm smirdošs eskimoss.
- Man zivju smaka?? - ierēcās Boss. - Man taču nepiemīt zivju smaka!
- To es saciju simboliski.
- Bet man taču pat simboliski nav zivju smakas. Ko tad tu, Moda, līdi ar mani gultā, ja tā juties?
Meitenes sejai pārslīdēja mākonis.
-Vajadzēja, Ernij.
- Kā varēja vajadzēt? Kāda vajadziba?
- Materiāla vajadzība. Tas nozīmē tik daudz, ka ne man, ne Gustavam nebija neviena graša.
- Gustavam? Kas tas par Gustavu?
- Mans puisis. Ar kuru sēdējām ķurķī.
Ernijs Boss sagrīļojās.
- Tu… esi ķurķī sēdējusi?
- Skaidrs.
- Bet tu taču sacīji, ka esot turīga, vecāki Austrālijā… tu gribot ar mani uz pusēm uzsākt… Butānā… klosteri. Nemuļķojies, Moda! Kas tad tas par tūrisma kantori "Labs gaiss"?
- Labs gaiss, - meitene atteica. - Apzīmētāju vari mest nost. Vienkārši - gaiss. Tada tūrisma kantora nav, Ernij.
Ernija Bosa sejā izpaudās ārprāta šausmas.
- Kas tu… vispār esi?
Mis Moda smaidīja.
- Mīļa meitene, kam gribas ievākt drusku naudiņas 110 tādiem puišiem kā tu. Dažreiz izdodas, dažreiz ne. Piemēram, pēdējo reizi neizdevās. Tāpēc tiku ķurķī. Turklāt Makao, kur jau nu tas nav baudījums. Ernij, vai esi sēdējis Makao ķurķī?
- Vai tu traka, Moda? - Ernijs, pietvīcis asinssarkans, protestēja. - Es vēl nekur neesmu sēdējis.
- Baidos, ka arī nesēdēsi.
- Skaidrs, ka nesēdēšu.
- Baidos, ka mēs nedomājam vienu un to pašu, Ernij. Baidos, ka nesēdēsi nevis tā dēļ, par ko tu domā, bet tā dēļ, ko domāju es.
- Kādas blēņas tu runā, Moda?
Meitene jau skatījās uz mums, kaut gan vēl arvien runāja ar Erniju Bosu.
- Man nav nekādu turīgu radu Austrālijā, Ernij. Man vispār nav radu, ne Austrālijā, ne citur. Būtu pasaulē gluži viena kā putnubiedēklis vīnadārzā, ja man nebūtu Gustava.
- Kas tas Gustavs ir? Es it kā reiz jau vaicāju.
Meitene neļāva sevi samulsināt.
- Es vēl biju pusaudze, kad aizbēgu no patversmes un satiku Gustavu. Ja ar viņu gāju gultā, tad mani nemocīja nelabums kā ar tevi. Mēs esam pasaulē daudz jautru būšanu pieredzējuši. Es dievināju Gustavu un dievinu arī tagad, kaut gan viņš ir ciets kā granīts. Gustavs nesvārstās. Pat savu māti nogalētu, ja saostu naudu… un to iztērētu man. Viņš bija labā roka kādam Makao spēļu elles īpašniekam… bet es pūlējos kungus piespiest ašāk tērēties, tad… notika nelaime. Nav būtiski, kāda, pietiek ar to, ka mūs ieslodzīja. Ķurķī Gustavs bija kaut ko izošņājis. Kamerā bijis ķīnietis, kurš opija deļ vai nost miris. Ernij, vai zini, kādi ir narkomāni? Dvēseles pestīšanu atdos par devu kārotās vielas. Tas puisis bijis no tādiem. Gustavs viņam dažas reizes izpalīdzēja. Viņam izdevās noorganizēt, lai tas puisis dažreiz tiek pie mazliet kokaīna. Nē, Gustavs nav labsirdīgs, viņš tikai domāja, ka tas zellis var būt viņam noderīgs, jo bija stāstījis, ka Ķīnā viņam esot plaši sakari. Ķīna ir varena valsts, tur dzīvo daudz cilvēku, arī bagātie, papilnam. Tālab tas puisis dabūja drusku opija, bija Gustavam pateicīgs un pļāpāja. Piemēram, izpļāpāja, ka savā laikā - kultūras revolūcijā - esot strādājis par uzraugu kādā pāraudzināšanas nometnē. Viņš izstāstījis Gustavam par Lhamo Dordže, par dārgumiem, par to, cik lama bijis viltīgs. Vajadzēja desmit gadu, lai tiktu uz pēdām vecajam mūkam. Tad mūks dzīvoja Butānā, Litangas klosterī. Mūks vienīgais zināja, kur ir dārgumi. Tātad jādodas uz Litangu, jānotver vecais un jāņem aiz dziesmas.
- Gustavs ņēma aiz dziesmas to narkomānu. Kad vairs nebija vajadzīgs, novāca. Tads bija Gustavs, un tāds ir vēl tagad. Gumiju nestiepj. Ne gultā, ne ārpus tās. Cietumsargi noticēja, ka tas puisis ir pašnāvnieks, un izmeklešanu nesāka. Kuram gan vēl trūktu tāda jampadrača viena narkomāna nāves dēļ, vai ne? Kad tikām brīvē, Gustavs man visu izstāstīja. Tad mēs zibenīgi atstājām Makao, jo par Gustava galvu bija izsolītas dažas asins prēmijas. Devāmies uz Honkongu un ķērāmies pie darba. Vispirms mums bija vajadzīgs klaiņojošs muļķis, kas nodrošinātu aizsardzību, ja gribēsim strādāt Litangā. Gustavs nedēlam ilgi pētīja Butānas avīzi, līdz atrada rakstu par Litangas remontu, un mums jau bija konkrēts plāns. Tikai tā muļķa vēl nebija.
- Un tā tu nokļuvi pie mums. Paša Dieva sūtīts, Ernij. Gustavs man pat atļāva iet gultā ar tevi, lai es tevi ciešāk piesaistītu. Kā lai saku, nekādi svētki tie nebija. Tomēr tevi piesaistīju. Naudu no tevis neprasīju, ne jau tavu naudu man vajadzēja, bet tevi pašu, tavu neaptraipīto vārdu un pasi. Vai tu nemanīji, ka mēs it visur tevi stūmām pa priekšu? Tu gan esi varens stulbenis, Ernij, maz esmu mūžā satikusi tev līdzīgu muļķu. Un šī tava trakā ideja par vampīriem! .Jēzus! Ernij!
-Ja runāšu par šejienes dzivi, tad man bija iemesls būt pārsteigtai. Pirmkārt, šī dvēseļu maiņa man pamatīgi plosīja nervus. Zini, Ernij, es tajā iestādē tiku audzināta stingri ateistiski, Dievu mēs pieminējām tikai tad, ja gribējām neglīti izteikties. Dvēsele bija kaut kas lidzīgs spokam. Zini, tiem neglītajiem purniem, kas naktis vazājas pa gaiteņiem un baida bērnus.