Un tajā mirklī visas laumas kliegdamas, spiegdamas un ķērkdamas metās cilvēkiem virsū.
*
Kastors nu jau Bulta, lai arī jāteic, ka viņš nejutās īpaši citādi tagad, kad bija pieaudzis, pārsteigts skatījās, kā laumas bariem lec lejā no kokiem, planē un lido, kā tās kliegdamas un aurodamas laužas no meža, neprātā izārdīdamas apmetnes sētu un palaizdamas pa vējam tarkšķus un teltis. Tās uzklupa cilvēkiem, laidelējās ap viņu galvām, spiedza un plosījās.
Kādu laiku cilvēki bija tik pārsteigti, ka pat nepakustējās. Viņu dziesma pārtrūka, elpa aizrāvās.
“Neaiztieciet viņas!” Bet Bultas kliedzienam nebija nekādas nozīmes vai varbūt tas tikai pamodināja pūli un lika darīt tieši to, ko nedrīkst. Cilvēki sāka vicināties ar rokām, mēģinot aizdzīt laumas. Kāds pacēla rungu un mēģināja notriekt gar zemi iebrucējas, cits meta šķēpu. Ikviens, kas uzbruka laumām, nokrita zemē, gaudodams sāpēs. Dažus aizlidināja pa gaisu pašu pļauka, cits dabūja pa galvu ar savu rungu, nelaimīgais šķēpa metējs kaukdams satvēra kāju. Bēdu lācis mēģināja nomierināt savus medniekus, Zelta čūska kliedza uz sievietēm, bet tas neko daudz nelīdzēja. Ar katru mirkli viss notika arvien aplamāk, līdz gandrīz visa cilts apdulluši vāļājās zemē. Pat Bēdu lācis bija dabūjis sitienu pa vēderu un tagad saliecies centās atgūt elpu. Vienīgi Zelta čūska, Bulta un Zvaigzne stāvēja nekustīgi.
Un laumas klaigāja viņiem apkārt. Bulta sarauca pieri, mēģinādams ieklausīties viņu vārdos. Viņš nojauta, ka tūlīt pat notiks kaut kas svarīgs, ka atnāks kas? Un kāpēc viņš vairs nesaprata, ko laumas runā? Izmisis viņš ar skatienu meklēja Laī, bet viņa nekur nebija redzama. Vai viņš jau ir kļuvis pieaudzis un tāpēc nesaprot ne vārda no laumu teiktā? *
Bet pēc mirkļa viņam tāpat viss kļuva skaidrs. Vairākas stipras laumas no zariem un lūkiem veidotās nestuvēs stiepa laumu karalieni. Tiesa, viņa bija bez kroņa un ietinusies vairākās laumu auduma kārtās, lai nenosaltu aukstajā rudens dienā, bet no lepnā iespaida viņa nebija zaudējusi ne kripatiņas. Kastors nevilšus saspieda ciešāk dūri, kurā turēja laumu kroni, dedzinošie zari vēl stiprāk iedūrās plaukstā.
Lai nu kam, bet Alkai viņš šo kroni neatdos. Tāpat kā neatdos to Zelta čūskai. Vai Nīnai Zvaigznei. Vispār nevienam neatdos. Lai ko arī teiktu laumu karaliene un viņa taču varētu teikt, ko grib, tāpat Bulta neko nesaprastu.
Alka lēni izkāpa no nestuvēm un nostājās tieši pretī Bultām un Zvaigznei. Šķita, ka zem viņas ieliecas zeme un zem tumšo acu smagā skatiena apmācas debesis.
“Atdodiet manu kroni,” karaliene Alka teica.
Un Bulta viņu saprata. Tas viņu pārsteidza visvairāk.
Ne tik ļoti, lai atdotu kroni, tomēr pietiekami daudz.
“Tā esi tu…?” Zelta čūska jautāja. Un laumu karaliene viņai iesita nevērīgu, atpakaļvērstu pļauku, kas noskanēja citādi klusajā apmetnē. Zelta čūska iepīkstējās un nokrita uz dibena tieši tāpat kā pārējie cieminieki.
“Nestrīdies ar viņu, viņa var darīt ar mums, ko grib,” ātri nočukstēja Zvaigzne.
“Kāpēc?” Bulta jautāja. Viņš nekad nebija redzējis laumu, kas varētu nodarīt pāri cilvēkiem. Un viņš nebija redzējis laumu, kas spētu sarunāties ar pieaugušajiem. Viņš nebija redzējis nevienu laumu, kas līdzinātos karalienei Alkai.
Viņam aizrāvās elpa. Laumu karaliene…
“Viņa ir cilvēks,” Zvaigzne nošņāca.
Bulta samirkšķināja acis. Jā. Ja vien karalienes āda nebūtu tik spocīgi violetā krāsā, tad viņa varētu izskatīties pēc cilvēka. Pēc ļoti, ļoti apjomīga, lēni draudīga cilvēka. Pēc cilvēka, pie kura kājām tagad gulēja visa cilts un pat nemēģināja kaut ko iebilst šī ienācēja bija ienesusi apmetnē šausmas.
