Ar misteru Stlvensu, gribu sacīt, ar Gustavu Frobergu bija citādi. Viņš drūmi pamāja man, palūdza uzraugiem cigareti un pūta dūmus pret griestiem.
- Redziet nu, cik uzmanīgam jābūt ar grāmatvežiem.
Kaut arī daži protestēja, mums bija jāuzturas Timpu līdz otrajai konfrontācijai.
Pa šim dažām dienām atrisinājās vēl viena mikla.
3.
Aizritējušajās dienās gandrīz netiku redzējis māsas Mačado, viņas it kā ar nolūku vairījās no manas sabiedrības. 1a kā man nepatīk neatrisinātas lietas, uzsāku akciju. Kādā jaukā, saulainā pēcpusdienā iebāzu žaketes kabatā savu 38. kalibra ieroci un iekārtojos gaidīt aiz kādas cilvēka lieluma vāzes. Šī vāze atradās netālu no māsu Mačado istabas. Tad mēs jau dzīvojām Timpu viesnīcā, netālu no kalniem, kas ietvēra pilsētu.
Māsas Mačado, par laimi, neapcerēja dīvaino faktu: šī vāze gaitenī vēl ne- stavēja, kad viņas ieņēma istabu, tā parādījās tur nez no kurienes kādā patumšā priekšpusdienā. Viņas jau nevarēja zināt, ka šajā viesnīcā lietas bieži dodas klejot, sevišķi, ja es esmu tuvumā.
Vārdu sakot, slēpos aiz vāzes, gaidīdams, ka jebkura no Mačado raganām izbāzīs gaitenī savu karpaino degunu. Nebija ilgi jāgaida, drīz notika tas, ko vēlējos. Durvis vērās, un viena ragana dungodama izlidinājās brīvā gaisā.
Viņa dungoja tik ilgi, līdz es izlēcu no slēptuves un saķēru viņu aiz rīkles. Tad pārtrauca.
- Labrīt! - es pieklājīgi sveicināju. - Ka jums klājas? Viņa nosprauslojās, tad mēģināja turēties pretim.
- Laidiet vaļā! — viņa šņāca. - Es kliegšu!
- Kliedziet! - es mudināju.
Viņa aši ķērās pie blūzes un to pa pusei norāva nost. Nekad nebūtu iedomājies, ka melnas zīda blūzes tik viegli plīst.
- Pazūdiet, es kliegšu, ka gribējāt mani izvarot! - Aiz centības pat viņas krūts bija izlēkusi no saplēstā zīda. Daudz netrūka, es būtu pieķēries.
- Uz priekšu! - drošināju. - Kliedziet! Blakus Modai Bendai vēl ir brīva vieta.
Nu viņa mainīja taktiku.
- Labi, - viņa sacīja, iekārtodama krūti atpakaļ blūzes skrandās. - Ko jūs gribat? Naudu? Cik?
- Nauda mani neinteresē, - atteicu.
- Es gulēšu ar jums, ja gribat. Kamēr esam Timpu, cik vien gribēsiet.
- Es nemēdzu gulēt ar raganām.
- Kaut jūs nosprāgtu!
-Tatad? Kā patiktu cietums? Modai Bendai kaimiņos? Viņai tā drebēja lūpas, viņa tā pacēla pret mani nagus, ka sāku jau nopietni raizēties par savu acu gaismu.
- Ko tad jūs gribat?
- Patiesību! - sacīju.
Viņa atgrūda mani un atkal kārtoja blūzi.
- Tu gan esi muļķis! Es parunāšu ar pārējiem.
- Pēcpusdienā pie Domingu, - sacīju. - Ta ap trim. -Un ja tur nebūšu?
- Neieteiktu, - atbildēju. - Un uzmaniet savas kārpas. Līmējiet tās vienmēr vienādā skaitā, gan jau vēl kāds saskaitīs tapat kā es.
Viņa aizgāja kā nākusi. Gūžas šūpodama ne jau raganas gaitā. Jo nemaz nebija ragana. Bija daudz sliktāk.
Viņa varētu kļūt par slavenu mācībspēku kādā augsta līmeņa melošanas augstskolā.
Domingu kartoja savu ūsu un nez kuru reizi izmisīgi palūkojās manī.
-Vai jūs domājat, ka… manu ūsu dēļ? Vai viņa tikai ūsu dēļ mani mīlēja? Tas taču nav iespējams?
Uzliku roku viņam uz delma.
- Paklausieties, Domingu! - sacīju. - Varbūt drizumā notiks kaut kas satriecošs.
Portugālis, kā atsacīdamies, atmeta ar roku.
- Vēl vairāk? Jau kopš rita nevaru atrast Miu. Ja zvanu, noliek klausuli. Ja klauvēju, raida projām. Bez iemesla. Jau biju tik izmisis, ka nometos ceļos pie viņas durvīm. Kāda istabene jautāja, ko esmu pazaudējis. Sacīju, ka zobu protēzi. Vai tas viss ūsu dēļ?
- Es domāju… Mia driz jūs meklēs.
-Jēzus! Kā jūs zināt?
- Es lūdzu… lai kas arī notiktu, saglabājiet dvēseles mieru.
- Manu dvēseles mieru? Ko jūs gribat sacīt?
