“Nē, es tev neuzticos,” Nīna atbildēja. “Atceries, ko tu man mācīji? Vienmēr vispirms padomā par sevi. Tādiem cilvēkiem nevar uzticēties.”
“Neesi nu nekauņa!” Zelta čūska izrāva vīstoklīti no Nīnas rokām. Un attina to.
Tur nebija nekā. Nē, labi, bija gan daži sausi, žuburaini zariņi, kas savīti vainagā. Bet nekāda burvju spēka.
“Tu par mani ņirgājies?”
Nīna paraustīja plecus. “Un pareizi darīju, ka neuzticējos,” viņa atteica. “Es tīšām paņēmu šo vīstokli, lai redzētu, vai tu mēģināsi man to atņemt. Bet īsto kroni es noslēpu.”
. “Tev nav nekāda laumu kroņa.”
Nīna izstiepa roku un atvēra plaukstu. Tajā bija svaiga, uztūkusi čūla, kurā bija skaidri redzams svilinošu zaru raksts. “Tu taču to pazīsti, māt. Laumu kronis.”
“Tad tev tas bija.” Zelta čūska atkal izklausījās pavisam mierīga. Kaut ko plāno, nosprieda Nīna. Lai nu tā būtu.
“No kurienes tu tik daudz par to zini?” viņa apjautājās.
“Nav tava darīšana,” Zelta čūska atcirta.
“Labi,” Nīna atteica un devās ārā no telts.
“Pagaidi… meitiņ. Man taču jāaprūpē tev apdedzinātās plaukstas, vai ne? Un jāizdomā tev tas vārds.”
Nīna pasmaidīja.
“Jā, māmiņ,” viņa atbildēja.
Pirmo reizi mūžā viņai bija tāda sajūta, it kā viņa varētu kaut ko noteikt savās un mātes sarunās.
Un tā bija ļoti laba sajūta.
*
Laī sastingusi vēroja, kā ap viņu laidelējas, skraida un lēkā satrauktās laumas. Viņu karaliene bija aizmigusi, un laumu kronis bija prom, un tagad neviena vairs nezināja, ko darīt. Viņas pat nezināja, ko vēlas darīt. Mazā Sūte aizgūtnēm raudāja, it kā karaliene Alka būtu nevis aizmigusi, bet mirusi.
Laī zināja, ko vēlas. Viņa sēdēja blakus Kastoram, kurš mierīgi gulēja sūnās, ar pirkstu galiem pieskaroties viņa kaklam, Lai sajuta mierīgu, ritmisku pulsu. Viss bija labi. Ar Kastoru viss bija kārtībā, un viņa varētu vienkārši gaidīt, līdz viņš pamostas, un tad doties, kur acis rāda…
Tikai Laī vairs nebija brīva.
Laī nezin kāpēc bija licies, ka brīvību nevar tik vienkārši atdot. Viņai bija licies, ka tas ir liels, milzīgs lēmums, kuru tu pieņem vai nepieņem. Bet patiesībā karaliene Alka bija vienkārši atnākusi un paņēmusi šo gaismas staru nejautājot, nebrīdinot.
Un, ja tā padomā, vai tā nebija noticis vienmēr? Tieši tāpat, kad Laī bija Pelle, viņa bija vienkārši devusies tur, kur viņu sūtīja, pie Kastora, pie Nīnas, pie laumām… Viņai pateica un viņa gaja, ne mirkli pat nedomādama, ka varētu būt arī citādi. Kad es būšu pieaugusi… Nu, tagad viņa bija pieaugusi, viņa bija kļuvusi par laumu un nekas nebija mainījies. Kāds atnāca un paņēma viņas brīvību, un viņai pat prātā nebija nācis iebilst.
Laī dusmās uzsita ar dūri pa zemi. Viņa pati pie visa bija vainīga, muļķe tāda. Un viņa pati arī dosies pakaļ Nīnai atgūt savu brīvību.
“Zini, ko es nesaprotu?”
Laī pacēla galvu. Viņai blakus bija notupies Džins. Tagad, kad arī Laī bija lauma, viņš likās citāds pazīstamāks. Vienkāršāks. Parastāks. Gluži kā agrāk cilvēki.
Un Kastors savukārt šķita svešs.
“Nu?”
.“Kāpēc viņas nav pie mums? Viņa taču ir dabūjusi karalienes kroni viņa varētu pār mums valdīt. Kāpēc viņai bija jāaiziet?”
Laī sarauca pieri.
“Varbūt viņa nemaz negrib to kroni,” viņa teica. “Kāpēc gan ne?”
Laī paraustīja plecus. Viņa skatījās uz laumu karalieni, kas gulēja sūnās kā liela, bezveidīga kaudze. “Varbūt Nīnai tas nav vajadzīgs.”
“Bet kāpēc tad…”
“Viņa devās mājās,” Laī teica. Tas bija skaidrs. Ja Laī varētu, tad viņa dotos mājās, un Kastors tāpat. Cilts apmetne bija vienīgais, ko viņi pazina, vienīgā vieta, kur viņi varētu piederēt.
