Mamma smaržoja pēc piena un puķēm. Tas bija tas gads, kad Pellei bija piedzimusi maza māsiņa, kas nomira, vēl pirms bija ieguvusi savu pirmo vārdu nomira vienā laikā ar Pelles māti. “Nedrīkst aiztikt laumas. Nekad nedrīkst. Pat ne tad, ja tu vēli viņām labu.”
“Kāpēc?”
Un mamma pastāstīja: lai ko tu arī nodarītu laumai, ikviena sāpe, katra skrambiņa parādīsies nevis uz laumas ķermeņa, bet uz tavējā. Viņa pastāstīja par kādu puiku, kas bija mēģinājis izraut laumai spārnus, un pēc tam viņa mugura bija ilgi un neapturami asiņojusi, līdz puika nomiris. Un par kādu meiteni, kas bija laumiņu iebāzusi tarbiņā un pati nosmakusi, bet laumai nekas nebija kaitējis tā pati bija atradusi ceļu ārā un aizbēgusi. Un par mednieku, kas nejauši aizskāris laumu ar savu bultu, un viņa roka bija nokaltusi kā sauss koka zars.
Un tieši tāpat laumas ari nedrīkstēja nē, tās nemaz nevarēja nodarīt pāri cilvēkiem.
Pelle klausījās sarauktu pieri. No vienas puses, viņai patika tas, ka laumām neviens nevarēja nodarīt pāri. Viņa jau tad labi zināja, ka cilvēkiem patīk nodarīt pāri un laumas viņai patika. Bet, no otras puses…
“Bet mammu, ko tad man vajadzēja darīt?”
“Nedrīkst aizskart laumu. Nekādā veidā nedrīkst.” “Bet viņa būtu noslīkusi tajos dubļos, mammu!” Mamma nopūtās un vēl ciešāk apskāva Pelli. “Mīļumiņ, lauma pati bija tajos dubļos iekūlusies, un pašai viņai būtu no tiem jātiek ārā. Nav mūsu daļa būt par laumu glābējiem.”
Un tas nu Pellei it nemaz nepatika. Tas viņai likās negodīgi un nejauki, un pavisam nepareizi. Labi, ka es to agrāk nezināju, viņa nodomāja.'-'Cifādi es nebūtu to laumu izglābusi un tagad viņa būtu jau beigta. Varbūt es kādreiz viņu sastapšu, un tad viņa būs man pateicīga.
Un daudzus mēnešus Pelle sapņoja par to, ka varētu sastapt savu laumiņu, to, kas viņai bija dzīvību parādā. Viņa bija jau visu, visu izdomājusi. Bet tad, kad viņai patiešām izdevās izglābto laumu ieraudzīt, tā viņu vairs neatcerējās, tikai uzšņāca, nolamāja par muļķa nejēgu un aizskrēja savos ceļos.
“Laumas tādas ir,” mamma viņai teica. “Viņām ir sava pasaule, bet mums sava, un, jo mazāk mūsu ceļi krustojas, jo labāk.”
Toreiz Pelle nesaprata, kāpēc mammai tā bija jārunā; laumas taču bija tik skaistas, tik savādas, tik elpu aizraujošas.
Bet tagad Kastors gulēja ar bultas cauršautām krūtīm, un Pelle zināja, ka viņš ir netīši šāvis uz laumu, varbūt noturējis to par gluži parastu zvēru.
Un tas nebūtu noticis, ja viņi nebūtu laumu mežā, kur viņu ir vairāk un viņu formas ir dažādas, un tik grūti atšķirt īsto no uzburtā.
Tas nebūtu noticis, ja Pelle nebūtu izraidīta, ja viņa nebūtu bijusi tik tuvu laumu pasaulei. Ja viņa būtu klausījusi mammu un nekad, nekad vairs nebūtu mēģinājusi sastapt laumas un runāt ar tām.
Pelle^gan klusībā zināja, ka nekas no tā nebūtu sanācis laumu pasaule vilka viņu pie sevis, tā bija viņas īstās un vienīgās mājas.
Bet tas nepadarīja viņas vainu mazāku vai vieglāk panesamu.
*
Pelle juta, ka viņai aiz muguras kāds stāv. Viņa pagriezās. Tas bija Džins. Laumas spalva puskrēslā izskatījās nespodra, un lielās, tumšās acis bija valgas kā meža zvēram.
Pelle neko neteica. Viņa bija klusējusi jau ļoti ilgi vienkārši sēdējusi blakus Kastoram un klusējusi. Kastors vēl joprojām bija dzīvs, bet šķita, ka pamazām viņš aizmieg arvien dziļākā miegā.
. “Vai viņš mirst?” Džins jautāja.
“Jā.”
Džins notupās Pellei blakus un uzmanīgi pieskārās Kastoram ar saviem garajiem pirkstiem.
“Tu laikam nezini, kā tas ir,” Pelle teica. “Laumas taču nemirst, vai ne?”
