- Interesanti, - pagrozīju galvu. - Tiku dzirdējis, ka tu ari citkārt esot gājis pazemē meditēt.
-Tad es gribēju iet! - rinpoče sašutis iesaucās. - Šoreiz mani aizveda. Tā ir milzu atšķirība.
Iedzērām mazliet sviestotās tējas, tad uzdevu dažus jautājumus.
- Vai tu zināji, kāpēc es ierados Litangā? - pajautāju ievadam.
Ņemdens pārsteigts paskatījās manī.
- Vai es zināju? Es taču ierosināju, lai tevi atsūta. Arī tā bija mana ideja - atvilināt tevi ar Tharpačenpo rokrakstu.
- Kā tu zināji…
Ņemdens atmeta ar roku.
-Ak rinpoče, ir taču vispārzināms, ka tu esi traks uz seniem rakstiem. Ja esi saodis kādā klosterī senu grāmatu, tad tevi uz vietas nenovaldīs tūkstoš ziloņu. Es arī ieteicu Jondonam, ka tu sargāsi Dongenu.
- Un čostimpa?
- Varbūt, ka… hm… viņš drusku pārspīlēja. Bija saņēmis pavēli tēlot tava pretinieka lomu; viņam vajadzēja arī mirušos paslēpt, lai galīgi nozustu pierādījumi. Viņš ievainoja Dendrubu un nonesa pazemes ejā, lai izslēgtu no spēles. Čostimpa zināja, ka jūs Dendrubu atradīsiet. Viņš nepamanīja mistera Rīglera līķi, ko misters Stīvenss bija nonesis jau agrāk. Misters Stīvenss nojauta, ka jūs nokāpsiet ejā un to pamanīsiet. Tolaik viņš vēl cerēja, ka jūs visi aizbēgsiet no Litangas. Man gribētos zināt, cik nakšu viņš pavadīja pazemē, lai iepazītu ejas. Misters Stīvenss bija ne tikai izcils grāmatvedis.
- Dendrubs?
Ņemdens atkal atvēcinājās.
- Man bija skaidrs, ka Dendrubs ir tāds pats rinpoče kā es - mērkaķu kopējs Timpu zvēru dārzā. Tas bija viņš, kas izzaga no līķu kambara nelaimīgā mūka līķi, lai ar to iebaidītu jūs… un…
-Vai tev ir kāda nojauta, kāpēc nolaupīja tevi?
- Droši vien Dendrubs bija atklājis, ka man ir aizdomas. Nogalināt negribēja, nevarēja taču zināt, varbūt vēl bušu vajadzīgs. Piemēram, par ķīlnieku, ja viņam reiz klātos slikti.
- No kā es saņēmu Tharpačenpo paslēptas vēstules?
- No manis. Es - no Jondona. Viņa cilvēki vāca kopā pierādījumus. Viņš gribēja, lai tev būtu skaidrs, kāda spēle te notiek.
Gribēju viņam uzdot vēl vienu jautājumu, tas ir, kālab bija vajadzīga ši liela slepenība, viņi taču varēja pateikt, kas ap mani norisinās. Beidzot turēju muti. Samierinājos, ka mani prāta ritenīši griežas citādi nekā Ņemdenam un Jondonam.
Un nepavisam nebiju pārliecināts, ka manējie griežas labi.
Pēc dažām dienām Domingu ienāca pie manis atvadīties. Osas bija gandrīz ataugušas, zīmuli vajadzēja izmantot tikai mazliet. Viņš nolaidās krēslā man iepretim un, rūpju mākts, noglāstīja savu vīrišķīgo lepnumu.
-Ziniet, es būvēšu to viesnīcu uz pamestā un sagruvušā ēkas sparna.
- Es nojautu, - atbildēju.
- Rinpoče Ņemdens man galīgi uzticēja šo darbu. Divi mēneši, un būs gatavs.
- Heinemans?
- Ir atguvies. Nemaz lāgā neatceras, kā mēs izkļuvām no pazemes… Kāds bija viņam iezvēlis pa galvu, tā ka viņš gandrīz nebija pie apziņas. Viņš suta jums sveicienu. Skraida, gādādams būvmateriālus, viņam nebija laika nākt man līdzi. Lūdza, lai pasakot jums, ka viņš bijis liels muļķis un lai jūs viņam piedodot, ja iespējams.
-Nokārtots,-atbildēju.
Domingu pakasīja zodu un pašķieleja uz mani. - Kamēr… hm… Heinemans savāks materiālus, mēs ar Miu aizskriesim uz Indiju. Aplūkosim Tadž Mahalu. Protams, tikai no arhitektūras viedokļa.
-Tikai,-pamāju.
