“Te viss ir dzeltens,” Džins teica.
Laī atvēra acis. Jā, viņa bija mājās un rudenī, un Džins turēja viņas potīti savā spēcīgajā plaukstā.
“Tagad tu zini, kurp jums jādodas,” viņa teica un piecēlās kājās. Arī Kastors piecēlās sākumā nedroši, bet jau dažUpirmie gaisa malki viņu uzmundrināja. Mājas.
“Laid mani vaļā, Dzin,” Laī teica.
Un kopā ar Kastoru viņi devās uz apmetnes pusi.
“Laī!” Džins sauca viņiem nopakaļ. “Ko tu tur plāno darīt?”
Laī apstājās un palaida vaļā Kastora roku.
“Dzinām taisnība. Es vairs neesmu cilvēks,” viņa teica. “Mājās mani neviens negaida. Kastor, tev jādodas uz apmetni. Laumu kronis ir pie Nīnas. Mēģini to atgūt, pirms Nīna ir kļuvusi par laumu karalieni.”
Kastors pagriezās un paskatījās uz Laī. “Tu domā, ka tas ir iespējams?”
“Tam ir jābūt iespējamam. Citādi beigas ir gan man, gan citām laumām.”
Kastors pamāja. “Laumu kronis. Nīna. Lai tā būtu, gan dabūsim.” Un viņš aizgāja uz apmetnes pusi.
. “Un ko tagad darīt mums?” Džins jautāja. “Sēdēt un gaidīt, kamēr viņš mūs izglābj ja vēl kāda lauma būs palikusi pāri?”
“Mums ir jāatved šurp visas laumas,” Lai teica. “Tā mēs viņas vismaz uz laiku izglābsim no pazušanas.”
Un viņa satvēra Dzina roku, lai dotos atpakaļ uz laumu zemi. Jau pēc mirkļa rudenīgā meža vidū bija palicis vien klusums un krītošu lapu smarža.
Cilvēki
“Kastor!”
Bēdu lācis vismaz daļēji attaisnoja savu vārdu viņš apskāva Kastoru tik cieši, ka zēna kauli nokrakšķēja un tikko sadziedētās krūtis iesmeldzās.
Mātesbrālis, kā parasti, smaržoja pēc asinīm, sviedriem un dubļiem, un tā bija laba smarža tieši tāda, kādu Kastors reiz gribētu sev.
“Tu „esi atpakaļ!” vecākais mednieks atvirzīja zēnu rokas stiepiena attālumā un labi aplūkoja. Kastors ievēroja viņa acis asaras, bet tas neizskatījās bērnišķīgi.
“Protams, es esmu atpakaļ,” Kastors atbildēja. Viņam likās, ka pašam apraudāties būtu stipri bērnišķīgāk, tāpēc viņš no visas sirds centās noturēties. Par laimi, šo mirkli pārtrauca skarba sievietes balss.
“Vai tad tu netiki izraidīts kā meža zvērs?” Zelta čūska noprasīja.
Kastors satrūkās, bet, pirms viņš paspēja kaut ko atbildēt, tēvocis satvēra viņu ap pleciem un pagriezās pret burvi.
“Viņš ir bijis līdz laumu zemei un atpakaļ un saglabājis cilvēka seju. Es domāju, ka ar to pietiek.”
“Viņš aizskrēja līdzi laumu bērnam,” Zelta čūska iebilda.
“Tāpat kā tava meita,” Bēdu lācis atteica. “Vai tu gribi izraidīt arī viņu?”
īsu mirkli Kastoram likās, ka Zelta čūska būtu ar mieru šķirties no Nīnas, lai tikai tiktu vaļā arī no Kastora. Viņa apdomājās, acis samiegusi, un tad nogrozīja galvu. “Lai jau bērni paliek.”
“Ilgi jau viņi nebūs bērni. Es tā sapratu, ka Nīnai drīz būs vārds, tad jau Kastoram arī.”
Zelta čūskas acis samiedzās vēl vairāk. “Jā.”
“Nīna ir šeit?” Kastors jautāja.
“Nāc nu, meitiņ,” Zelta čūska pasauca. Pēc mirkļa no viņas telts iznāca Nīna.
Nīnai galvā nebija laumu kroņa, un viņas seja zem biezās netīrumu kārtas bija bāla un saviebta sāpēs. Šķita, ka Zelta čūska nav to pat pamanījusi.
Kastors skatījās Nīnai sejā, mēģinādams saprast, ko tagad darīt.
Viņai nebija kroņa.
Viņa bija mēģinājusi Kastoru saindēt. Bet, no otras puses, Kastors bija viņu aizraidījis vienu laumu mežā, nolemjot gandrīz drošai nāvei. Varbūt labāk to visu nemaz nepieminēt. Pieaugušie diez vai sapratīs vai, kas vēl ļaunāk, sapratīs pārāk labi.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka Bēdu lācim nepatika sūdzēšanās, bet Zelta čūska Kastoru neaizstāvētu.
