“Bet gan jau tu kādu atradīsi,” Nīna teica. “Tas… Džins tā viņu sauca? Tas izskatījās saprātīgs.”
“Jā.”
“Nu redzi. Klau, ja tu gribi, es aizlikšu labu vārdu par tevi.”
Kastors sarauca pieri. “Par ko tu runā?”
“Par rītdienu. Es pateikšu, lai tev iedod labu vārdu. Stipru vārdu. Gribi?”
Kastors paraustīja plecus.
Nez kāpēc viņam tas vairs nebija tik svarīgi kā agrāk.
Visu nakti Kastors un Ņina gulēja vieni paši telti ar laumu kroni zem pagalvja. Mazie bērni nemitīgi rosījās savā teltī, bet pat nedomāja apciemot lielos un nu jau svešos bērnus.
Kastors gan daudz negulēja. Nīna viņam blakus kunkstēja pie katras kustības, un Kastors laiku pa laikam piecēlās, lai nomainītu dziedinošos pārsējus uz viņas vēdera. Apdegums bija baismīgs, tas suloja, bet nesmakoja, un Kastors pieņēma, ka Nīna izdzīvos.
Ja, protams, neturpinās staigāt ar laumu kroni zem drēbēm.
Un starplaikos viņš gulēja atvērtām acīm un domāja, vai ari aizvēra acis un murgoja, mēģinot saprast, ko darīt ar Laī. Garā, savādā lauma reizēm bija draugs, gandrīz kā Pelle, tikai citāda. Citkārt viņa bija ienaidnieks, kas nolaupījis Kastora labāko dtaugu un apmainījis to ar šo svešādo, necilvēcisko būtni. Un viņas brīvā griba bija tepat, rokas stiepiena atstatumā, nolaupīta, jo Laī bija izglābusi Kastora dzīvību.
Viņš reizēm nezināja, vai tas ir bijis to vērts. Pats taču vainīgs, pats šāva uz laumu briedi, pats arī būtu pelnījis nomirt un pazust, un netraucēt citiem. Viņš pastiepa roku un pieskārās dedzinošajam kronim, kurā bija ievīta Laī gaisma. Un Nīna pusmiegā iešņācās un satvēra Kastora roku.
“Pat nedomā,” viņa murmināja. “Kad man būs vārds, dari, ko gribi.”
“Guli, Nīna.” Kastors palaida vaļā laumu kroni. Pirkstu gali apsvilināti sūrstēja. Kā viņa bija varējusi šo dedzināšanu izturēt visu iepriekšējo dienu?
Starp murgu skrandām pagāja visa nakts, un no rīta viņi piecēlās līdz ar pirmo pelēcīgo gaismu. Ārā skanēja ritmiska dziesma, cilts balsīm savijoties un veidojot melodiju, kas bija pazīstama un vienlaikus svešāda. Katram pieaugušajam bija zināma viena daļa no cilts dziesmas viena vai divas zilbes, ko dungot, vienkāršus darbus veicot. Nozīmīgos brīžos vairāku cieminieku dziesma saplūda vienā, kādam no vadoņiem piešķirot ritmu un secību katram dziedātājam vai tā būtu mierīga melodija, atvadoties no kāda, vai liegas dziedāšanas un strauju ritmisku grūdienu mija, kad pasaulē nāca jauns bērniņš. Reizēm dziedāja tikai daži cieminieki, bet šoreiz dziedāja visi.
Nīna piecēlās un apskatīja saites sev uz vēdera, tad pameta skatienu uz Kastora pusi. Mirkli viņam šķita, ka Nīna pateiks “paldies”, bet tas bija tikai viens muļķīgs mirklis protams, viņa neko neteica. Tikai paraustīja plecus un nomainīja apsējus, uzsvērti pagriezusi Kastoram muguru.
Varbūt tā arī bija labāk. Kastors pat nevarēja iedomāties, ko darītu, ja Nīna pēkšņi sāktu pret viņu izturēties kā pret draugu.
“Atdod kroni,” viņa pastiepa roku.
“Nē,” Kastors atteica. “Pat nedomā sevi kropļot vēl vairāk.”
“Bet Zelta čūska…”
.“Ko?”
“Viņa man to atņems.”
Kastors nopūtās. Kā pašas māte varēja tā izturēties pret Nīnu? Viņam tas nebija saprotams.
“Viņa neuzdrošināsies to darīt visas cilts priekšā,” viņš atbildēja. “Turēsim kroni abi.”
Nīna atkal mirkli svārstījās, tad pamāja ar galvu.
Un viņi iznāca no telts, zelta kronim abu rokās spīdot kā dārziņam ap mēness disku. Cilts dziesma uz mirkli aprāvās pārsteigumā, tad atsākās ar jaunu sparu. Kastors ievēroja pārsteigumu un alkatību Zelta čūskas sejā un lepno Bēdu lāča smaidu.
