- Jūsu ēnas, - meitene sacīja. Viņas balsī nebija lepnuma, bet arī nožēlas ne. - Mēs sabojājām mašīnas, dedzinājām teltis, metām strādnieku ēdienā vaboles un čūskas, mēs sūtījām draudu vēstules. Pēc tam radījām no jauna to, ko jūs bijāt izsapņojis. Un lepojamies ar to. Tēvs, gan nelabprāt, stavēja mums līdzās un palīdzēja.
-Un tu, Mia?
- Es tolaik vēl biju maza, - meitene čukstēja. - Es nezināju, ko daru. Kopš kāda laika es nemitīgi gribu partraukt, galvenokārt, tāpēc…
- Kāpēc?
- Iemīlējos tevī.
Misters Vorloks piecēlās un gāja pie Domingu.
- Vai varat mums piedot, senjor de Karvalju?
Domingu paraustīja plecus. Es pirmo reizi ieveroju, cik komiski izskatās uz lūpas uzzīmētās ūsas.
- Domāju, ka esmu tikai saņēmis pelnīto.
-Vai piedosiet mums?
-Ludzu… tagad ejiet!
- Mēs vēlētos, lai jūs zināt… no mums vairs nav jabaidās. -Lūdzu… ejiet!
- Un… cieniet Miu!
- Ejiet!
Viņi aizgāja, es arī. Mia palika pie Domingu. Vēl krietni ilgi.
6.
Ar misteru Vorloku jeb senjoru Zabaletu vēlāk sagadījāmies kopā bārā. Viņš nīka pie viskija glāzes, un viņa sejā vīdēja tādas pasaules sāpes, ka es gandrīz vai sāku raudāt. Nemaz nezinu, kāpēc piesēdos viņam blakus. Varbūt tāpēc, ka man žēl ļoti vientuļu cilvēku.
Pasūtīju dzērienu arī sev un gatavojos uz lielu taisnošanos.
Slava tūkstoš Tunhuangas Būdām, misters Vorloks netaisnojās. Vismaz ne daudz.
- Kāds muļķis var būt cilvēks! - viņš sacīja pēc neilgas klusēšanas. - Nevajadzēja ielaisties tadā ārprātā. Tikai šīs meitas… Īstenībā visas trīs ir mans acuraugs. Man asinis saskrēja galvā, uzzinot, ka šīs talantīgās meitenes nevar sevi apliecināt, tāpēc ka ir profesors ar iesūnojušām smadzenēm. Ak, velns parāvis! Man taču vajadzēja domāt. Vai zināt, cik reižu es jau esmu gribējis izstāties. Bet neļāva. Viņas sacīja: ja jau iesākts, jādara līdz galam.
- Cik ilgi? - ar ziņkāri jautāju.
- Tas jau ir… - senjors Zabaleta kunkstēja. - Cik ilgi? Es jau reiz viņām sacīju, ka tas, kuru pārņēmusi atriebes kāre, daudz neatšķiras no tā, kuram atriebjas.
-Un tagad… kas notiks?
Viņš ieņēma dažus malciņus, un viņa acīs no tā atausa dzīvība.
- Izabella un Marija atgriezīsies sava kantorī un metīs mieru.
- Saprotu.
- Bet es… atgriezīšos Litangā. Un kopā ar Miu ieguldīsim tur naudu. Ceru, jūs nojaušat, ka tur augšā jums skaidroju tikai pa pusei taisnību. Protams, es varu ieguldīt arī bez Mias paraksta. Un ieguldīšu. Jau ir sarunāts ar rinpoči Ņerndenu. Un es vadīšu viesnīcu, kopā ar misteru Hārtlendu.
-Un Mia?
Misters Vorloks paraustīja plecus.
- Iemīlējusies tajā pusūsaini. Kā jūs domājat… vai tas ir nopietni? Kā saprotu… vai galīgi?
Par laimi, uzradās muša. Kamēr to gaiņāju, misters Vorloks bija aizmirsis savu jautājumu. Par laimi.
7.
Arī ar Erniju Bosu satikos bārā. Viņam priekšā uz galda bija augļu sula, arī tā neaizskarta. Viņš lūkojās glāzē ar tādu skatienu, it kā redzētu tur peldamies Modu Bendu. Līksmu un pliku.
- Kā jums klājas? - es piesardzīgi jautāju. Redzēju, ka viņa smadzenes vēl nav isti iegriezušās savā vieta.