- Ei, nu ko jūs tāds! Mia ir laimīga, ka tikusi vaļā no māsām… un es esmu viņai īstais, un viņa man. Ņemiet vērā, ka mēs viens no otra nekad nešķirsimies.
- Ņemu vērā.
- Ko jūs zināt par īstu mīlestību? Ak, - viņš vēl brītiņu paburkšķēja, tad pievērsa man pētījošu skatienu. - Šaujiet taču ārā godīgi… ko jūs par to visu domājat? Par to dvēseļu nomaiņu… un visu. Tas ir pretrunā ar veselo saprātu. Vai jūs tā nedomājat?
- Ir pretrunā, - palocīju galvu.
- Un tātad?
- Ir tikai jautājums: ko mēs atzīstam par veselo saprātu?
- Lai ko jūs sacītu, es neticu, ka viss ir noticis tā, ka mums šķiet.
- Neticat? Kāpēc tad jūs pazeme tik dedzīgi apliecinājāt, ka manī ir Lhamo Dordže dvēsele, kaut gan labi zinājāt, ka tā jau ir Dongenā, jūs taču bijāt klāt čed rituālā. Un tomēr apgalvojāt, ka tā ir manī, jo jūs ticējāt: kamēr viņi vēros mani, Lhamo Dordže, tas ir, Dongens mūs izglābs.
-Vai jūs tam neticējāt?
- Es to zināju, - atbildēju. - Kāds man pačukstēja.
- Muļķības! - Domingu pielēca kājās un sita ar dūri gaisā. - Muļķības! Muļķības! Muļķības!
Viņi ar Miu aizbrauca uz Indiju, bet es vēl neilgi paliku Timpu. No Himalaju puses jau pūta auksti vēji, un man bija vajadzīgs mazliet siltuma.
Esperansa veselu nedēļu nebija redzama. Sākumā vēl ticēju, ka viņai jāatgūstas no pārdzīvotā, viņai nāks par labu drusku vienatnes, bet vēlāk man radās aizdomas. Izskatījās, ka viņa vairās no manas sabiedrības.
Pēc nedēļas mums beidzot izdevās satikties. Apmetāmies viņas istabā, un atkal viss bija kā agrāk. Esperansa jutās brīvi, dzina jokus, taču mani maldināt nav viegli. Zināju, ka ir slikti, istabas kaktos slapstījās tumšas ēnas, gaidīdamas iespēju mesties uz priekšu.
Iespēja radās vakarā. Esperansa uzģērba zemeņu krāsas naktskreklu, arī mana pidžama nebija peļama. Pidžamu juceklīgā nekārtībā greznoja bumbieri un melones, augļu dēļ mēs varētu justies kā Paradīzes dārzā.
Gandrīz arī tā jutāmies. Jau tuvojāmies Paradīzes vārtiem, kad Esperansa pēkšņi atgrūda mani, izlīda no segas apakšas, apsēdās uz gultas malas un iespieda galvu plaukstās.
Mēness lūkojās pa logu un nesaprata, kas notiek. Tāpat kā nesapratu es.
-Vai… kaut kas nav labi?-jautāju, glāstīdams viņas muguru.
Jutu, ka no mana glāsta viņa nodreb.
- Nedusmojies! - viņa čukstēja, un acīs viņai saplūda asaras. - Nesanāk. Lai kā vēlos… ne.
-Vai kas noticis? - es piesardzīgi jautāju.
- Es nezinu, kas tu esi. Ir noticis tas, ka es nezinu, kas tu esi.
- Kas es varētu būt? Leslijs. Leslijs L. Lorencs.
- Vai esi par to drošs? Es gan ne. Nezinu, vai tu viens… kā lai saku… vai tu esi viens. Jau toreiz es jutu, nedusmojies, ka gultā esam trijata. Zinu, ka tā ir muļķība, ka tā ir tikai iedoma vai nez kas… bet es nemitīgi jutos tā. It kā mani kāds novērotu. Vēro caur tavām acīm. It ka pētītu, kāda esmu, un justu kopā ar mani tavus glāstus. Nekā nevaru darīt, Leslij, bet tagad nesanak. Piedosi, vai ne? Gan jau nākotnē… varbūt.
Nākotnes nebija.Viņa aiztraucās kā stirnas bērns, kas pavasarī aizbēg no tiem, kuri ziemā glābuši tā dzīvību. Pie vaļējiem vārtiem vēl drusku pavilcinās,
tad dodas uz mežu. Vēl un vēl paskatās atpakaļ, gribētos atgriezties, pagulēt siltos salmos, bet nevar. Aicina mežs un brīvība. Satrauc bailes no slēgtas kūts. Nekad vairs netiku redzējis Esperansu.