“A. Jā.” Un bērns atkārtoja nesaprotamo vārdu, kas tagad piederēja Kastoram.
“Aizej pie viņa un saki, ka mēs, laumas, nespējam pašas pārtraukt šo karu. Saproti? Jūs nedrīkstat gaidīt, kad tas beigsies. Jums pašiem ir kaut kas jāizdomā. Mēs palīdzēsim, cik varēsim.”
“Jā, kā tad,” bērns atteica. “Atdod ūdeni.” Viņš izklausījās dusmīgs uz laumām par visu, kas bija noticis, un Laī nevarēja viņu par to vainot.
“Apsoli.”
“Apsolu.”
Laī pastūma ķirbja trauku bērnam.
Džins viņai aiz muguras nicīgi nošņācās. “Ko tad viņi var izdarīt? Cilvēki.”
“Es nezinu,” Laī teica. “Bet viņi šobrīd ir mūsu vienīgā cerība.”
*
Dienas vairs nebija atšķiramas no naktīm. Bulta auklēja savu roku, kas šķietami nedzija nemaz, bet varbūt tā viņam tikai šķita. Sāpes bija pierimušas, bet katrs pieskāriens iesmeldzās, un viņš bija gandrīz nevarīgs spēja tik vien kā paēst un padzerties. Un nebija jau nekā daudz, ko ēst un dzert ja nu vienīgi sniegūdens, sajaucies ar dubļiem un saplosītām lapām. Pat ja viņi šādi izdzīvotu vēl dažas dienas, ziemu viņi nepārdzīvotu.
Laumu karš turpinājās. Asas vēja vērpetes sitās pret telts sienām. Zelta čūska drūmi sēdēja vienā telts stūrī reti kurš viņai prasīja padomu. Otrā telts stūrī tikpat drūmi un vienaldzīgi tupēja karaliene Alka. Viņa atteicās no ēdiena un dzēriena un sarunājās tikai ar mazo laumiņu Sūti, kas bija atguvusi savu izskatu, bet ar katru mirkli dzisa arvien vārgāka un nespēcīgāka.
“Ir laiks dot jums pilnos vārdus,” Bēdu lācis teica.
“Tiešām? Tagad?” Bulta noguris prasīja. Viņš nebija vesels, un viņi pat domāt nevarēja par iešanu ārā no telts, trakojošā sniegputenī.
Bēdu lācis nopūtās. “Es negribu, ka jūs ar Zvaigzni mirstat tikai ar pusi no vārda. Bet tas, ka mums draud nāve, ir skaidrs. Tāpēc. Lai arī nekāda prieka un svinību nebūs, labāk iedot jums vārdus tagad, nevis nekad.”
Ciltij nekas cits labāks nebija darāms. Viņi vienkārši pavērsās uz Bultas un Zvaigznes pusi un lēni iesāka savu dziesmu. No bērnu telts mēģināja lauzties iekšā mazuļi, bet viņus ātri vien aizsūtīja atpakaļ maziem bērniem nav jāredz, kā lielie kļūst par pieaugušajiem. Dziesma pieņēmās spēkā un ieguva pareizo ritmu. Bulta ievēroja, ka dažiem pieaugušajiem pār vaigiem rit asaras. Iespējams, šī bija pēdējā reize, kad viņi dzied kopīgu dziesmu.
Bēdu lācis dūkdams sāka sist līdzi ritmu, tad pēkšņi norima, un noklusa arī pārējie. Viņš ilgi skatījās uz Bultu un Zvaigzni. Zelta čūska, lai ari bija pievienojusies dziesmai, nemēģināja neko teikt.
“Es dodu jums debesu vārdus, es dodu jums lietus vārdus,” Bēdu lāds teica. “Es dodu jums vārdus dienā, kad debesis ir nokāpušas pie mums un atņēmušas mums zemi, dienā, kad lietus ir pārvērties akmeņos un izdzēš mūsu liesmu. Es dodu tev vārdu, Salauztā bulta.”
Bulta nolieca galvu. Kā citādi. Viņš bija salauzts un nederīgs savai ciltij. Viņš bija centies, tas bija skaidrs bet visi centieni bija veltīgi. Dienā, kad visas dienas būs beigušās, viņu nometīs zemē, viņu sadedzinās, par viņu aizmirsīs. Tas bija taisnīgi. Neviens pat nepaskatījās uz viņu, neviens neko nebilda par šo vārdu. Arī tas bija taisnīgi.
“Es dodu tev vārdu, Krītošā zvaigzne.”
“Krītošā?” Zvaigzne sašutusi iebrēcās. Salauztā bulta pat salēcās no pārsteiguma. Neviens nekad neiebilda, ne jau par savu vārdu! Vismaz viņam tas šķita neiedomājami.