Bez tam Nīna stāvēja tur viena pati un pilnīgi bezpalīdzīga, un viņas sejā bija tā pati izteiksme, ko Kastors jau pazina, viņa par visām varītēm centās neraudāt. Bet viņas māte to pat nebija pamanījusi.
“Nāc, Nīna,” Kastors teica. Viņš nevarēja piespiest sevi pasmaidīt, bet vismaz viņa balss bija mierīga un stingra. Kā pieaugušam cilvēkam. “Mums jāaprunājas.” Nīna vienkārši pamāja ar galvu un sekoja Kastoram uz bērnu telti. Bēdu lācis vēl uzsita Kastoram pa plecu un iesmējās, un neviens viņiem neko nejautāja. Tā bija labāk. Runāšana visu tikai sabojātu.
“Kur ir laumu kronis?” Kastors čukstus jautāja.
Nīna neatbildēja. Viņa pavēra savu apmetni un izvilka kroni, kuru visu laiku bija glabājusi, piespiestu pie vēdera. Kastors drīzāk juta nekā redzēja Nīnas sāpes pat telts pustumsā uz viņas vēdera varēja redzēt sarkanu čūlu.
“Kas, tev noticis?” viņš jautāja, pat nepadomājis, ka viņam taču nemaz nevajadzētu uztraukties par to, kas notiek ar Nīnu. Nejauko nodevēju un zagli Nīnu.
“Tas kronis dedzina,” Nīna atbildēja. “Kā nokaitēts.” “Tad kāpēc tu viņu turi pie vēdera, muļķe?” Kastors nošņācās.
“Jo citādi to paņemtu mana māte. Tu vari iedomāties Zelta čūsku kā laumu karalieni?”
“Varu.” Kastoram no domas vien pārskrēja auksts pār kauliem. Atdot Laī viņas rokās…
“Es arī varu. Un to es negribu pieļaut.”
“Tad kāpēc tu atnesi kroni uz šejieni?”
“Viņa apsolīja man vārdu. Saproti? Tādu vārdu, kādu es vēlēšos,” Nīna teica. “Viņa mani apsolīja nosaukt par Rīta zvaigzni.”
“Kad?”
“Un pēc tam?”
Nīna paraustīja plecus. “Nu, viņa kroni nedabūs.” Tad viņa aprāvās un paskatījās uz Kastoru. “Vari mani nodot, ja vēlies.”
Kastoram pat elpa aizrāvās no tādas domas. “Par ko tu mani uzskati? Lai jau tev tiek tāds vārds, kādu tu gribi. Ja jau tu esi gatava ciest tādas sāpes tikai vārda dēļ…”
“Gribu un ciešu,” Nīna atcirta.
“Un pēc tam tu paņemsi kroni sev?”
Nīna papurināja galvu. “Es negribu kļūt par laumu karalieni. Ne es saprotu laumas, ne arī gribu dzīvot pie viņām.”
“Bet kas tad to paņems?” Kastors mēģināja izdomāt, kam viņš būtu gatavs uzticēt Laī vārdu, bet neatrada nevienu.
Nīna tikai paraustīja plecu& “Man vienalga.”
“Laī,” Kastors teica.
“Kā tad. Viņa taču knapi pazīst laumas tu domā, ka viņa varētu pār tām valdīt? Vara tas nav tikai kronis vai vārds. Tas ir kas vairāk.”
Kastors saviebies paskatījās uz Nīnu. “It kā tu to zinātu.”
“Es biju karalienes padomdevēja. Es zinu.”
Kastors kodīja lūpas. “Kroni vajadzētu iznīcināt,” viņš beidzot nolēma.
“Tu esi traks,” Nīna atbildēja. “Tu vari iedomāties, kas notiks, ja laumas visas uzreiz atgūs brīvību?”
“Nē, kas tad būs?”
“Pilnīgs neprāts. Viņas taču nekad nav bijušas brīvas. Viņas nemaz nav tam radītas. Viņas to nemaz negrib tādu brīvību, kuras dēļ kuru katru mirkli vari pārvērsties par gaismu un pazust.”
“Tu domā nomirt,” Kastors izlaboja.
“Jā. Tagad tava Laī ir nemirstīga. Atdosi viņai gaismu un viņa tāda vairs nebūs. Un ko tu būsi panācis? Pilnīgu haosu laumu pasaulē. Kas droši vien iznīcinās arī mūsējo tu taču vari iedomāties, cik daudz posta var izdarīt vesels bars laumu, kam pēkšņi ir atdots viss viņu burvestības spēks?”
“Jā,” Kastors teica. Viņš varēja iedomāties. Pat tad, kad laumas bija pakļautas karalienei, visi uzskatīja tās par bīstamām. Kas vēl būtu tad, ja ikviena lauma būtu pati sev noteicēja?