“0! Tas dod varu pār laumām, vai ne? Dalīsimies?”
“Nē. Es jau pietiekami esmu ar tevi dalījusies.” Alka drošības pēc pievilka laumu kroni sev tuvāk. Viņa pati bija to darinājusi, un viņu vienīgo kronis nededzināja.
“Es tev atdevu pusi no savām ogām, lai mamma nebaras,” Seda teica.
“Nu un tad?”
“Ja tu nedalīsies ar mani, es pastāstīšu mammai, ka tu draudzējies ar laumām.”
“Stāsti, stāsti. Man vienalga.” Un šoreiz tas nebija tikai tāds izteiciens Alkai patiešām bija vienalga. Viņa tāpat reti atgriezās mājās parasti nakti bija ērtāk pārlaist kādā meža nostūri, laumu paspārnē. Laumas parūpējās ari par ēdienu un izklaidēm, bet cilvēki? Ar cilvēkiem runāt bija sarežģīti, viņi mūždien kaut ko gribēja lai Alka aug liela, lai kļūst gudrāka, stiprāka, veiklāka, labāka.
Laumām no viņas nevajadzēja neko. Tikai to, lai viņa ir. Un tas bija labi, tas bija tieši tas, ko Alka vienmēr bija vēlējusies. Ja tu vari pavadīt katru dienu laimīgs, tad kāpēc censties kaut ko mainīt?
Alka mēģināja to visu izskaidrot Sedai, bet Seda pat neklausījās. “Tev nav taisnība!” viņa ātri vien paziņoja. “Paprasi mammai, mamma uzreiz pateiks, ka tev nav taisnība.”
“Protams, mamma taču vienmēr aizstāv tevi,” Alka atcirta. “Nu tad paliec ari ar viņu.”
Kad tuvojās rudens, Alka iegriezās mājās paņemt kādus siltākus apavus laumas jau bija parūpējušās par apģērbu, bet kurpes viņām bija kas nepierasts. Taču Alka nedabūja apavus. Tieši otrādi viņa tika nosaukta par laumu bērnu un izraidīta no apmetnes.
“Un paņem to kroni,” Seda teica. “Tas pienākas cilvēkiem.”
“Tu gribēji teikt tev?” Alka noprasīja.
“Es vienmēr esmu bijusi spiesta par tevi rūpēties. Tagad parūpējies par mani.”
“Nē,” Alka teica. “Kronis ir mans, un tu to nedabūsi.”
“Bet, mammu!” Seda pagriezās pret māti. “Pasaki viņai!”
“Nē. Viena lieta piederēs man. Vienmēr.”
Un, pirms Seda kaut ko paguva pateikt, Alka pamāja savām laumām, un tās saskrēja viņai apkārt, vesels bars dīvaināko radību pasaulē. Tās satvēra Alku, un mirklī starp diviem sirdspukstiem Alka pazuda.
Laumu zemē karalienei Alkai bija viss. Viņai bija laumu kronis un laumu ēdiens, un laumu apģērbs, ja bija auksti. Laumas pat sarūpēja viņai kurpes.
Un tad viņas sāka jautāt vai tad tu negribi kļūt par vienu no mums? Dažas no viņām piemēram, mazā Spārme reiz bija bijuši cilvēku bērni. Viņuprāt, kļūt par laumu bija viegli. “Tu vienkārši ņem un pārvērties,” Spārme teica, un citas laumas piekrita.
Bet Alka nevarēja. Viņa mēģināja, viņa aizvēra acis un no visas sirds centās kļūt par laumu. Bet nekas nesanāca.
Viņa mēģināja vēl un vēl, un pēc kāda laika viņa vairs nemēģināja. Galvenais jau, kā viņa nosprieda, bija nekļūt pārāk pieaugušai, jo tad viņa vairs nesaprastu, ko runā viņas pavalstnieces.
Bet citādi jau dzīve bija laba. Viņai bija ēdiens un dzēriens, un garas, saulainas dienas, un sapņi, un stāsti. Alka uzzināja, ka viņas māsa Seda ir kļuvusi par pieaugušo, par cilts burvi. Interesanti, kāds viņai vārds, Alka domāja, lai arī patiesībā tas viņai nemaz nešķita tik svarīgi. Gan jau nekas labs jo cik labu vārdu tad var iegūt kāda, kas panākusi pati savas māsas izraidīšanu no cilts?
Un tā Alka dzīvoja daudzas, daudzas ziemas, līdz viņas karaļvalstī nonāca kāda meitene, kas negribēja kļūt par laumu, un kāds zēns, kas negribēja viņu atstāt vienu, un kāda meitene Alkas māsasmeita -, kas nozaga viņai laumu kroni.
“Un tagad jūs redzat,” Alka noslēdza savu stāstu. “Tā visa ir viņu vaina viņu vaina vien. Ja nebūtu jūsu bērnu, es vēl arvien būtu laumu valdniece.”
