Karalienes āda bija violeta tāpat kā mazajai laumai Sūtei, tikai atšķirībā no laumas Alkas mati un acis bija ogļu melnas. Un melnajos matos vizēja vainags, kas izskatījās kā savīts no saules stariem. Laumu karalienes kronis.
Mazā Sūte sēdēja zāles skupsnā pretī Alkai, iecirtuši zobiņus ābola kumosā, un uzmanīgi vēroja savu pavēlnieci.
. “Kur ir Džins?” jautāja Alka. Viņa izklausījās neapmierināta.
Sūte sarauca pieri. “Viņš vēl ir pie tās, nu, Pelles.” Kā jau visām laumām, Sūtei bija grūti saprast un izrunāt bērnu vārdus.
“Pelle. Viņai sen jau bija jābūt šeit.”
Karaliene paskatījās uz Nīnu, un viņa sastinga ar ābola gabalu rokā. “Kas?”
“Tava māsa ir kļuvusi par apgrūtinājumu mums visiem.”
“Viņa nav mana māsa.”
Karaliene tikai paraustīja plecus. “Visi cilvēki ir vienādi. Nekādas sajēgas. Posta mūsu mežu, biedē zvērus. Un viņa taču ir teju vai lauma. Bet nē.”
“Viņa vēl joprojām nav viena no jums?” Nīna pacēla uzacis. Bija taču pagājis tik daudz laika, kopš Kastors un Pelle bija viņu aizdzinuši Nīnasprāt, pilnīgi pietiekami, lai piecreiz kļūtu par laumu.
“Nē.”
“Bet kāpēc?”
Karaliene vēlreiz paraustīja plecus. Viņas miesa noviļņojās, un Nīna ievēroja, ka violetā āda krokās ir gaišāka, it kā izbalējusi. “Mēs mēģinām ar Pelli runāt, bet viņa atsakās. It kā mēs, laumas, būtu kas sliktāks vai zemāks pārjums.”
“Tā nav,” Nīna steidzīgi teica.
“Tu jau droši vien arī smejies par mani,” laumu karaliene teica. Viņas balss bija kļuvusi gražīga. “Droši vien sēdi un domā re, cik nespēcīga viņa ir… bet tā nav vis.”
“Es neko tādu nebiju domājusi,” Nīna teica.
“Tu droši vien domā, ka es tev neko nevaru nodarīt, kā nekā esmu taču lauma,” karaliene Alka turpināja, it kā nebūtu viņu dzirdējusi. “Tāpēc jau man jāuzpērk tevi ar āboliem un medu, vai ne?”
Nīna paraustīja plecus. Patiesībā, ja tā padomā, tā arī bija. Viņa bija viena starp visām laumām, bet neviena no tām nevarēja viņai neko sliktu nodarīt nevarēja aizskart pat matiņu uz Nīnas galvas.
“Atbildi man! Tu domā, ka es esmu bezspēcīga?” Nīna neskatījās uz laumu karalieni. Būtu pavisam nelāgi viņu tagad apvainot. Jo āboli un medus bija daudz gardāki par sienāžiem un gliemjiem. Un laumu karalienei bija tas, ko vajadzēja Nīnai. Bet melot, acīs skatīdamās, Nīna arī īsti neprata vai varbūt bija par lepnu, lai to darītu.
“Nīna!” Karaliene Alka spalgi uzkliedza, un Nīna sarāvās. “Skaties uz mani!”
Pirms Nīna paspēja kaut ko izdarīt, karaliene pēkšņi stingri satvēra Nīnas zodu un pagrieza viņas seju pret sevi. Nāsīs asi iecirtās kadiķu un trūdu smarža. Nīnai neatlika nekas cits kā skatīties Karalienes acīs. Tās bija viscaur melnas un ļoti dziļas. Acu baltumos vijās sarkanas asins stīdziņas.
“Tu domā, ka es esmu nespēcīga? Tu domā tāpat kā Pelle? Es jūs tikai saudzēju bet man neko nemaksātu noslaucīt jūs no zemes virsas, vai saproti?”
. Laumu karalienei kliedzot, sīkas siekalu lāsītes izsprāga viņai no mutes un trāpīja Nīnas sejai. Nīnai bija bail tās noslaucīt. Tagad viņai patiešām bija bail.
“Vai es tev liekos bezspēcīga?”
“Nē,” Nīna nočukstēja.
“Skaļāk!”
Visas laumas bija apklusušas, gaidot Nīnas atbildi. Alkas resnie pirksti bija negaidīti stipri un sāpīgi saspieda Nīnas zodu.
“Nē. Tu neesi bezspēcīga,” Nīna skaļi teica.
Apkārt ietrīsējās, iemurdējās, iešvīkstējās laumas, un karaliene Alka smiedamās palaida Nīnas zodu vaļā. “Tad saki, kā man piedabūt Pelli man klausīt,” viņa teica.
“Tāpat kā mani?” Nīna klusi teica.
“Tu mani uzskati par muļķi? Nevar kļūt par laumu pret pašas gribu.”