“Atdod,” viņa teica un pastiepa roku. Vispirms viņas acis pievērsās Zvaigznei, un Bulta jutās atvieglots un tajā pašā mirklī ienīda sevi par to, cik atvieglots <•
jutās.
“Man to nevajag,” teica Zvaigzne. “Man vajadzēja tikai vārdu. Saproti?”
“Nē,” teica Alka un paspēra soli.
Zvaigzne atkāpās. Bulta dzirdēja, kā zem viņas kājām šņirkst izdedži, un kā laumu kronis kļūst pavisam smags viņa rokās.
“Neatdod!” tajā pašā mirklī iekliedzās Zelta čūska. “Tas pienākas man! Tu apsolīji!”
Neko es tev neapsolīju, dusmīgi nodomāja Bulta. Bet viņa mute nekustējās. Viņš satvēra kroni abās rokās. Bija sācis līt, un viņš tik tikko spēja saskatīt savu cilti aiz slapjajiem matiem, kas krita acīs, aiz pelēkajām ūdens tērcītēm, aiz lielā, bālā karalienes Alkas stāva.
Viņas acis pievērsās Bultām, melnas un dziļas, un viņš no bailēm iesmējās tādu sīku, saraustītu peles smiekliņu, kas visu padarīja tikai ļaunāku. Viņš bija tik mazs, tik noguris, tik nespēcīgs, un viņam rokās bija laumu kronis, un neviens viņu neaizstāvēja. Laumu kronis dedzināja plaukstas, un pretī viņam bija karaliene Alka, kas tādus kā viņš ēda uzkodās starp maltītēm.
“Atdod manu kroni,” laumu karaliene teica.
Pārvērstie
Bulta spēra soli atpakaļ. Laumu karaliene spēra soli uz priekšu un satvēra viņa roku. Slapja, auksta plauksta uz labās rokas locītavas. “Pat nemēģini bēgt,” viņa uzrūca.
Un tajā mirklī viņš atcerējās citu rudens rītu, citu ugunskura vietu, bet tikpat daudz lietus, tikpat daudz drēgnuma gaisā. Bēdu lācis bija satvēris viņu pie apakšdelma.
“Tikai nemēģini bēgt,” Bēdu lācis teica.
“Pat nedomāju,” Bulta toreiz vēl pavisam mazs bērns bija atteicis, zobus sakodis, lai tie neklabētu pēkšņajā aukstumā.
“Kāpēc visa malka ir slapja?”
“Es neesmu vainīgs! Tas ir lietus,” zēns atcirta. “Viss mežs ir slapjš kā tad es varēju savākt sausu malku?” “Vajadzēja padomāt agrāk.”
“Agrāk bija nakts! Un arī tad lija!”
“Nu tad vēl agrāk,” Bēdu lācis teica, acīmredzami zaudējot pacietību. Bet Kastora taisnība bija vienīgā, pie kā viņš tagad varēja turēties. Ja viņš atzīs, ka mātesbrālim ir taisnība, tad Bēdu lācis nekad vairs neņems viņa iebildumus nopietni.
“Nu un tad, ka es nesavācu malku agrāk? Lietus tik un tā līst tieši tagad! Lietus ir vainīgs pie tā, ka malka slapja, nevis es!”
Bēdu lācis nopūtās tas vairāk izklausījās pēc nepacietīga šņāciena. Un tad pacēla māsasdēlu aiz čupra, kā lapsu māte paceļ sīku lapsēnu.
“Tā nesaki. Ir labāk, ja tu pats esi vainīgs. Labāk, ja tu pats esi sevi pieveicis vai nogurdinājis. Ja tu pats sevi esi samulsinājis vai novedis no ceļa. Nevis kāds cits izrādījies stiprāks par tevi. Saproti?” Un Bēdu lācis papurināja viņu pavisam drusciņ, bet zēna rokas un kājas mētājās pa gaisu kā vētras plosīti koka zari. “Būs dažas reizes, kad tu tiešām neko nevarēsi darīt. Kad tu patiešām nebūsi vainīgs pie tā, kas ar tevi notiek, un neko nevarēsi mainīt. Bet tos mirkļus tu atpazīsi. Visas pārējās reizes ir tava atbildība.”
Bet tagad Bultas roku turēja laumu karaliene, un viņa bija lielāka par vētru, viņa bija uzmācīgāka par rudens lietu, viņa bija stiprāka ja ne par visu, tad katrā ziņā viņa bija stiprāka par Bultu. Šis varētu būt viens no tiem nedaudzajiem gadījumiem, kad viņš nebūtu vainīgs.
Bulta ievilka elpu.
“Nē.”
Un tad atskanēja divi krakšķi un kliedziens.
Krakš kad Bultas rokās pārlūza laumu kronis.
Krakš kad kā sauss koks pārlūza Bultas roka.
Un kliedziens, jo viņš nebija to gaidījis šīs pēkšņās sāpes, kas izšāvās cauri visai rokai līdz pat plecam un sejai. No acīm izsprāga asaras gluži kā bērnam, un viņš sadusmojās par to, ka raud šis resnās, nejaukās sievietes dēļ. Viņš taču jau bija pieaudzis.