“Pelle?”
“M?” Viņa īsām, veiklām kustībām uzšķērda zivi, izrāva ķidas, izpētīja tās bet, protams, ikru tur nebija, ne jau tik vēlā rudenī. Iekšu murskulis nokrita zemē blakus zivs galvai.
“Mēs varētu palikt kopā kā cilts, vienmēr,” teica Kastors. Viņi varētu ceļot visu mūžu, nekad nepalikt vienā vietā, nekad nesastingt. Viņu ceļā nebūtu zvēru, kam būtu bail no viņiem, nebūtu cilvēku ar likumiem un noteikumiem. Tikai viņi divi, Kastors un Pelle.
Pelle klusēja. Viņa tīrīja zivi, nazis šņirkstēdams slīdēja pāri zvīņām, tās čaukstēdamas bira viņai klēpī.
“Ko tu saki, Pelle?” Kastors jautāja.
“Tad jau redzēsim,” viņa teica.
Zivi viņi pagatavoja nākamajā rītā. Tā bija tik sulīga un trekna, ka pēc tam viņi gribēja tikai vakariņas. Bet varbūt dienas bija kļuvušas ļoti īsas, un naktis ļoti garas, un, tumsā pamodušies, abi ilgi stāstīja viens otram savus sapņus.
Medījumi
Pelle noskatījās, kā Kastors aiziet pagriežas, pamāj un tad nozūd aiz kokiem. Tās bija rīta medības, agra rīta, kā viņi tagad bija ieraduši. Visu dienu viņi gāja, pat īsti nedomājot, kurp, pievakarē uzcēla telti, un tad Pelle palika nometnē viena, kamēr Kastors devās izlikt slazdus. No rīta viņš piecēlās vēl pirms rasas un gāja skatīties slazdus. Ja nekas daudz tajos nebija iekritis, tad nomedīja arī kādu putnu vai žurku.
Vismaz tā tam bija jābūt. Pēdējās divas dienas viņam nebija veicies, un viņi bija pārtikuši no tā, ko Pellei bija izdevies savākt pa dienu. “Trešā reize laimīgā,” Kastors teica. Pelle tam neticēja, bet neiebilda.
Kaut kas nošalca, iečukstējās krūmos.
“Pelle?…”
Pelle nopūtās un piecēlās. Viņš bija klāt. Pelle devās uz klajumiņa malu, un tur viņš stāvēja pie milzīga, brūna ozola stumbra piespiedies.
Džins.
Pelle nebija redzējusi nevienu citu tik lielu laumu Džins bija pieauguša cilvēka augumā un pat izskatījās pēc cilvēka, ar cilvēka seju un cirtainiem matiem, bez spārniem, augums noaudzis ar īsu, gludu spalvu. Viņš smaržoja pēc zemes un trūdiem; viņš smaržoja kā meža zirgs, kas ir ilgi skrējis un tad apstājies rītausmā; viņš smaržoja pēc karstas ādas un aukstiem sviedriem uz tās. Viņa sirds sitās strauji kā putnam, vienmēr tik strauji, ka Pellei aizrāvās elpa. Un viņa jutās ļoti maza.
“Nāc ar mani,” Džins teica.
Viņš to teica katru vakaru, tikko Kastors aizgāja prom, un Pelle vienmēr teica nē.
“Nē,” viņa teica. Arī šoreiz.
“Tu esi pārvērtusies. Tu taču pati to redzi, Pelle, tu esi lauma, tu vairs neiederies pie cilvēkiem.”
“Es neesmu lauma. Es esmu cilvēks,” viņa teica. Visu mūžu viņa bija runājusi tieši šādi klusi, neizteiksmīgi, ne muskulītim sejā nepakustoties. Tagad viņai tas noderēja.
Džins kādu bridi skatījās viņai sejā, tad sapurināja galvu tumšās cirtas lēkāja, metot sūnu zaļas ēnas pār seju, un teica: “Tu taču tiki izraidīta no savējo cilts. Mēs vienmēr pieņemam izraidītos.”
“Un pēc tam viņi atgriežas, skumstot pēc mājām,” Pelle teica. “Tu domā, ka es nepazīstu laumas?”
“Tās ir tikai dažas kas nespēj atstāt pagātni sev aiz muguras,” Džins teica. “Redzi? Es nemeloju. Ir laumas, kas nespēj aizmirst bērnību. Bet tu tev taču nav nekā, pēc kā ilgoties.”
Pelle paraustīja plecus. Dzinām bija taisnība; viņu nemaz nevilināja iespēja atkal atgriezties mājās. Viņai pat nebija sapņa atgriezties un pierādīt Zelta čūskai, ka Pelle ir stiprāka nekā jebkad, ka viņa spēj nopelnīt sev cilvēka vārdu. Viņa bija par to domājusi, bet nē. Zelta čūska tik un tā spētu atrast kādu veidu, kā par viņu pazoboties.
Bet Džins viņas sejā to nevarēja redzēt.
“Nāc man līdzi ar labu,” viņš teica.