Nīna saspringti domāja.
Viņa varēja tikai nojaust, kās notiks, ja laumu karalienes griba netiks pildīta, bet skaidrāk uzzināt negribējās.
“Nu?”
Nīna atcerējās visu laiku, ko bija pavadījusi kopā ar Pelli. Kā viņa šķita vienaldzīga pret visu pret darbu, pret prieku, pret ēdienu, pret pazemojumiem. Viss viņai plūda garām un apkārt, šķietami neizmainot ne vaibstu bālajā sejā. Vienīgi…
“Kastors,” Nīna teica.
“Kas?”
“Kastors. Cilvēku zēns, kas nāca mums līdzi. Pellei nav vienalga, kas notiek ar viņu.”
“Nu cerēsim, ka nav.” Alka pievērsās Sūtei. “Kas tur ir ar viņu?”
Sūte sarauca pieri un skatījās kaut kur tālumā. Pēc mirkļa viņas sejiņa saviebās satrauktā grimasē.
“Kas ir?”
“Es nezinu, es ceru, ka nekas,” Sūte ātri teica.
“Kas ir?!”
“Varbūt… Varbūt jau ir par vēlu.”
*
Pelle tupēja vēsajās sūnās blakus Kastoram, kurš vismaz tā viņai šķita arī pamazām kļuva arvien vēsāks un vēsāks. Viņa pirkstu gali, kas bija satvēruši Pelles delmu, bija mitri un drebēja. Pelle spieda ķērpju kumšķi pret Kastora krūtīm, lai arī zināja, ka tas ir velti. Asinis nerimās tecēt. Pelle juta, kā tās dzen Kastora sirds ar katru sirdspukstu asiņu bija arvien vairāk, tās pulsēja zem Pelles plaukstas, un viņa domāja, ka tagad ir satvērusi rokā Kastora dzīvību. Tagad viņa ir tuvāk Kastoram nekā jebkad, un tomēr nevar viņu satvert. Viņa dzīvība iesūcas ķērpjos, viņa dzīvība lēni ietek svešajā laumu zemē, viņa dzīvība karsta, lipīga -, tā smaržoja pēc rāvas, tā smaržoja pēc bultas uzgaļa, pēc sarkanajām zīmēm, ko atstāja purva zeme.
Tā smaržoja pēc bailēm.
Kastors skatījās Pellei sejā. Viņš pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet Pelle papurināja galvu. Nerunā.
.Kastors saprata. Varbūt viņš domāja, ka nedrīkst runāt. Ka tā viņš izdzīvos. Bet Pelle zināja, ka neizdzīvos. Pēc tāda ievainojuma neizdzīvo neviens.
Bet cilvēki visu laiku runāja. Cilvēki pārāk daudz runāja, viņi slēpās aiz vārdiem, lai mirklis viņus neatrod, viņi uzcēla veselas pasaules no vārdiem un tā arī neieraudzīja īsto.
To, kur ir sāpes un nāve, un bezcerība.
Uz mirkli Pelle iedomājās varbūt viņai tomēr vajadzētu runāt. Varbūt viņai vajadzētu pateikt Kastoram, ka viss būs labi, ka viņš izdzīvos. Uzcelt mazu vārdu būdiņu, kurā viņš varētu paslēpties pats no savas nāves. Bet nāve neprot runāt. Tā neklausās vārdos, un vārdu sienas to nespēj atturēt.
Kastors bija pietiekami stiprs, lai ieskatītos nāvei acīs. Kastors bija pietiekami stiprs, lai sagaidītu nāvi klusējot.
*
Pelle pēkšņi atcerējās, kā pirmo reizi mamma bija viņai stāstījusi par laumu likumiem. Tas bija sen, kad Pelle bija pavisam maziņa, bet šajā mirklī viņa to atcerējās tik skaidri, it kā šīs atmiņas vienmēr būtu slēpušās un gaidījušas, lai pēkšņi uznirtu virspusē kā ūdensčūska, kas nokož tikko izšķīlušos pīlēnu.
Pelle bija pavisam maza. Viņa bija atradusi dubļos iestigušu laumu tādu mazu, negantu radību, kas šņaca un kņadzināja zobus, kad Pelle viņu izvilka arā un mēģināja nosusināt.
“Ko tu dari?”
Pelle satrūkās un izlaida no rokām laumu, kas indīgi nošņācās un pārsteidzošā ātrumā aizļepatoja aiz akmens.
“Glābju laumiņu.”
“Tu vispār saproti, ko tu…” Pelles māte aprāvās, mirkli klusēja un tad ievilka Pelli sev klēpī. Pelles mamma bija pati mīļākā no visām apmetnes sievām. Daži pat teica, ka viņa pati ir gandrīz vai lauma tik svešāda un maiga viņa bija. Bet toreiz Pelle neuztraucās par to, ka viņas māte atšķiras no visām citām, un toreiz Pelle nezināja, ka savas mātes dēļ arī viņa tiks uzskatīta par citādu.