“Tu nelietis!”
Viņa atgrūda zēnu no sevis, un Bulta nokrita, atbalstoties uz veselās rokas tās, kurā vēl joprojām bija satvēris kroni. Izdedži sāpīgi iegriezās sūrstošajā plaukstā, bet šis nelielās sāpes ļāva uz mirkli aizmirst tās sāpes, ko radīja lauztā roka.
“Zini, ko es nesaprotu?” Bulta teica caur sakostiem zobiem. “Kā tu vari sarunāties ar laumām, ja esi cilvēks?”
Karaliene ar vienu roku atmeta matus no sejas. “Kāda tev daļa?”
“Viņā1 nekad nav pieaugusi,” teica Zelta čūska. Tagad viņa bija piecēlusies, un viņas tumšie mati vizuļoja lietū. “Viņa vēl joprojām ir bērns vai ne, Alka?”
“Jā, es vēl joprojām esmu bērns. Man nekad nav vajadzējis to jūsu pieaugušo dzīvi,” karaliene Alka atteica. “Un atdod man manu kroni.”
Bulta pavirzījās tālāk prom. Kreisās rokas pirksti sajuta sīkās gaismas stīdziņas, kas vijās ap karalienes kroņa žuburiem, un pa vienai vien risināja tās vaļā. Stīdziņas bija vieglas un plūstošas kā ūdens, un ar katru mezglu kļuva arvien vieglāk tās atrisināt.
“Un kā jūs viena otru pazīstat?” Bulta prasīja.
“Viņa ir mana māsa,” Zelta čūska teica.
“Es biju tava māsa. Tu pati no manis atteicies.”
“Bet tu viena pati piesavinājies kroni!”
“Tev žēl, ka ari man kaut kas tika?” karaliene Alka atkliedza, pat nepaskatījusies uz Zelta čūsku.
Bulta samiedza acis. Viņas abas patiešām izskatījās līdzīgas it īpaši tagad, kad lietus bija nomazgājis violeto krāsu no karalienes ādas un viņas slapjie mati klājās pār seju tieši tāpat kā Zelta čūskai. Tikai Zelta čūska, protams, bija pieaugusi, viņa bija stipra un cieta, kamēr Alka viņa bija liela un mīksta, un nevarīga. Kā bērns.
“Atdod manu laumu kroni!” Alka uzkliedza, piesitot kāju pie zemes.
“Kroni?” Bulta prātīgi piecēlās kājās, vēl arvien turot kreiso roku aiz muguras. “Lai laumas pašas to ņem!” Un viņš ar strauju rāvienu pameta laumu kroni augšup. Tas pacēlās gaisā kā liels staru kamols un izjuka, zeltītām stīgām sajaucoties ar lietus straumītēm, un visapkārt viņiem iemirdzējās žilbinoši spoža daudzkrāsu varavīksne.
*
Laī stāvēja un vēroja, kā laumas sagrauj viņas bērnību tās plosīja teltis, laida pa gaisu žogus, biedēja suņus un cilvēkus. Un viņai bija vienlaikus bail un skumji, un vienalga.
“Kāpēc viņas vēl arvien seko karalienei?” Laī nomurmināja. “Kroņa viņai taču vairs nav.”
“Pieradums,” atbildēja Džins. Arī viņš, tāpat kā Laī, neiesaistījās vispārējā neprātā. Sakrustojis rokas uz krūtīm, Džins vēroja notiekošo, bet viņa sejā nebija izlasāms nekas ja nu vienīgi spriedze. “Bez tam kam lai viņas sekotu?”
Laī vēroja laumu karalienes gājienu pēc kroņa, viņa redzēja, kā Alka uzbrūk Kastoram un Nīnai kuriem tagad jau bija citi vārdi. Laī nesaprata, kas šie vārdi ir un ko tie nozīmē. Viņa dzirdēja sauso, neganto krakšķi, ar kādu pārlūza Kastora roka.
“Pagaidi.” Džins satvēra viņu pie pleca, pirms Laī pati bija aptvērusi, ka ir izkustējusies no vietas.
“Laid!” viņa uzkliedza. “Man ir jāpalīdz!”
“Tu neko nevari izdarīt!” Džins atteica. “Tu taču esi lauma!”
Laī mirkli pretojās, lai ari zināja, ka Dzinām ir taisnība. Viņa pagrieza seju atpakaļ uz apmetnes pusi tieši tajā mirklī, kad gaisā uzlidoja zeltaini mirdzoša lode spožāka nekā saule, žilbinoša un neticami liela, tā atvizēja katrā lietus lāsē un piepildīja Laī ar ilgām. Viņa juta, kā Dzina tvēriens atslābst, kā viņš palaiž vaļā Laī plecu. Un kopā ar citām laumām viņa metās uz priekšu un tiecās uz augšu, lai notvertu kaut mazumiņu šīs gaismas sīku, smalku stīdziņu, kas bija viņai atņemta.