Nebija arī. Līdzko apsēdos viņam blakus un pasūtīju sev dzeramo, ne jau augļu sulu, viņš saķēra mani aiz rokas un gandrīz norāva no krēsla.
- Uzklausiet mani! - viņš čukstēja. - Jūs man esat vajadzīgs.
-Jēzus, jūs taču negribēsiet atkal ķert vampīrus? - man paspruka, pirms biju apjautis, ko runāju. Biju domājis kā joku, bet viņam pat acs kaktiņš ne- ietrīsējās.
- Nospļauties par vampīriem! - viņš drūmi sacīja. - Vai nu tie ir, vai nav. Mani interesē tikai Moda. Ka domā čostimpa, es gribu teikt, inspektors, vai kas viņš tur ir, varbūt Modu izdošot kādai ārvalstij?
- Kurai?
- Longavilja ir spānis, Rīglers - amerikānis, Šorejs - anglis… kas zina? Lūdzu palīdziet man!
- Kā gan es varētu jums palīdzēt? - biju pārsteigts.
- Uzziniet no saviem draugiem, kurp viņu pārsūtīs. Es gribu apmesties tur cietuma tuvuma. Noīrēšu dzīvokli un gaidīšu. Es zinu, ka viņa ir laba. Tikai tas nelietis Gustavs Frobergs viņu noveda no ceļa.
Norīslījos un aizvēru muti. Viņš bija tādā stāvoklī, ka jebkurš skaidrojums vai pierunāšana būtu veltīgi. Vai nu viņu izārstēs laiks, vai ari viņš neatlabs nekad.
Pēc gadiem man naca ausīs, ka Moda Benda izdota Spānijai. Nokļuvusi kada provinces cietumā uz divdesmit pieciem gadiem, ko viņai piešķīrusi tiesa. Ernijs Boss, palikdams uzticīgs solījumam, nopircis māju blakus cietumam un iestājies darba tuvējā banka.
Stāstīja, ka viņš esot bieži gājis pie Modās, kura ar priekšzīmīgu uzvešanos izcīnījusi biežākus Ernija apmeklējumus, nekā pienāktos pēc noteikumiem. Viņi plānojuši apprecēties pēc Modās atbrīvošanās.
Tad kaut kas noticis. Ernijs Boss nokļuvis bankas vadībā, viņa karjera kāpusi augšup komētas cienīgā skrējienā. Kādu laiku viņš vēl apciemojis Modu, braukdams tādā mersedesā kā kara kuģis, tad aizvien retāk, beidzot - nemaz.
Moda dažus gadus gaidījusi, tad vairs negaidījusi.
Klusā rudens pēcpusdienā viņa pārgriezusi vēnas. Viņas pēdējā vēlēšanās bijusi, lai pelnus izkaisot Himalajos.
Cietumam, protams, nebija iespēju šo vēlēšanos izpildīt.
Kopš tā laika viņa guļ spāņu mazpilsētiņas kapsētā, un tikai retumis uz viņas kapa tiek uzlikts puķu pušķis.
Neviens nezina, kas to uzliek.
8.
Frobergs - Stīvenss nenokļuva cietumā. Drīz pēc aresta viņš mēģināja bēgt un tika nošauts. Varētu sacīt, iegrāmatojās viņsaulē.
Astors Uārtlends, kā jau minēju, pievienojās misteram Vorlokam-Zabaletam un iemitinājās topošajā viesnīcā.
Ar rinpoči Ņemdenu tikos kādā Butānas klosterī, uz kurieni viņš mani aicināja trīs vai četras dienas pēc manas ierašanās Timpu. Viņš vēl bija bals un kalsns, klostera uzturs nav tāds, lai cilvēks pa īsu laiciņu kļūtu apaļīgs. Pat klostera priekšnieks ne.
Rinpoče Ņemdens mani sagaidīja ar visādiem labumiem, bija licis radīt īstu "galdiņ, klājies!". Kaut gan arī viņš tajā klosterī bija tikai viesis, pēc man parādītā goda redzēju, ka viņš tur tiek mīlēts.
- Rinpoče, vai jūties labi? - jautāju, kad bijām beiguši pieklājības likumiem atbilstošās ceremonijas.
- Ne visai, - Ņemdens atteica, pataustīdams kuņģi. - Šķiet, ka šie notikumi ir atsaukušies uz manu kuņģi. Vai vari iedomāties, kā cilvēks jūtas akls, izsalcis, izslāpis, iemūrēts būdams?