Un nekādā gadījumā neliec to galvā, viņa bija teikusi. Kas to uzliek sev galvā, ir uz mūžu nolādēts.
Nīnai to nemaz nevajadzēja. Pat ja viņai par to nekas nebūtu, viņa negribētu būt laumu karaliene. Viņa gribēja tikai beidzot nokļūt atpakaļ mājās un dabūt savu vārdu.
Bet vispirms viņa gribēja, lai laumas viņu ievēro. Tāpēc viņa smējās. Tāpēc viņa pagriezās un gaidīja, kad visas sejas sīkas un lielas, daiļas un kroplīgas, izbijušās, satrauktas, raižpilnas, niknas pagriežas pret viņu.
Nīna pacēla roku ar karalienes kroni tajā un, lai ari kronis dedzināja viņas plaukstu tik stipri, ka bija jāraud, viņa smaidīja tā, ka likās lūpu kaktiņi pārplīsīs. “Re, kas man ir!” viņa iesaucās.
Laumas uzvilnīja gaisā, viņas iekliedzās un iekaucās visas reizē, dažas ieraudājās, citas niknumā metās pret Nīnu un satriektas nokrita zemē, Nīnai pat nepieskaroties. Laumas bija niknas, viņas bija vīlušās, viņas bija satriektas. Bet viņas ari cienīja Nīnu vienīgo, kas jebkad bija uzdrošinājusies atņemt viņu karalienei zelta kroni.
“Nīna, ko tu dari?” kāda lauma iekliedzās. Tā bija Laī. Laī, kuras dēļ viņi te bija nonākuši. Laī jau nu bija pēdējā, kura varētu Nīnu nosodīt. Un viņa bija pirmā, kurai Nīna gribēja ierādīt viņas vietu.
“Apklusti un klausi man!” Nīna uzbrēca.
“Ne prātā nenāk!” Laī atkliedza.
Uz mirkli Nīna samulsa. Laikam tomēr bija jāuzliek kronis galvā, lai kļūtu par karalieni. Viņa satvēra kroni abās rokās un pacēla tas iezumējās, ietrīsējās kā gaidīdams, un šī ietrīsēšanās atgādināja trīsas meža kaķa augumā, kad tas uzglūn savam medījumam.
Nē, viņa to nedarīs.
Viņa nolaida kroni un pasmaidīja. Laumas apklusa pašas.
“Jā, es paņēmu kroni no Alkas,” Nīna teica. “Diez cik laba karaliene viņa nebija. Tikai ēst, dzert un zagt jūsu spēku tas bija viss, ko viņa mācēja. Bet tagad viss būs citādi.”
Viņa gan nezināja, kas būs citādi, bet kaut kas taču jāsaka, kad esi atņēmis laumām viņu karalienes kroni.
Nīna izstiepa roku. Plaukstas vidū rēgojās čulga, ko bija iededzinājis kronis. Nē. Viņa to nenesīs visu ceļu līdz mājām, tas būtu neiespējami. Viņa patiesībā nezināja, kur ir mājas.
Nīna pēkšņi saprata, ka ir izplānojusi visu, tikai ne to, ko darīt pēc tam, kad kronis ir iegūts. Bet, par laimi, viņa prata saglabāt mierīgu sejas izteiksmi. To viņa bija iemācījusies garajos vakaros, kad māte uz viņu kliedza, kad māte viņu sauca par sīko nejēgu, par neprašu, par apkaunojumu visai ciltij. Par neveikli, par muļķi. Visos tūkstoš vārdos, kurus citi bija pelnījuši vairāk, bet saņēma tikai viņa, Nīna.
Bet lai pat ja viņa bija muļķe, nejēga un nepraša, to viņa mācēja: saglabāt mierīgu seju, neraudāt, nekad neizrādīt savas jūtas, vienmēr meklēt kādu veidu, kā viņiem visiem parādīt.
“Spārme,” Nīna teica. “Spārme, nāc šurp.”
Mirklis vilcināšanās un mazā lauma nosēdās uz viņas izstieptās rokas. Uz viņas sejas bija milzīgs zilums. Kā jau viņa bija pelnījusi.
“Aizgādā mani mājās,” Nīna teica.
Laumas aizturēja elpu, kamēr Spārme trīcēdama stāvēja uz Nīnas plaukstas.
“Tagad!” Nīna uzkliedza.
Sirdspuksts, divi, tad viss sagriezās, un Nīna attapās sausā zālē, pazīstamā mežā, kas viss mirdzēja dzelteni oranži sarkanās liesmās. Rudens bija atnācis un pārņēmis visu viņas zemi. /
Nīna atvēra plaukstu. Tajā gulošā Spārme bija tik tikko dzīva, un Nīna ielika viņu zāles čumurā, lai attopas.
Nīna smaidīja. Viņa bija uzminējusi.
Tie, kas visvairāk baidās no varas, tie, kas visvairāk no tās cietuši, tie ari būs pirmie, kas tai paklausīs.
