“Kas ir mājās?” viņš jautāja. Spārme strauji palēcās gaisā, viņas spārni sprakšķēja no satraukuma. “Pelle-Pelle-PELLE! ”
Kastors satrūkās. “Kas ir ar Pelli?”
“Ir-ir-IR!” Lauma čirpstēja, bet neko vairāk no viņas vārdiem izlobīt nebija iēspējams. Pat nepacenties izvilkt bultu no mirušā briedēna, Kastors pārvēla to sev pār plecu. “Ejam.” v
Spārme spalgi iebrēcās un metās Kastoram virsū, dejoja viņam ap galvu, spārnu radītajām vēja pūsmām sajaucot zēna matus. Kastors ar pūlēm novaldījās, nesācis vicināties ar rokām, lai arī lauma nevarēja viņu aizskart, sajūta tik un tā bija biedējoša.
“Es neatstāšu medījumu šeit,” viņš stingri noteica. “Kamēr vīrieši medī, šī ir mūsu vienīgā iespēja tikt pie svaigas gaļas.”
Spārme nikni nočerkstēja un straujā pikējumā pieķērās pie briedēna ādas.
“EJAM?” viņa noprasīja.
Kas ar mums notiktu, ja laumas mūs varētu aizskart pret mūsu gribu? zēns jau kuro reizi nodomāja. Un kā pieaugušie spēj tik mierīgi pret viņām izturēties?
Tiesa, nevarētu teikt, ka pieaugušie pret laumām izturētos mierīgi. Viņi izturējās ar aizdomām, pat naidu ap visu apmetni bija izlikti koka tarkšķi, vēja zvani, svilpes un čīksteni, kas pieskandināja gaisu ar klaboņu, dūkoņu un svelpoņu. Laumām acīmredzot šīs skaņas riebās vēl vairāk nekā cilvēkiem (kuri pie tām ar laiku pierada un meža klusumā pat sāka justies neomulīgi), un viņas apmetnes tuvumā centās nerādīties.
Cilvēki savukārt ievēroja piesardzību, dodoties medīt, mežs bija laumu mājvieta. Ikviens zēns varēja kļūt par-mru tikai tad, ja bija labi iegaumējis visas vietas, kur bija atļauts medīt, un vēl labāk visas takas, kuras nebija cilvēkiem domātas un uz kurām labāk bija kāju nespert. Starp laumu zemēm un cilvēku apmetni bija pietiekami daudz meža. Zvēri, kas robežas nezināja, bieži ieldīda no vienas zemes otrā. Ja mednieki bija piesardzīgi un saudzīgi, tad izdevās vienās medību vietās palikt pat divas ziemas pēc kārtas un tikai tad doties tālāk pa ceļu starp mežu un klajumiem, lai atrastu kādu vietu, kur dzīvnieki nezinātu baiļu no cilvēka bultām. Tikai retumis viņi devās dziļāk klajumos, lai satiktos ar Zāles ļaudīm tie Kastoram šķita gandrīz tikpat grūti saprotami kā laumas.
Vismaz tad, ja tu biji pieaudzis un vairs nesaprati laumu vārdus. Kastors paskatījās augšup uz Spārmi, kas vēl uzstājīgi prasīja viņa atļauju kaut kur doties. Bija savādi iedomāties, ka reiz pienāks diena, kad Kastors nesapratis viņas vārdus, kad Spārmes valoda šķitis tikai nesakarīga čirpstēšana, bet citas laumas tikai dūks un gulgos, smiesies un ķērks.
“Jā, ejam,” Kastors teica.
Un tad pēkšņi pasaule sagriezās. Kastora vēders sagriezās pretējā virzienā, viņš savēcināja brīvo roku otra vēl joprojām turēja briedēnu bet nekur neizdevās pieķerties. Ari zem kājām pamata nebija. Viss bija kļuvis plūstošs un mainīgs, un neīsts, vienīgi laumas balss viņam virs galvas bija pastāvīga.
Un tad viņi jau bija pašā apmetnes malā. Kastors smagi elsa. Viņš taču bija bijis vairāku dienu gājumā no mājām kā lauma bija varējusi viņu šeit nogādāt tik ātri? Lai ari nebija jēgas prasīt, kāpēc. Tā bija burvestība.
Tieši tāda burvestība, no kuras māte bija viņu brīdinājusi: “Nepaļaujies uz laumām, viņu ceļš nav mūsu ceļš.” Bet nu šoreiz tas bija. Lai kas būtu noticis ar Pelli, Kastors gribēja būt klāt un pārliecināties, ka ar viņu viss ir kārtībā. Kastors vienmēr bija aizstāvējis apaļīgo, neveiklo meiteni, un mazāk par visu viņš gribētu, lai viņa prombūtnes laikā ar Pelli notiek kaut kas ļauns.
Jau tumsa, un aiz muguras bija dzirdamas pūces un vakara lēļi. Kastors redzēja, ka visi apmetnes ļaudis bija sanākuši ap kopīgo ugunskuru. Tā nebija parastā sēršana un pasaku stāstīšana, tā bija sanāksme.
