Budistu klostera noslēpums

-    Interesanti, - pagrozīju galvu. - Tiku dzirdējis, ka tu ari citkārt esot gājis pazemē meditēt.

-Tad es gribēju iet! - rinpoče sašutis iesaucās. - Šoreiz mani aizveda. Tā ir milzu atšķirība.

Iedzērām mazliet sviestotās tējas, tad uzdevu dažus jautājumus.

-   Vai tu zināji, kāpēc es ierados Litangā? - pajautāju ievadam.

Ņemdens pārsteigts paskatījās manī.

-    Vai es zināju? Es taču ierosināju, lai tevi atsūta. Arī tā bija mana ideja - atvilināt tevi ar Tharpačenpo rokrakstu.

-    Kā tu zināji…

Ņemdens atmeta ar roku.

-Ak rinpoče, ir taču vispārzināms, ka tu esi traks uz seniem rakstiem. Ja esi saodis kādā klosterī senu grāmatu, tad tevi uz vietas nenovaldīs tūkstoš ziloņu. Es arī ieteicu Jondonam, ka tu sargāsi Dongenu.

-    Un čostimpa?

-   Varbūt, ka… hm… viņš drusku pārspīlēja. Bija saņēmis pavēli tēlot tava pretinieka lomu; viņam vajadzēja arī mirušos paslēpt, lai galīgi nozustu pierādījumi. Viņš ievainoja Dendrubu un nonesa pazemes ejā, lai izslēgtu no spēles. Čostimpa zināja, ka jūs Dendrubu atradīsiet. Viņš nepamanīja mistera Rīglera līķi, ko misters Stīvenss bija nonesis jau agrāk. Misters Stīvenss nojauta, ka jūs nokāpsiet ejā un to pamanīsiet. Tolaik viņš vēl cerēja, ka jūs visi aizbēgsiet no Litangas. Man gribētos zināt, cik nakšu viņš pavadīja pazemē, lai iepazītu ejas. Misters Stīvenss bija ne tikai izcils grāmatvedis.

-    Dendrubs?

Ņemdens atkal atvēcinājās.

-    Man bija skaidrs, ka Dendrubs ir tāds pats rinpoče kā es - mērkaķu kopējs Timpu zvēru dārzā. Tas bija viņš, kas izzaga no līķu kambara nelaimīgā mūka līķi, lai ar to iebaidītu jūs… un…

-Vai tev ir kāda nojauta, kāpēc nolaupīja tevi?

-   Droši vien Dendrubs bija atklājis, ka man ir aizdomas. Nogalināt negribēja, nevarēja taču zināt, varbūt vēl bušu vajadzīgs. Piemēram, par ķīlnieku, ja viņam reiz klātos slikti.

-    No kā es saņēmu Tharpačenpo paslēptas vēstules?

-     No manis. Es - no Jondona. Viņa cilvēki vāca kopā pierādījumus. Viņš gribēja, lai tev būtu skaidrs, kāda spēle te notiek.

Gribēju viņam uzdot vēl vienu jautājumu, tas ir, kālab bija vajadzīga ši liela slepenība, viņi taču varēja pateikt, kas ap mani norisinās. Beidzot turēju muti. Samierinājos, ka mani prāta ritenīši griežas citādi nekā Ņemdenam un Jondonam.

Un nepavisam nebiju pārliecināts, ka manējie griežas labi.

Pēc dažām dienām Domingu ienāca pie manis atvadīties. Osas bija gandrīz ataugušas, zīmuli vajadzēja izmantot tikai mazliet. Viņš nolaidās krēslā man iepretim un, rūpju mākts, noglāstīja savu vīrišķīgo lepnumu.

-Ziniet, es būvēšu to viesnīcu uz pamestā un sagruvušā ēkas sparna.

-    Es nojautu, - atbildēju.

-     Rinpoče Ņemdens man galīgi uzticēja šo darbu. Divi mēneši, un būs gatavs.

-    Heinemans?

-    Ir atguvies. Nemaz lāgā neatceras, kā mēs izkļuvām no pazemes… Kāds bija viņam iezvēlis pa galvu, tā ka viņš gandrīz nebija pie apziņas. Viņš suta jums sveicienu. Skraida, gādādams būvmateriālus, viņam nebija laika nākt man līdzi. Lūdza, lai pasakot jums, ka viņš bijis liels muļķis un lai jūs viņam piedodot, ja iespējams.

-Nokārtots,-atbildēju.

Domingu pakasīja zodu un pašķieleja uz mani. - Kamēr… hm… Heinemans savāks materiālus, mēs ar Miu aizskriesim uz Indiju. Aplūkosim Tadž Mahalu. Protams, tikai no arhitektūras viedokļa.

-Tikai,-pamāju.

-    Ei, nu ko jūs tāds! Mia ir laimīga, ka tikusi vaļā no māsām… un es esmu viņai īstais, un viņa man. Ņemiet vērā, ka mēs viens no otra nekad nešķirsimies.

-    Ņemu vērā.

-     Ko jūs zināt par īstu mīlestību? Ak, - viņš vēl brītiņu paburkšķēja, tad pievērsa man pētījošu skatienu. - Šaujiet taču ārā godīgi… ko jūs par to visu domājat? Par to dvēseļu nomaiņu… un visu. Tas ir pretrunā ar veselo saprātu. Vai jūs tā nedomājat?

-    Ir pretrunā, - palocīju galvu.

-    Un tātad?

-    Ir tikai jautājums: ko mēs atzīstam par veselo saprātu?

-    Lai ko jūs sacītu, es neticu, ka viss ir noticis tā, ka mums šķiet.

-    Neticat? Kāpēc tad jūs pazeme tik dedzīgi apliecinājāt, ka manī ir Lhamo Dordže dvēsele, kaut gan labi zinājāt, ka tā jau ir Dongenā, jūs taču bijāt klāt čed rituālā. Un tomēr apgalvojāt, ka tā ir manī, jo jūs ticējāt: kamēr viņi vēros mani, Lhamo Dordže, tas ir, Dongens mūs izglābs.

-Vai jūs tam neticējāt?

-    Es to zināju, - atbildēju. - Kāds man pačukstēja.

- Muļķības! - Domingu pielēca kājās un sita ar dūri gaisā. - Muļķības! Muļķības! Muļķības!

Viņi ar Miu aizbrauca uz Indiju, bet es vēl neilgi paliku Timpu. No Himalaju puses jau pūta auksti vēji, un man bija vajadzīgs mazliet siltuma.

10.