Beigās notika tā, ka es gandrīz pazaudēju savējo.
5.
Kad piecas minūtes pēc trijiem klauvēja, es gāju atvērt durvis. Domingu ūsas jau bija kārtībā. Taisnība gan, vienu pusi viņš bija ar uzacu zīmuli uzvilcis uz ādas, bet to varēja saskatīt tikai gluži tuvu pieliecoties.
Atvēru durvis un ielaidu uztraukto, klibojošo misteru Vorloku. Viņa sejā kvēloja sarkani plankumi, satraukumā mati uz galvas saslējušies miera stājā. Tieši aiz viņa istabā ielavījās Mia.
Domingu nodrebeja, un tikai mans brīdinošais skatiens neļāva viņam mesties pie Mias.
Tiesa, kas tiesa: šo pēcpusdien Mia Vorloka bija pamatīgi uzcirtusies. Nebija ne miņas 110 tās slikti ģērbušās meitenes ar acenēm, kuru satikām Litangā. Mia Vorloka tagad bija lielās pasaules dāma, turklāt satraucoša kā filmu zvaigzne. Domingu ar drebošu roku kārtoja neesošo ūsu vietu.
- Miļā Mia, es patiešām….
Misters Vorloks drūmi ieslīga atzveltnī.
- Tūlīt nāks arī viņas, - Vorloks sacīja, rūpīgi vairīdamies mana skatiena.
Domingu gan pajautāja, vai nevēlamies kaut ko iedzert, bet neviens negribēja.
Kad atskanēja klauvējiens, atvēru durvis un ielaidu divas nepazīstamas slaidas brūnmates, īsos svārciņos, blūzēs ar zīda šallēm. Viņu smaržas sauca atmiņā viselegantāko Parīzes smaržu salonu skaistākās dienas. Domingu pielēca kājās, plati iepletis acis.
- Piedodiet, - viņš sacīja. Drīzāk gan stomījās. - Esmu Domingu de Karvalju, šis kungs… Es nesaprotu…
Meitenes apsēdās uz gultas malas un sakrustoja kājas. Nav ko teikt, no kautrīgajām viņas nebija.
Domingu acis lēkāja kā ugunsūdens apdullināts indiānis lielajā bifeļu dejā.
- Piedodiet, es esmu… Domingu de Karvalju…
- Mes zinām, - viena no skaistulēm atbildēja. -Jūs zināt?
- Zinām. Es esmu Izabella Zabaleta.
- Za-ba-le-ta?
- Mana māsa - Marija Zabaleta. Un tur mūsu tēvs, Stefans Zabaleta. Domingu mute pavērās, viņš blenza uz misteru Vorloku.
- Es esmu muļķis, - sacīja misters Vorloks-Zabaleta. - Liels muļķis. Tāds, kas tik ļoti mīl savas meitas, ka ļauj sevi pierunāt uz visādām muļķībām.
Mia Vorloka skatījās uz Domingu.
- Un tu pat nejautā, kā sauc mani.
- Kā tevi sauc? - Domingu dobjā balsi jautāja.
- Mia Zabaleta.
Domingu iespieda galvu plaukstā.
- Pamodiniet mani, Leslij!
Izabella Zabaleta piecēlās, saraustīja svārkus un gāja pie loga. Palūkojās ārā, tad pagriezās pret mums.
- Profesora kungs, vai mani neatceraties? Domingu pacēla galvu.
-Vai man jāatceras? Taču balss…
- Mēs bijām divas māsas Zabaletas… no Brazīlijas. Domingu seja sasala kā suņa kaka Sibīrijā.
- Divas Zabaletas… māsas? Tās, kuras dejoja?
Izabella Zabaleta nopūtās, tad paraustīja plecus.
- Tiksim reiz tam pāri! Pirms sešiem gadiem bijām jūsu audzēknes, profesora kungs, būvinženieru fakultātē. Un tostarp ari dejojām kadā rēvijā. Vai atceraties?
Domingu aizvēra acis.
-Atceros.
- Vai atceraties, ka parasti pie jums saņēmām labas atzīmes. Līdz jūs reiz nejauši iemaldījāties bārā, kur mēs dejojām. Nākamajā dienā jūs ieaicinājāt mūs savā kabinetā un izteicāt ultimātu. Vai nu dejas, ko jūs nosaucāt par lēkāšanu, vai celtniecība. Jūsuprāt, abi neesot savienojami. Mēs negribējām atteikties no dejām, tāpēc jūs… izraidījāt mūs no universitātes. Mēs bijām spiestas aizvākties no Lisabonas… bet mēs tomēr kļuvām par celtniecēm. Tad, tikko saņēmušas diplomus, mēs zvērējām līdz mūža galam meklēt iespējas radīt jums nepatikšanas. Mums bija izdevīgi, ka jus drīz atstājāt universitāti un ķērāties pie praktiska darba. Mēs steidzāmies jums lidzi, tverdamas katru gadījumu, lai nojauktu jūsu darbību un pašas uzceltu to, ko gribējāt uzcelt jūs. Droši vien neesat dzirdējis, ka par mūsu firmu sacenšas. Savukārt, mēs uzņēmāmies tikai to, ko jūs bijāt spiests pamest… kad kāds vajāja jūs un jūsu komandu.