Pelle atkal paraustīja plecus. Un pagriezās, un gāja prom.
“Tu būsi viena no mums agrāk vai vēlāk,” Džins sauca viņai nopakaļ, bet netuvojās apmetnei. Tā bija cilvēku vieta, un laumas neuzbrūk cilvēkiem. Tātad varbūt viņa vēl bija cilvēks. Pelle ierāpās atpakaļ teltī un saritinājās tās stūrī. Saules gaisma spīdēja cauri ādas teltij, un viņa skatījās tajā un domāja, ka jāsaņemas, līdz atnāk Kastors, ka viņai vēl ir laiks saņemties.
Protams, viņa gribēja doties līdzi Dzinām, protams, viņa gribēja būt tāda pati kā laumas. Tajā pusē bija brīvība; tajā pusē bija spārni un dziesmas, un smiekli, un iespēja ceļot bezgalīgi tālu pa rudens saules pielieto mežu, un visu ziemu nogulēt koka dobumā starp vāverēnu un pūci.
Bet šeit bija Kastors, kurš bija ceļojis cauri pusei pasaules kopā ar viņu, Pelli.
Šeit bija Kastors, viņas draugs.
*
Visi Kastora slazdi bija tukši. Tie nebija vienkārši tukši, tie bija izpostīti. Izrauti no zemes, atspriegoti, sabojāti. Vienā bija iesprausts zars un citā vecs kauls. Kādā acīmredzot bija ieskrējis trusis to Kastors noteica pēc tā, ka blakus slazda vietai bija dažas spiriņas, bet aukla bija rūpīgi pārrīvēta vai varbūt pārgrauzta. Tikai pats pēdējais slazds bija atstāts nospriegots, un tā centrā kā ēsma rūpīgi atstāta mēslu čupiņa.
Kastors bezspēkā sažņaudza dūres. Tās bija laumas. Viņas nevarēja Kastoru aiztikt, bet acīmredzami ar lielāko prieku traucēja viņam dzīvot. Lai arī viņš taču rūpējās par Pelli, kura bija gandrīz lauma. Un viņš ne reizi nebija nomedījis vairāk, nekā viņi varēja apēst pat ja slazdos ieskrēja vairāki truši, Kastors paturēja tikai vienu vai divus.
Bet nē, laumas negribēja ļaut viņam mierīgi medīt. Laumām viņš bija sliktāks par jebkuru meža zvēru, sliktāks par lapsu vai vilku, vai lāci. Varbūt viņas zināja, kā viņu tagad sauks par Šķībo bultu, par Tukšo slazdu, par Neveiksmes bedri. Par mednieku, kurš nespēj parūpēties par sevi un savējiem.
Kastors piespieda sevi nomierināties un uzlika bultu uz stiegras, lai būtu gatavs, tikko pamanīs kādu medījumu. Dusmas palika kaut kur dziļi krūtīs, versmaina uguns lode, bet rokas bija mierīgas un vēsas, un acis asi ieskatījās katrā ēnā.
Medījuma nebija. Truši bija noslēpušies savās alās, putni turējās pašās koku galotnēs. Kastors apsvēra iespēju tomēr izšaut, kaut vai tādēļ, lai izlādētu niknumu, bet saprata, ka nedrīkst; viņš, visticamāk, tikai pazaudētu kārtējo bultu. Viņa neveiksmes droši vien nozīmēja, ka arī izšautu bultu viņš nemācētu atrast vai arī tā ieķertos koka lapotnē un neparko nekristu lejā. ,
Tāpēc viņš gāja, uzmanīgi likdams pēdas, pirms katra soļa pārbaudīdams, vai zem kājām nav sausu zariņu, viņš pat centās iet pa mitrām sūnām, lai būtu vēl klusāks. “Veiksmi tu nenosaki,” viņam reiz bija teicis Bēdu lācis, “bet savu uzvedību gan.”
Un Kastors atrada savādu mierinājumu lai arī viss notika nepareizi, viņš gāja medībās pareizi. Ja te vispār bija kāds dzīvnieks, viņš agri vai vēlu to atradīs. Vienalga, pat ja būtu pusi dienas jānoiet ar aizturētu elpu. Šodien viņa neveiksmju virknei ir jābeidzas.
Tā beidzās.
Viņš apstājās, vēl pirms to ieraudzīja. Apstājās, sajutis kāda klātbūtni kāda skatienu. Nekustīgs Kastors lūkojās apkārt. Un tur tas bija. Pa kreisi tālumā, krūmos, pavisam mierīgs.
Briedis.
Līdz šim Kastors bija ievērojis tikai trušus un putnus, un pa kādai lapsai, bet tas bija saprotami viņš nebija meklējis neko lielāku, jo līdz šim ar trušiem bija pieticis.
Bet tur stāvēja briedis. Kastors novērtēja tā augumu un lēni izpūta elpu. Tas bija lielākais briedis, ko viņš jebkad bija redzējis majestātisks, tas varētu uz ilgu laiku pabarot veselu cilti.