*
Nīna dziļi ievilka elpu un spēra soli. Tad vēl vienu. Un tad sāka riet suņi.
Viņa apstājās.
Milzīgie, tumšie zvēri sastājās Nīnai apkārt, rēja un ostīja viņas rokas.
“Kuš, kuš, tā esmu es, Nīna,” viņa klusi teica, un pats lielākais un tumšākais suns nolaizīja viņas apdedzināto plaukstu. “Es nāku mājās.”
Viņa ienāca apmetnē, suņu bara pavadīta, un pasmaidīja, redzot, cik tā ir ļaužu pilna. Mednieki bija atgriezušies mājās, un visur skanēja sarunas, smiekli un dziesmas. Smaržoja pēc ceptas gaļas, pēc kūpinājumiem un grauzdētām saknēm, un suņiem, un rudens.
“Nīna!” kāds iesaucās, un visi pagriezās pret viņu. Suņi satraukti rēja, un mednieki runāja cits caur citu, un sievas smējās un raudāja, līdz no savas telts iznāca Zelta čūska mierīga kā vienmēr.
Viņa skatījās uz Nīnu, pacēlusi vienu uzaci. Nīna zināja, kā izskatās. Viņas mati bija savēlušies un nekārtīgi kā parastam bērnam, un viņai mugurā bija laumu drēbes pietiekami siltas pat rudenim, bet neparasti plānas un padevīgas. Tās vijās ap Nīnas rokām, kārtu kārtām tinās ap krūtīm un vēderu, un no savādā laumu auduma bija ari vīstoklis Nīnas rokās.
Tieši uz to skatījās Zelta čūska.
Vīstoklis bija tieši tik liels, lai tajā ietilptu laumu kronis.
“Tu esi atgriezusies!” Zelta čūska svinīgi teica.
“Un kur ir pārējie?” jautāja Bēdu lācis, cilts vadonis. “Kur ir Pelle? Un Kastors?”
Nīna paraustīja plecus.
.“Kas ar viņiem noticis?”
Visi zināja, ka Bēdu lācis ir Kastora mātesbrālis. “Kastors ir dzīvs un vesels,” Nīna negribīgi teica. “Un Pelle kļuva par laumu.”
“Es taču teicu!” Zelta čūska izsaucās. “Un tagad nāc!” Viņa satvēra Nīnu aiz rokas.
“Pagaidi, ļauj viņai pastāstīt vairāk!” Bēdu lācis iebilda.
Zelta čūska nikni paskatījās uz viņu. “Nīna ir nogurusi pēc garā ceļa. Nāc nu, meitiņ.”
Visi apklusa, iespējams, aiz tīrā pārsteiguma par to, ka Zelta čūska nosaukusi Nīnu par meitiņu, un Nīna sekoja savai mātei līdzi uz viņu telti. Garāmejot viņa ieskatījās Bēdu lāča acīs un iedomājās: nez, kā tas ir nezināt, vai tavs māsasdēls vēl ir dzīvs vai miris un vai viņš jebkad atgriezīsies.
Uz mirkli Ņinai kļuva žēl Bēdu lāča, un viņa iedomājās, ka varbūt nevajadzēja Kastoru atstāt vienu, bet tās bija tikai mirkļa pārdomas. Kastoram taču patiešām nekas nekaitēja tas mazumiņš miegazāļu, ko Nīna bija viņam iedevusi, tikai palīdzēs kārtīgi izveseļoties. Un Kastors pats bija aizdzinis Nīnu prom. Viņš taču viņai neuzticējās. Pie tam pamatoti. Nīna pēkšņi saprata, ka nevienam nevajadzētu viņai uzticēties. Ka nevienam nevajadzētu uz viņu paļauties tā, kā Kastors un Pelle bija paļāvušies viens uz otru. Jo Nīna taču vienmēr vispirms parūpēsies par sevi tieši tā, kā māte bija viņai mācījusi.
Tikai varbūt tā nebija īpaši laba mācība.
“Nīna! Tu klausies manī vai ne?”
Nīna sapurināja galvu. Viņa tiešām bija palaidusi garām labu daļu mātes runātā.
“Atdod man to vīstokli! Kurš vispār nes laumu kroni tādā…”
“Es vispirms gribu sev vārdu,” Nīna teica.
“Nu, bet protams, tu dabūsi sev vārdu,” Zelta čūska atteica.
“Tādu, kādu es sev gribēšu.”
“Protams, protams. Dod nu kroni.”
“Vispirms vārdu.” Nīna neskatījās uz Zelta čūsku. Viņai bija bail no dusmām mātes sejā, no neticības. Viņa nekad nebija runājusi mātei pretī.
Zelta čūska izklausījās pārsteigta. “Tu man neuzticies?” Tad balsī ieskanējās pietiekami daudz aizvainojuma un viltotu sāpju: “Tu neuzticies savai mātei?”