Laumas spiedza un auroja, un smējās, un nebija nevienas, kas kaut uz mirkli padomātu par citām. Trakā skrējienā viņas metās pakaļ gaismai, strīdējās un plēsās, it kā šo gaismu būtu iespējams sadalīt vai nozagt. Laī cerēja, ka to nav iespējams nozagt ja tā, tad viņa paliktu bešā.
Gaisma kā garas šautras slīdēja starp laumām katra šautra meklēja savu saimnieku un atradusi aptinās ap viņu kā zirnekļa tīkls ap mušu, ietverdama to zeltainā kūniņā. Laī skatījās gaismai līdzi, vēroja, kā tā slīd starp laumu pirkstiem, un minēja vai šī būs mana? Vai šī? Vai varbūt neviena? Viņai blakus zeltainā gaismā iemirdzējās Džins, un Laī skatījās uz viņa aizgrābto, starojošo seju.
Un tieši tajā mirklī, kad Laī jau bija nospriedusi, ka viņas gaisma ir kaut kur pazaudējusies, tieši tajā mirklī viņai pieskārās silta roka. Laī pagriezās un ļāva, lai gaisma viņu apskauj. īsu mirkli viņai šķita, ka tā varbūt ir viņas māte, kas nez kā atradusi Laī starp laumām. Vai nakts, kas nešķirojot paslēpj visus savus bērnus. Bet tā bija viņas pašas burvestība.
Laī nezināja, cik ilgi tā stāvējusi, apreibusi pati no sava spēka. Bet, kad viņa atvēra acis, juceklis visapkārt nebija mazinājies. Laī pavērtu muti skatījās, kā viena lauma, jau pati savas gaismas apvīta, metās pakaļ jaunam gaismas staram. To uztvēPa cita lauma, iemirdzējās un smiedamās iesita pirmajai, un pirmā sita pretī. Kautiņš turpinājās, līdz viena no viņām uz mirkli sastinga gaisā, sakopoja savus burvju spēkus un metās virsū sāncensei kā liela mirdzoša lode.
Viena lauma izšķīda pret otru, kā ūdenskritums izšķīst pret zemi, sabirzdams sīkās gaismas lāsēs.
Atradušas, ko darīt ar jaunatgūtajām burvju spējām, Laī nodomāja. Labāk būtu izdomājušas ko vērtīgu.
Tad Laī sapurināja galvu. Kā tad, stāvēt un nosodīt to viņa māk, bet izmantot savas burvju spējas pat prātā nav ienācis. Kamēr Kastors ar salauztu roku cieš sāpes!
Laī traucās uz priekšu garām laumām, garām cilvēkiem, garām karalienei Alkai, kas bija sadugusi dusmās. Tur izdegušā ugunskura vidū stāvēja Kastors, ar šausmām un apbrīnu skatīdamies haosā, ko bija izraisījis. Laumu gaisma atstarojās viņa sejā, kas tagad izskatījās svešāda pieaugusi. Viņš tikko jaušami pasmaidīja ikreiz, kad gaismas stars atrada savu laumu, tikko jaušami saviebās ikreiz, kad kāda lauma, pārvērtējusi savas burvestības spēku, izšķīda gaismā un pazuda uz visiem laikiem.
Viņa labā roka nevarīgi karājās plecā. Laī gandrīz varēja just Kastora sāpes. Viņa satvēra drauga roku tā bija karsta un pietūkusi. Laī varēja just kaula galus spiežamies pret ādu. Viņa aizvēra acis un sūtīja savu gaismu Kastora rokā, juzdama, kā tā pamazām iztaisnojas, kā kauls salec kopā, kā milzīgs siltums izplūst pa viņas ķermeni…
Kastors kaut ko nesaprotamu uzkliedza. Laī paskatījās uz viņu. Vēl viens nesaprotams kliedziens. Viņa papurināja galvu.
"Runā kā cilvēks,” viņa teica. Un tad saprata, ka viņš jau runā kā cilvēks kā pieaugušais.
Kastors ar spēku izrāva savu roku no Laī satvēriena un, sāpēs saviebies, atkāpās. Viņš vēl joprojām kaut ko teica, atkārtoja vienu un to pašu frāzi, bet Laī nespēja viņu saprast. Viņa nekad vairs viņu nesapratīs. Nekad!
Laī pastiepa rokas: “Vismaz ļauj man tev palīdzēt, lūdzu!”
Kastors tikai purināja galvu un kāpās prom.
. Viņu vairs pat nesauca par Kastoru. Viņam bija vārds, kuru Lai nesaprata, neatpazina.
Viņas draugs bija pazudis tā, kā gaismā pazūd lauma.
“Ej prom,” viņai blakus atskanēja drūma balss. Lai paskatījās. Tā bija laumu karaliene, kas, zaudējusi visu savu spožumu un varu, tagad izskatījās vienkārši resna, slapja un nelaimīga.