“Ko viņš saka?” Laī prasīja.
“Lai tu ej prom. Un nejaucies. Viņš negrib, lai tu atdod savu gaismu.”
Laī neticēja karalienei Alkai, tomēr atkāpās, vērodama Kastora seju. Viņš smaidīja. Varbūt Alkai bija taisnība. Laī atkāpās vēl tālāk, un Kastors pamāja.
Un Laī savilka gaismu ap sevi kā siltu apmetni un devās projām caur pierimstošo lietu, caur laumu cīņas dzirkstelēm, garām sakņupušiem pārbiedētu cilvēku stāviem. Garām Dzinām, kas vēl joprojām stāvēja apmetnes malā un vēroja notiekošo.
Viņai vairs nebija nekādas daļas gar pārējiem.
*
Sākumā Bultām likās, ka laumu karš beigsies gluži dabiski lielākā daļa no laumām pazudīs gaismā, pārējās nāks pie prāta un pazudīs, un Meža cilts varēs atkal dzīvot mierā. Tas nebija gluži tas, uz ko viņš bija cerējis, atdodot laumām viņu spēku, bet tas vismaz nevilktos pārāk ilgi.
Neviens no viņiem nebija gaidījis to, kas notika patiesībā. Pēc īsa laiciņa, kad vairākas laumas jau bija pazudušas, pēkšņi iekliedzās kāda sieva. Viņas apģērbs nezin kādā veidā pārvērtās par dīvaina paskata lēverainu laumu, kas spļaudīdamās un čīkstēdama aizrāpoja pa zemi, pamazām iemirdzēdamās siltā vara krāsā. Nepagāja ilgs laiks, kad šī lauma aptvēra notiekošo un ar nelabu brēcienu metās kaujas mutulī. Pirms kāds paspēja nomierināt (vai vismaz beigt apsmiet) nelaimīgo sievieti, par laumu kļuva apkvēpis akmens pie ugunskura vietas, sīks, oranži uzliesmojis bērziņš un kāda maza zēna elpa. Bērns, ieraudzījis no savas mutes izplūstam gaisīgu dūmu strūkliņu, kas sacietēja un kļuva par mežģīnei līdzīgu lidojošu laumu, pārbijies iebrēcās un metās prom.
Kopā ar viņu metās prom ari visi pārējie cilvēki, steigā paķēruši līdzi, ko vien varēja kurš ēdienu, kurš ādas gabalu, kurš ūdens trauku. Viņi skrēja, līdz laumu kaujas atbalss palika tālumā, un pieplaka pie klints sienas. Šeit viņi varēja uzsliet pagaidu nometni, kas vismaz nedaudz pasargāja no laumām.
Bulta neko daudz nevarēja palīdzēt. Viņam apkārt rosījās dažas sievas, piesaitējot lauzto roku pie taisna koka gabala un tad stingri notinot ar ādām.
“Varēji jau ļaut tai laumai sevi, kā nākas, sadziedēt, ja viņa tā gribēja,” Pelēkā pūce murmināja.
“Nevarēju vis,” Bulta atteica. “Viņa taču būtu pārvērtusies gaismā.”
.“Un tad? Tu tagad mocīsies sāpēs sazin cik ilgi, un varbūt roka būs pagalam, pat ja izdzīvosi,” māte teica. “Nesaprotu, kāpēc tev būtu kaut kāda lauma jāžēlo.”
“Tā nav kaut kāda lauma. Tā ir Pelle.”
Pelēkā pūce uz mirkli pārtrauca strādāt. Nopūtās. “Nu, tad jau skaidrs.”
Bulta par to vairs negribēja runāt. Tagad, kad laumas bija izpostījušas viņu apmetni, diez vai izdosies cilvēkiem iestāstīt, ka viņas patiesībā nav nemaz tik ļaunas. Bez tam šobrīd visi tik un tā pievērsa uzmanību nevis viņam, bet laumu karalienei Alkai. Tā gan tagad bez kroņa un cilvēku apģērbā bija zaudējusi visu savu spožumu; viņa sadugusi tupēja kopīgās nojumes vidū un izlikās, ka viss apkārt notiekošais uz viņu neattiecas.
“Nu tad stāsti, kas te notika,” Bēdu lācis nosēdās pretī Alkai. Arī pārējie cilvēki mitējās kārtot savu mantību un sapulcējās viņiem apkārt. Pelēkā pūce uzkarināja Kastora roku notītu stīvu un Smagu viņam kaklā un apsēdās klausīties.
*
Viņas bija divas māsas Alka un Seda. Tas bija pirms daudzām ziemām, kad cilvēku apmetne atradās pavisam citā vietā, bet arī tur bija mežs, kurā medīt, ogot un lasīt burvju augus. Un satikt laumas.
Gan Alka, gan Seda pavadīja gandrīz visu dienu meža dziļumā, bet viņas reti bija kopā. Seda bija aizņemta ar augu vākšanu un pētīšanu, un viņai šķita pilnīgi bezjēdzīga Alkas aizraušanās ar mirdzošajām, neparedzamajām laumām. Savukārt Alkai nepatika tas, ka Seda mūždien pateica laumām kaut ko rupju un nepatīkamu un nekad nebija gatava pievērst viņām tik daudz uzmanības, cik pienāktos.
