Nedomādams Kastors devās tuvāk briedim, soli pa solim tieši tik lēni, lai briedis viņu neievērotu, bet ne pārāk lēni, jo dzīvniekam taču jebkurā brīdī varēja ienākt prātā doties prom.
Briedis sakustējās. Kastors sastinga, pārliecināts, ka medījums skries prom, bet tieši otrādi tas devās viņam pretī, nesteidzīgi likdams slaidās kājas. Kastors skaitīja soļus. Vēl tikai daži, un briedis jau būs bultas šāviena attālumā. Vēl daži, un bulta varēs pāršķelt tā ādu un ieurbties sirdī.
Ja vien viņam izdosies šaut ļoti precīzi.
Lēni, pavisam lēni Kastors pacēla loku. Briedis ieskatījās viņam tieši acīs, tad nolieca galvu it kā novērsdams skatienu. Viņa milzīgie ragi sakustināja ozola lapotni, tā iešalcās un iečabējās, lapām slīdot cauri žuburu žuburiem. Cik gadu bija šim briedim, vai viņš bija sava bara vadonis? Cik bērnu tam ir bijis, un kāds ir tā vārds? Pēkšņi Kastors saprata, ka tik vareniem dzīvniekiem noteikti ir pašiem savs vārds, ko nespēj izrunāt ne cilvēki, ne laumas.
Briedis spēra vēl soli tuvāk un atkal pacēla galvu. Vēl tikai nedaudz.
Kāpēc tu te nāc, Kastors domāja, ej taču projām, muļķa briedi, tu nāc tieši zem manas bultas, un tu zini nē, varbūt tu nezini -, ka tā ir droša nāve.
Cik daudz briedis zināja? Cik daudz saprāta bija šajās lielajās, brūnajās acīs? Kastors nezināja, un viņš neļāva sev par to domāt.
īsti mednieki spēj nošaut briedi. Ari šādu briedi, lielu, skaistu un cēlu. Viņi to dara, lai pabarotu savu cilti, lai neapkaunotu savu vārdu.
Kastora roka nedrebēja, un bulta uz stiegras gulēja cieši un taisni.
Briedis paspēra pēdējo soli.
Kastors notēmēja pret viņa sirdi, leni izpūta elpu un starp diviem sirdspukstiem atlaida stiegru.
*
Nlna skatījās uz gliemezi. Un milzīgais kailgliemezis skatījās uz viņu, acis uz kātiņiem izstiepis. Patiesībā Nlna nezināja, vai un ko tāds gliemezis saprot un redz. Viņa izpūta elpu, pacēla akmeni un sadragāja gliemezim galvu, tad ar diviem pirkstiem paņēma atlikušo ķermeni un ielika pītā groziņā, kurā jau bija vairāki tādi paši kailgliemeži. Otrā groziņā jau gulēja milzīgi sienāži bez galvām. Kopā sanāca trīs saujas ēdiena, pietiekami vienai maltītei. Nlna pagājās tālāk līdz upītes malai un tur no kritušiem zariem sakūra nelielu ugunskuru neko daudz, tikai tik, lai apgrauzdētu sienāžus un uzsildītu gliemežus, un radītu sev iespaidu, ka tas ir īsts ēdiens.
Nelabumu viņa jau bija pārvarējusi pirms vairākām dienām, bet izbaudīt pašas gatavoto gan vēl nebija iemācījusies, un varbūt nekad arī neiemācīsies. Viņa tupēja pie ugunskura, vēroja ūdeni un prātoja nez, vai tiešām ir tā, ka gliemeži un sienāži nav zvēri un tāpēc nav laumu aizsardzībā. Viņai šķita, ka nav, to acis bija tik savādas un tukšas, bez dvēseles un saprāta -, bet, no otras puses, bija taču laumas ar kukaiņu acīm, un varbūt bija arī laumas ar gliemežu ķermeņiem, lai arī Nīna tādas noteikti negribētu redzēt.
Bet viņai nebija izvēles. Viņa nevarēja izdzīvot no ogām un sēnēm, un no tā mazumiņa graudu un kaltētas gaļas, kuru pirms došanās ceļā bija noslēpusi savā somā. Tāpēc viņa centās vismaz ēst mazākos un neievērojamākos radījumus, viņai pašai vismazāk līdzīgos.
Pirmais sienāzis jau šķita pietiekami apcepts, un Nlna iesprauda iesmu zemē sev blakus, lai atdziest.
“Pēc kā garšo?” kāda balss jautāja viņai tieši blakus vai varbūt viņai galvā. Nlna satrūkās un pagriezās. Zāles skupsnā sēdēja lauma. Tā bija pirmā lauma, ko Nlna šeit bija redzējusi tik tuvu un nekustīgu. Viņa bija violeta, violeta kā hiacinšu sīpoli vai ēdamo sakņu gumi. Bet visādi citādi viņa izskatījās pēc ļoti mazas pieaugušas sievietes. Un matu ērkulis viņai bija spoži balts, tāpat kā acis.