Pieaugušie
Lai stāvēja upes malā, ieslēpusies zibens sacirsta koka tumšajā plaisā. Laumu karš bija sajaucis debesis, zemi, mežu un ūdeni savādā, mainīgā rakstā. Rudens lapu oranžais un zeltainais bija sapinies ar nez no kurienes uznākušu sniegavētru, kas tumšzila un balta skrēja mežā, sajauca matus un aizmigloja acis.
Turpat blakus Lai rokai kaut kas sakustējās, ieņurdējās un, ar asiem zobiem iecirtās pirkstā. Lai iekliedzās un sapurināja roku, kurā, stingri iekodusies, turējās sīka, tikko radusies lauma. Pilnīgi noteikti tikko radusies. Jaunām laumām lielākoties nebija diez cik daudz prāta tās bija dumjas, apjukušas un nesavāktas. Bet cik tad bija palicis veco laumu? Lai kaut kur bija redzējusi Spārmi un nojauta, ka arī Džins slēpjas tepat netālu atradis tikpat drošu paslēptuvi kā viņa.
Tikai acīmredzot Laī paslēptuve vairs nebija droša, ja jau reiz arī tajā uzradās laumas. Laī ieklausījās un viņai šķita, ka dzird veco koku nopūšamies un vaidam. Ja nu tas arī kļūst par laumu, Laī šausmās nodomāja. Tāds milzu koks mani aprīs pat neapdomājies.
Laī izgāja no koka paspārnes. Mēnesi aizsedza ātri skrienošu mākoņu skrandas. Ja viņa pacentīsies saplūst ar ēnām, tad varbūt izdosies aiziet no šejienes. īsiem pārskrējieniem no ēnas uz ēnu, no stumbra uz stumbru Lai devās uz upes pusi.
“Pagaidi!” viņu satvēra stipras rokas. Džins. Viņš bija vienīgā lauma, kas necīnījās ar citām, lai arī varēja. “Uz kurieni tu?”
“Uz upi,” Laī teica.
“Ko tu tur darīsi? Ūdens ir pilns ar laumām, un tu taču zini, kādas viņas ir.”
Laī paraustīja plecus un centās izrauties.
“Laī! Ko tu dari?”
“Es gribu aiznest cilvēkiem ūdeni. Tu taču zini, kur ir viņu jaunā apmetne ūdens tur nav bijis pat tuvumā.”
“Un…?”
“Ko un? Tur ir mani draugi,” Laī atcirta. Viņa gan pati nebija par to pārliecināta; draugi taču bija viņu aizraidījuši prom draugi nesaprata viņas valodu draugi viņai šķita sveši, nesaprotami un vienlaikus tik vienkārši, cik vienkārši reizēm šķiet meža zvēri.
Bet tomēr… Laī noliecās un izvilka no paslēptuves vītola saknēs divus izdobtu ķirbju traukus.
“Varbūt viņi var izdomāt, kā mums palīdzēt,” Laī teica. “Šādi taču nevar turpināties.”
Džins brīdi apdomājās, tad pamāja ar galvu un palīdzēja Laī piepildīt traukus ar ūdeni tas bija duļķains, bet vismaz svaigs. Laī saudzīgi izvilka no trauka divas apmulsušas laumas, kas nez kā bija pamanījušās tajā iekulties, un ielaida abas atpakaļ upē, pirms sīlcaļas sadomātu nodarīt viņai pāri.
“Ejam!”
Viņi skrēja līdz cilvēku apmetnei. Tā bija sarāvusies maza un nelaimīga; divas saplosītas teltis, piestiprinātas pie klints sienas, un šajās teltīs acīmredzot dzīvoja visa cilts. Laī sirds sažņaudzās. Viņiem nebija ne ūdens, ne uguns. Ilgi viņi tā neizdzīvos.
Laī pacēla mazākās telts malu. “Ei, jūs…”
Pēc mirkļa caurumā parādījās maza sejiņa. Kāds no bērniem bija sadzirdējis Laī saucienu. “Lauma!” viņš nočukstēja. Balsī jautās bailes un apbrīns.
“Mēs atnesām ūdeni,” Laī čukstēja un pabīdīja vienu no ķirbja traukiem tuvāk spraugai.
Mirkli bērns šaubījās, tad pastiepās divas netīras roķeles, satvēra trauku un ievilka teltī. “Paldies!”
“Dalfes arī ar citiem.”
“Jā!” bērns vēl joprojām čukstēja droši vien tāpēc, lai pieaugušie neizdzirdētu. Laumas tagad bija kļuvušas par cilvēku ienaidniekiem, un ar tām neviens nedrīkstēja sarunāties.
“Pagaidi, mums ir vēl ūdens,” Laī čukstēja. “Tikai tev par to kaut kas būs jāizdara.”
“Nu?” Bērns izklausījās aizdomu pilns.
“Aizej pie Kastora…”
“Pie kā?”
Laī pie sevis nosodījās. Viņa nevarēja pat izrunāt Kastora tagadējo vārdu, kur nu vēl to saprast! “Aizej pie tā zēna, kurš pārnāca no laumu zemēm.”