Protams, Laī tur vairs nepiederēs nekad. Bet Kastors un Nīna…
“Viņa grib sev vārdu,” Laī teica. “Cilvēks, kam pieder laumu karalienes kronis, droši vien var dabūt tādu vārdu, kādu vien vēlas.”
Džins sapurināja galvu. “Es to nesaprotu. Vārds taču ir tevī iekšā, tu nevari to dabūt no ārpuses.”
“Cilvēki var.”
“Tad kāpēc tas ir tik svarīgi?”
“Tāpēc, ka tu esi tas, kas ir tavs vārds.”
“…un tu pats nevari noteikt, kāds tas būs?” Džins skatījās uz Laī ar nesaprotošu skatienu, un Laī varēja tikai paraustīt plecus. Tad, kad viņa pati bija cilvēka bērns, viņa saprata, kā tas notiek, un viņai nelikās, ka tas ir kaut kas aplams. Bet tagad bija grūti izskaidrot, kā domā cilvēki, droši vien tāpēc, ka Laī pati vairs nebija cilvēks.
“Viņa ir mājās,” Laī teica. Viņa uzlika roku uz Kastora pieres un sajuta, kā viņa asinīs un elpā riņķo miegs. Viņa varēja šo miegu iesūkt sevī, tāpat kā pirms brīža bija iesūkusi sevī Kastora sāpes. Un viņa varēja aiznest Kastoru mājup, ja viņš to vēlēsies.
Varbūt varēja. Ar katru mirkli Laī jutās arvien parastāka, arvien bezspēcīgāka. Viņai vairs nebija sajūtas, ka iespējams ir gandrīz viss, ja vien to ļoti vēlies un esi gatavs atdot daļiņu no sevis, lai to īstenotu. Laī vairs nešķita, ka viņa būtu kaut kas īpašs, vēl nebijis. Viņa jutās gluži kā parasts cilvēks nē, vēl mazāk. Viņa pat nejutās Tīdz galam… dzīva.
Satraukti kliedzieni. Laumas drūzmējās ap Alkas ķermeni, un arī Džins pielēca kājās, lai dotos skatīties, kas noticis. Laī palika pie Kastora. Viņai bija bail pārtraukt burvestību, ko pati bija iesākusi, pirms Kastors ir pamodies. Bet, lai kas arī bija noticis, tas bija kaut kas neiedomājams. Laumas vairs nebija vienkārši satrauktas, viņas bija pārbijušās līdz nāvei.
Džins tuvojās Laī, turēdams rokas sakļautas tā reizēm bērni nes noķertus taureņus.
“Skaties,” viņš čukstus teica un atvēra plaukstas.
Tur gulēja tikai mazs koka gabaliņš. Pavisam parasts sakaltis priedes zariņš.
“Kas tas ir?” Laī jautāja.
“Tā ir Sūte. Paskaties.”
.Un patiešām viena zariņa galā vēl bija redzama maza, violeta plauksta. Sūte bija pārvērtusies par koka gabalu.
Lai pacēla galvu. Un pati savām acīm redzēja, kā liela, apaļa lauma pārvērtās akmenī. Kāda pelēcīga, sikspārnim līdzīga būtne sabirza pelnos un aizlidoja pa vējam, bet kāda cita radība pamazām pa vienam loceklim vien pārtapa čūsku kamolā, bet čūskas šņākdamas ierakās zemē. Pēc mirkļa zeme nopūtās, un no tās izvēlās tumšu dūmu mutulis droši vien viss, kas palika pāri no nelaimīgās laumas.
Laī noelsās vien. “Ar jums tā bieži notiek?”
“Nekad,” Džins teica. Viņa balss bija stinga un pārbiedēta. “Man šķiet tas tāpēc, ka mēs esam pārāk tālu no karalienes kroņa, kurā ir ieslēgti mūsu vārdi. Mēs vienkārši kļūstam… parasti.”
“Ja tā turpināsies, tad drīz jūsu vairs nebūs vispār,” Laī teica. '*
“Un tevis arī,” Džins izlaboja. “Mums ir jāatgūst karalienes kronis.”
“Mums jādodas uz cilvēku apmetni. Visiem.” Laī piecēlās.
“Mēs nevaram tik vienkārši pārcelties uz vietu, ko pat nepazīstam,” Džins iebilda. “Es nekad neesmu bijis upes otrā pusē.”
“Sāksim ar mazumiņu.” Viņa nopurināja roku. Miegs izšļakstījās no tās kā caurspīdīga ūdens lāses, un Kastors atvēra acis.
“Kas noticis?” viņš jautāja.
“Mēs dodamies mājās,” Lai teica. “Tu nāksi?”
“Jā.”
Laī satvēra viņa plaukstu un aizvēra acis. Kā laumas to darīja kā viņas varēja pazust vienā vietā un parādīties citā? Tas nemaz nebija sarežģīti tas bija tik vienkārši, ka Lai nesaprata, kā cilvēki to nebija iemācījušies. Tu vienkārši iedomājies to vietu, kur vēlies nonākt, iedomājies to tik skaidri, ka gandrīz vai esi tur, un lūk!