“Pēc cepta sienāža,” Nlna atbildēja. Jo tā arī bija. “Mazliet skābs.” Un kājas ķeras rīklē, ja mēģina to pārāk ātri norīt, bet, ja nemēģina, tad kļūst slikti.
“Mēs redzam, kā tu centies saudzēt šo pasauli,” lauma teica. Viņas dūnotie putna spārni viegli vibrēja, it kā viņa kuru katru mirkli varētu pacelties gaisā un aizlidot.
“Es cenšos,” Nīna teica. Viņas sirds iepukstējās straujāk. Laumas runāja ar viņu. Tas bija labi; tagad viņa bija soli tuvāk savam mērķim. Un viņai nemaz nevajadzēja ne Kastoru, ne Pelli, kas bija ne tikai traucējoši, bet arī bīstami. Un ļauni.
“Ne tā kā citi,” lauma teica.
“Jūs zināt, ka es neļāvu viņiem ēst gaļu,” Nīna teica. “Jūs taču to zināt, vai ne?”
“Karaliene ar tevi lepojas.”
Nīna dziļi ievilka elpu. “Jūsu karaliene… Vai man būtu iespēja kādreiz viņu satikt?”
“Tu vēlies satikt Karalieni?”
“Jā. Vairāk par visu pasaulē,” Nīna teica.
Patiesībā vairāk par visu pasaulē viņa vēlējās dabūt laumu karalienes kroni un aiznest to mājās, un iegūt sev vārdu. Jo no visām lietām, ko Nīnas māte, Zelta čūska, bija gribējusi, viņa nebija varējusi dabūt tikai vienu laumu kroni. Tas bija veidots no tīra zelta un mirdzošām laumu dvēselēm, un bērnu sapņiem, un debess asarām, vismaz tā bija teikusi Zelta čūska. Un tas, kurš uzliek šo kroni galvā, kļūst līdzīgs zvaigznei.
Tādu vārdu Nīna sev gribētu. Rita zvaigzne.
Bet to visu viņa, protams, nevarēja teikt laumai. Un lauma neko vairāk arī negribēja dzirdēt. Viņa aizvēra acis un piespieda plaukstas sev pie galvas, šūpojās un kaut ko murmināja. Tad atvēra acis, kas šķita kļuvušas daudz spožākas.
“Karalienei vajag padomu,” lauma teica. “Karalienei vajag padomdevēju, kādu, kas sēdētu pie viņas labās rokas un palīdzētu atrast ceļu uz cilvēku sirdīm. Karalienei vajag cilvēka bērnu, kam uzticēties. Vai tā varētu būt tu?”
“Jā, protams,” Nīna teica. “Es ar lielāko prieku palīdzēšu jūsu Karalienei, cik vien būs manos spēkos.”
“Un vēl vairāk,” lauma izlaboja.
“Un vēl vairāk.” Nīna pastiepa roku, lai apstiprinātu savu solījumu.
Lauma pacēlās gaisā, pielidoja pie Ņinas un prātīgi uzkāpa uz viņas plaukstas. Nīna aizturēja elpu, lai viešņu neaizbiedētu. Sīkās, kailās kājiņas kutināja ādu.
“Tad lidojam?” lauma vaicāja. Nīna pamāja ar galvu.
Un pasaule sagriezās krāsu virpulī.
*
Dziļi mežā atskanēja stiegras strinkšķis, bultas svelpiens un kliedziens. Sākumā Pellei likās, ka tā ir cilvēka balss, un viņa satrūkusies pielēca kājās. Tas noteikti ir kāds dzīvnieks, viņa nodomāja, droši vien zaķis. Kastors ir nomedījis zaķi.
Bet kliedziens pārauga saucienā un vaidā, un Pelle saprata, ka tā ir cilvēka balss tas ir Kastors.
Viņa paķēra līdzi pēdējo nazi, kas viņiem bija palicis vienīgo īsto vērtību nometnē -, un skrēja mežā uz kliedziena pusi. '*
Upuri
Ņinai vairs nebija jāēd gliemeži. Viņa bija tērpta dīvainā, vieglā apģērbā, kas piekļāvās augumam un lika viņai justies kailai kā ūdeni iebridušai. Tomēr viņai nebija auksti. Un viņa varēja ēst, cik vien vēlējās, siltā, tumšā medū mērcētus rudens ābolus, tumšsarkanas brūklenes, mīkstus, diedzētus graudus un maigu putna gaļu. Karaliene Alka dalīja ar viņu savu maltīti, dāsni piešķirdama Nīnai labāko no sava galda.
Karaliene Alka bija liela. Viņa pat vairs nebija saucama par resnu viņa bija milzīga, viņa plūda pāri saviem kauliem kā mālaina zeme. Laumu karaliene sēdēja sūnās, un izskatījās, it kā viņa būtu izlijusi tajās milzīga, silta un maiga kā miegs. Viņa visu darīja lēni, viņa pat elpoja ilgi un rāmi. Viņai nekur nebija jāsteidzas un kurp tad viņa varētu doties?