“Ko viņi tur dara? Par ko tu gribēji mani brīdināt, Spārme?” viņš jautāja. Laumas satraukums bija pielipis ari viņam, un pēkšņi zēns vairs negribēja nekur doties, negribēja pievienoties cilvēku lokam ugunskura gaismā, negribēja zināt, kas tur notiek, negribēja piedalīties.
“Burve-burve-BURVE!”
Kastors satrūkās un paskatījās uz Spārmi. Viņam nemaz nepatika doma par to, ka briesmas lai kādas tās būtu nāktu no Zelta čūskas puses. Protams, burve bija visu cienīta un bijāta, bet zēns sprieda diez vai kāds spēja viņu mīlēt. Pat pašas meita Nīna diez vai mīlēja Zeltu čūsku, nu, katrā ziņā ne tā, kā savu māti mīlēja Kastors.
“Neatstāj-neatstāj…” lauma nočukstēja un pazuda. Kastors sajuta tikai auksta gaisa pieskārienu tur, kur vēl pirms mirkļa bija sīkā, kustīgā radība.
Viņš nopūtās un grīļodamies devās uz priekšu uz apmetnes pusi.
Tās taču vēl joprojām bija viņa mājas.
*
Ugunskurs smaržoja maigi un dziļi pēc pirmajām rudens lapām, pēc kadiķu zariem, pēc sūrstošas ādas. Pelle skatījās liesmās. Liesmas bija viss, ko viņa varēja redzēt tagad, kad viņai uz galvas bija uzmesta sega kā nosalušam bērnam. Viņa centās klausīties, ko dziedāja cilvēki viņai apkārt, bet vēl skaļākas bija laumu balsis.
Laumas bija visur. Sīkākās un vārgākās bija ne lielākas kā dzirkstelītes ugunskurā, lielākās kā pelnu plēksnes lidoja gaisā, un vēl citas, tumšas kā sikspārņi, bija ieķērušās koku zaros un telšu atlokos un runāja, šalca, dziedāja, čaloja Pelles uzmanības stūri.
Atskanēja spalgs sitiens pa vara šķīvi, un Pelle satrūkās. Satrūkās ari laumas, nodrebēja līdz ar vibrējošo skaņu. Kad tā noklusa, ierunājās Zelta čūska.
“Mums ir bērni, kas šajā ziemā, kad vīri atgriezīsies mājās, iegūs savu īsto vārdu. Tādi ir Kastors un Nīna.”
Pelle paglūnēja no segas apakšas. Viņa zināja, ka Kastors ir medībās, bet Nīna stāvēja turpat, Zelta čūskai blakus, augumā jau mātei līdz plecam. Nīnai bija tie paši tumšie mati, tās pašas zeltainās acis, un mirkli Pelle domāja nez, kāds būs Nīnas īstais vārds, kad viņa to nopelnīs? Vai viņa būs burve tāpat kā māte vai arī kļūs par parastu sievieti, vakaros sēdēs pie ugunskura, filcēs vilnu un dungos savu dziesmu, un gaidīs vīrus nākam no medībām mājās?
“Bet starp mums ir ari kāda, kas nav vārda vērta.”
Pelle aizžmiedza acis un centās neklausīties. Viņa pie sevis skaitīja laumu vārdus Dzirkstle, Plēsma, Skraja, Klīsma un pie sevis domāja, kad atgriezīsies Kastors un vai viņam būs izdevies kaut ko nomedīt, un, ja viņš atgriezīsies, vai vēlēsies uzklausīt Pelles stāstu par laumas atsaukšanu.
Varbūt ne.
“Tā ir Pelle. Pelle ir tā, kas nekad nebūs viena no mums.”
Pelle dzirdēja, kā sakustas, sarunājas sievas. Iebildumi bija klusi, tajos bija vairāk jautājuma un vilcināšanās nekā protesta. It kā viņas visas jau iepriekš zinātu, ka Čūskai ir taisnība, tikai neviena negribētu pavisam mēmi piekrist.
“Viņa nav ne veikla, ne gudra. Viņa nav ne skaista, ne mīļa. Viņai nav mātes acu, viņai nav mātes pirkstu.”
Pelle nezināja, kādas ir viņas acis. Dažas meitenes piemēram, Nīna mēdza aplūkot savu atspulgu ūdens bļodā, bet ne Pelle. Viņai tas bija vienaldzīgi. Bet Pelle bija redzējusi, kā viņas garie, gaišie mati krīt šķipsnās, kurās ieķērušies zariņi, lapas un sūnas, un viņas īsie, spēcīgie pirksti varēja izcelt velēnu, apvelt to un izlasīt no siltās zemes ēdamos tārpiņus un vaboles.
“Neviens nav teicis, ka ir viņas tēvs, neviens nav teicis, ka ir viņas mātesbrālis.”