Seda nepievērsa ari Alkai tik daudz uzmanības, cik vajadzētu. Viņa sauca Alku par sīko nejēgu, it kā viņa būtu pārāk maza, lai kaut ko saprastu. Tad jau labāk būt vienai, tad jau labāk runāties ar laumām, kurām Alka patika daudz labāk nekā Seda. Laumām Alka bija pats mīļākais bērns, jo viņa nekad tām netraucēja, nekad neprasīja, lai tās viņai parāda kaut kādas burvestības, un nekad nemēģināja laumām stāstīt, kā jādzīvo.
Un vismīļākā no visām laumām Alkai bija Sūte maza violeta radība ar baltiem matiem un acīm. Sūte mirdzēja un vizuļoja saules gaismā, viņa gandrīz nekad nenokāpa no Alkas pleca, un viņa mācēja stāstīt par visu, kas notika pasaulē. Un visi viņas stāsti bija patiesi. Sūte varēja stāstīt par zemi, kur laumas radās no nekā un pazuda bez vēsts pazuda gaismā. Un Sūte varēja stāstīt ari par to, kas notika cilvēku apmetnē un ko darīja Seda. Tāpēc Alka varēja pastāstīt vecākiem par katru reizi, kad Seda bija izdarījusi kādu aplamību.
Nez kāpēc Sedai tas nemaz nelikās tik jautri.
Līdz kādu dienu Sūte bija ieskrējusi lapseņu pūznī, un tās bija viņu sakodušas tik stipri, ka mazā laumiņa tik tikko elpoja.
“Klausies, Alka,” viņa klusi teica. “Es laikam… es laikam drīz pārvērtīšos gaismā.”
.“Nevar būt,” Alka teica. “Nedrīkst būt.”
“Un nebūšu arī,” Sūte atbildēja. “Paskaties es izirstu. Bet, pirms es pazūdu…”
“Pat nedomā,” Alka teica. “Es tev neļaušu aiziet.” “Tu nevari mani noturēt.”
“Varu gan,” Alka teica. Viņa gan nezināja, ko dara, bet bija ar mieru izmēģināt visu, lai tikai Sūte nepazustu.
Viņa aplūkoja draudzeni. Tā arī bija, kā Sūte teica, viņas gaisma pamazām izira. Alka tagad varēja redzēt, ka ap laumu vijas un tinas gaismas stari, kā lielā sausas zāles čemurā sapinušies cits ap citu.
“Tā gaisma tā aizies projām un pazudīs?”
“Jā.”
“Bet ja nu..un Alka satvēra divos pirkstos gaismas pavedienu. “Ja nu es varētu to nosargāt?”
“Ko tu dari?” Sūte nočukstēja. Bet bija jau par vēlu. Alka lēnītēm vilka zeltaino gaismu un vija to ap žuburainu zariņu, gluži kā vainagu pinot. “Alka?”
“Ja es saglabāšu tavu gaismu, tad tu nevarēsi pazust,” Alka teica. “Es negribu tevi pazaudēt.”
Un viņa Sūti nepazaudēja. Jā, Sūtei vairs nebija gaismas, un viņa vairs nebija īsti brīva. Viņa sekoja Alkai, lai kur tā ietu, un, ja kādreiz vajadzēja pamest Alku, tad nekad tas nebija ilgāk par dienu. Viņas nezināja, kāpēc tā ir, un viņas nezināja, kāpēc ir tā, ka Alkai ir vara pār Sūti pat tad, ja laumiņa sadusmojās, viņa nespēja pretoties Alkas pavēlēm. Bet tu taču esi dzīva, Alka mēdza teikt. Labāk dzīva nekā tikai brīva, vai ne?
Un Sūte nebija vienīgā, kas domāja līdzīgi. Laumas nāca pie Alkas. Slimas un ievainotas laumas, kas citādi nevarēja izdzīvot. Karstasinīgas laumas, kas baidījās zaudēt savaldību un iztērēt visu sevi vienā spožā uzliesmojumā. Laumas, kuru draugi jau bija Alkas pakļautībā. Un laumas, kuras pašas īsti nezināja, kāpēc vēlas atdot savu gaismu Alkai, bet tā darīja visas un acīmredzot tas bija pareizi.
“Kas tas ir, ko?”
Alka satrūkās, izdzirdot Sedas balsi. “Kas tad?” viņa jautāja, slēpjot rokas zem matiem, kas bija izauguši gari un tumši.
“Tu domā es nepamanīšu, ka tu visu laiku kaut ko perini, māsiņ?” Seda indīgi noprasīja.
“Es neko neperinu,” Alka atteica. Kas tas vispār tāds par vārdu, it kā es būtu vista uz olām.
“Un kas tas tāds?… Au!” Seda iegrūda apsvilinātos pirkstus mutē.
“Tas ir laumu kronis.”