Ne Kastors, ne Nīna nezināja, ko darīt, bet viņiem tas nebija jāzina. Cilvēki viegli viņus pastūma, cilvēki izveidoja eju, un pamazām abi bērni nonāca vietā, kur parasti dega cilts ugunskurs. Tagad viņiem apkārt bija ogles un pelni akmeņu aplī, un visapkārt satrauktas, smaidīgas un lepnas sejas. 1
Tikai tagad Kastors to pilnībā aptvēra. Viņš kļūs pieaudzis. Viņš kļūs pieaudzis! Viņam būs savs vārds un sava vieta ciltī, viņš nebūs tikai viens no bērniem ar nesaprotamo vārdu un nesvarīgajām domām.
Viņš to bija nopelnījis.
Kastors ciešāk satvēra laumu kroni. Tas nekas, ka dedzināja.
Tas bija to vērts.
Ņinai nekad nebija patikušas laumas, bet šodien viņai tās nepatika īpaši. Tās vēroja. Nīna nebija pārliecināta, ka var tās visas redzēt apkārt apmetnei, koku zaros un gaisā -, bet viņa juta to skatienus. Viņas gaidīja. Viņas skatījās. Nīnai uzmetās zosāda, pelēkajā rītā rasināja lietus. Sīkās lāsītes, pieskaroties laumu kronim, čūkstēja un sūrstēja.
Bet laumas neies cilvēku apmetnē, viņas neiedrošināsies.
Un pēc tam jau viss būs labi, kāds cits paņems laumu kroni, kāds pieaugušais. Viņai par to vairs nebūs jādomā. Tad tu pņti būsi pieaugusi, viņa sev teica. Bet, kad es būšu pieaugusi, tad zināšu, ko darīt. Pieaugušie vienmēr zina, ko darīt.
Viņa ciešāk satvēra kroni un saviebās sāpēs. Bet tas bija labāk nekā domāt par laumām, kas skatījās uz viņu, uz Nīnu un Kastoru. Ja Nīna ieklausījās, viņa pat varēja saklausīt laumu čukstus. “Gaidi…” “Drīz…” “Viņa būs klāt…” “Drīz, drīz…” “Ātrāk…” “Kaut nu…” “Tūlīt pat…” “Gaidi…”
Nīna iesāņus paskatījās uz Kastoru. Viņš izskatījās pavisam mierīgs. Nobālējis, ar tumšiem lokiem zem acīm un iekritušiem vaigiem bet mierīgs.
Viņi stāvēja pelnu un izdedžu apli, viņi stāvēja savas cilts ielenkumā.
Tad Bēdu lācis divreiz piesita pie zemes, un Zelta čūska pacēla seju un rokas pret debesīm. Viņas rokassprādzes nograbēja, nodžinkstēja, ieskanējās, un visi apklusa.
“Šajā dienā, kad tuvojas ziema, mēs saskaitām savus bērnus,” Zelta čūska teica. “Un mēs redzam, ka divi no tiem vairs nav bērni.”
Mirklis klusuma, tad smiekli kaut kur mežā. Tur smējās laumas, kā vienmēr nepacietīgas, kā vienmēr neprotot palikt klusas. Cilvēki nodrebēja. Zelta čūska nolaida galvu. Skatiens ieurbās zelta kronī. Viņa stīvi pasmaidīja un atsāka runāt.
“Kastor un Nīna, jūs esat dzīvojuši tik ilgi, ka jūsu ausis vairs nedzirdēs laumu vārdus. Jūs esat dzīvojuši tik ilgi, ka esat piedzīvojuši paši sevi. Jūs esat sagaidījuši savu īsto vārdu.”
Nīna pasmaidīja. Kas to zina, kādu vārdu māte būtu viņai ielikusi, ja nebūtu izdevies atnest laumu kroni? Tagad? Tagad Zelta čūska darīs to, ko gribēs Nīna.
“Es esmu māte, un man bija māte, un manai mātei bija māte, un manas mātes māte ir uguns, un manas mātes mātes māte ir zeme,” Zelta čūska teica. “Viņas man pateica šo bērnu zemes vārdus, uguns vārdus.” Mirkli atkal iestājās klusums tikai vējā skanēja laumu tarkšķi, kas neko daudz vairs nelīdzēja pret laumām. Jau pēc acumirkļa viņas atkal sāka nepacietīgi ūjināt un klaigāt. Nekad agrāk laumas nebija bijušas tik nekaunīgas, nekad agrāk viņas nebija tik rupji pārtraukušas kādu rituālu. Bet tas nekas. Drīz viņas tiks sauktas pie kārtības.
“Tu esi Zvaigzne,” Zelta čūska teica. Tad viņa pagriezās pret Kastoru. “Tu esi Bulta.”
Nīna uzmeta skatienu Kastoram. Arī viņš smaidīja. Laumas klaigāja: “Ir! Ir! Ir!”
Protams, viņiem pagaidām bija tikai puse no vārda, un Bēdu lācis dos otru. Bet Nīna bija pārliecināta, ka tur nekādu pārsteigumu nebūs viss notiks tā, kā Zelta čūska bija apsolījusi.
“Dod viņiem debesu vārdu, lietus vārdu!” Zelta čūska teica un pagriezās pret Bēdu lāci, kas pamāja ar galvu un paspēra soli uz priekšu.