“Kā kuras,” Džins atteica un paraustīja plecus. “Tās laumas, kam nav sava vārda un prāta, kas nav Karalienes pavalstnieces, tās dzīvo un pazūd, un par to nevienam nav jāuztraucas. Bet mēs mēs paliekam vienmēr.” “Tad tu nevari iedomāties, cik skumji tas ir.” “Protams, es varu iedomāties.” Džins nodrebēja. “Viss spēks, kas ir uzkrāts, viss, kas ir uzzināts un apgūts, to tā vienkārši pazaudēt… Labi, ka puika vēl tik jauns, viņa nāve nav nekāda nelaime.”
“Ko tu iedomājies nav nelaime?” Pelle pati nezināja, kāpēc ir pietrūkusies kājās un sākusi kliegt.
“Nu, bērni taču mirst tik* bieži,” Džins nenoteikti pamāja ar roku.
“Un tad? Tu domā, ka pie tā pierod? Ka tas nesāp?” Džins paraustīja plecus.
“Vai tu kādreiz vispār esi kādu pazaudējis? Kādu, kas tev ir bijis svarīgs?”
“Nē, protams.” Pelle domāja varbūt Dzinām neviens nebija īsti svarīgs; varbūt laumas domā citādi, varbūt viņas nepieķeras un tāpēc viņām nekas tā īsti nesāp.
“Zini, kā tas ir?” viņa noprasīja. “Kad es biju maza, man bija māsiņa, tik maza, ka viņai pat vārda nebija.”
“Kā laumai bez vārda un bez prāta,” Džins teica. “Es taču teicu, ka zinu.”
“Un viņa nomira un tā ir tāda tukšuma sajūta, it kā vieta, kur viņa bijusi, būtu kļuvusi par miglu, un miglā bedre, kurā iekrist un vairs neizkāpt. Lai ari tur nekā nav, nav nekā tāda, kam sāpēt, tik un tā sāp katru gadu sāp. Veci cilvēki, tie, kas pazaudējuši daudzus, zini, kāpēc viņi mirst? Tāpēc, ka viņiem pārāk daudz kas atņemts. Tā, kā nomira mana mamma. It kā tukšums māsas vietā būtu bijis vairāk nekā es.”
“Ak tā.” Džins brīdi skatījās uz Pelli.
Viņa bija tik dusmīga, ka raudāja. Un tagad, reiz sākusi raudāt, viņa gandrīz vai nespēja apstāties. Un viņai bija vienalga, ka Džins to redz.
Viņš novērsās pirmais. Atkal notupās blakus Kastoram un uzlika roku viņam uz krūtīm. Pellei caur asarām likās, it kā Dzina roka būtu kļuvusi gaišāka vai arī Kastora krūtis dedzinoši karstas kā nokaitēts bultas uzgalis.
"Es varu viņu dziedināt,” Džins teica.
Pellei aizrāvās elpa. “Lūdzu…”
“Viņš gribēja nogalināt vienu no mums. Laumu briedi.” “Bet taču nenogalināja. Viņš nevarēja briedim neko padarīt.”
“Un man būtu jāatdod savs dzīvības spēks, lai viņu dziedinātu,” Džins, šķiet, runāja vairāk pie sevis nekā ar Pelli.
“Neviens tev neliek to darīt,” Pelle klusi teica. Viņa mēģināja izdomāt, kas varētu Dzinu pierunāt tomēr palīdzēt Kastoram. Ja viņa piedāvātu savu dzīvību pretī? Vai varbūt jā, kas vispār laumām bija vajadzīgs?
“Liek gan. Laumu karaliene. Viņa vēlas, lai mēs izdziedējam tavu Kastoru.”
Pelle ievilka elpu, tad piesardzīgi to izpūta. Viņa vēl joprojām bija nikna. Un bēdīga, un vēlreiz nikna. Viņa saknieba lūpas, lai pār tām neizspruktu neviens nepārdomāts vārds, un izmirkšķināja asaras no acīm.
Dzina rokas un Kastora krūtis patiešām spīdēja tā, kā spīd ugunī nokaitēta purva dzelzs. Un viņa redzēja, kā tās viegli cilājas Kastora elpas ritmā, un asinis vairs neburzguļoja. Kastoram bija cerība izdzīvot.
Džins iesāņus paskatījās uz Pelli. “Tu negribi satikt laumu karalieni.”
“Es gribu.”
“Tiešām?”
Pelle pasmaidīja. Tāds samocīts, drebelīgs smaids, bet tas nekas. “Es gribu, lai Kastors dzīvo.”
Džins atkal novērsās. “Viņa gribēs, lai tu kļūsti par laumu.”
Tad viņa un Kastors dzīvos dažādās pasaulēs.
Kastors dzīvos.
“Labi.”
Džins strauji piecēlās kājās. Viņa spalva ievizējās, viņš bija slapjš no sviedriem un smagi elsoja kā meža dzīvnieks pēc ilga skrējiena. Bet Kastors bija dzīvs; viņš sakustējās un ievaidējās. Džins bija paveicis brīnumu.
“Es neko no tā negribu,” Džins teica. “Es negribu palīdzēt Kastoram, es negribu, lai tu esi lauma. Es negribu nevienam atdot savu dzīvību. Bet man tas ir jādara. Jo viņa ir laumu karaliene, un viņa tur manu vārdu savās rokās. Saproti? Tas pats būs ar tevi.”