“Es neesmu nekāda Krītošā zvaigzne!” viņa uzstāja. “Jūs man apsolījāt, ka es būšu Rīta zvaigzne, jaunas dienas vēstnese!”
“Un kur tu redzi jaunu dienu?” Bēdu lācis viņai prasīja.
“Bet jūs apsolījāt!” '*
“Zelta čūska to apsolīja par zagta kroņa atnešanu,” Bēdu lācis teica. “Tu dabūji pusi no sava vārda jo tu esi spoža, un nepamanīt tevi nav iespējams. Bet kas ir tas, ko tu atnes mūsu ciltij?”
Cilvēki piekrītoši murmināja. Salauztā bulta skatījās uz savu cilti, kas nemierīgi dīdījās šaurajā teltī, pavisam aizmirsuši kopīgo dziesmu, pavisam aizmirsuši, ka jāpaliek mierā, kad notiek kas svarīgs.
Krītošā zvaigzne pēkšņi sāka šņukstēt. ‘Tas nav godīgi,” viņa teica. “Tu man iedod šitādu vārdu… tas noteikti tāpēc, ka es tev nepatīku. Tas nav mans īstais vārds.”
“Tas ir tavs īstais vārds,” Bēdu lācis atbildēja. “Jo es tev to esmu iedevis.”
“Bet es tādu negribu!”
“Vai tu domā, ka es gribēju būt Bēdu lācis?” Teltī iestājās klusums. “Mani jau bērnībā gribēja saukt par Lāci, jo es biju lielāks un stiprāks par citiem. Bet tajās pašās medībās, kad es kļuvu par vīru, gāja bojā mans tēvocis. Un tāpēc mani nosauca par Bēdu lāci, jo viss, kas manā dzīvē ir labs, vienmēr sajaucas ar skumjām. Tā tagad ir atgriezies mājās mans māsasdēls un viņa roka varbūt nekad nebūs vesela. Manā ciltī ir divi jauni pieaugušie bet mēs visdrīzāk nepārdzīvosim šo ziemu.” “Bet es nezināju, ka tā sanāks!”
“Tātad tu esi cilvēks, kurš nezinot nodara ļaunu,” Bēdu lācis teica pavisam mierīgi, bez nosodījuma un dusmām. “Tas tagad ir tavs vārds. Mēs zinām, kas tu esi, un tu esi viena no mums tāda, kāda esi.”
“Bet es negribu! Es gribu otru iespēju!”
“Tad dod otru iespēju savam vārdam. Tu taču zini, kā reizēm cilvēku vārdi atrod citu jēgu. Kā par mani reizēm saka Bēdu lācis laimi nes. Nu, tagad tā vairs neteiks, bet tu saproti.”
Salauztā bulta nogrozīja galvu. Protams, Krītošā zvaigzne jau būtu pirmā, kas iebilstu pret savu vārdu, viņa taču nespētu pieņemt patiesību par sevi.
Bet kādu nozīmi gan viņš varētu piešķirt vārdam Salauztā bulta? Cilts strīds pieauga plašumā, ja ne skaļumā; tajā iesaistījās gan Zelta čūska, gan citas sievietes, un tad jau arī vīriem bija ko teikt par to, kādas netaisnības viņi piedzīvojuši, par to, kā tieši Salauztās bultas un Krītošās zvaigznes dēļ viņu ciltij tagad draud nāve no aukstuma un bada, un vēl, un vēl… Vārda došana laikam bija beigusies. Pie Bultas pieskrēja kāds bērns sīks puika ar dubļainu seju un rokām.
“Lauma teica, ka tev kaut kas jāizdomā, lai pārtrauktu karu,” puika strauji teica.
“Kāda lauma?”
“Nu tā…” puika noslēpumaini pieklusināja balsi, “tā, kas gribēja tevi izārstēt, bet tu viņu aizdzini! Es redzēju!”
“Es viņu aizdzinu, lai viņa nepazaudē sevi gaismā,” Salauztā bulta atteica.
“Nu, un muļķis biji! Tā taču ir lauma! Viņas pašas tur ārā kaujas kā trakas, un nekas viņām par to nav!”
“Kādā ziņā nav?”
“Nu, viņām nekas par to nav! Viņām nesāp!”
Salauztā bulta pamāja ar g&lvu. Tad jau skaidrs. Re, kā viņa paša cilts strīdējās jo vārdi taču nesāp. Bet, ja viņiem būtu jācieš sāpes par katru apvainojumu, par katru lamuvārdu, tad taču viņi būtu apdomīgāki. Laumām varbūt tāpat bija viņu kaujā nekas tā īsti nesāpēja, tikai viss juka un bruka, un vieglāk bija turpināt cīņu, vieglāk vainot citus nekā mēģināt pašiem kaut ko izdarīt.
“Viņas nemaz nezina, kā tas ir, kad sāp,” puika teica.
Un Salauztā bulta pēkšņi saprata, kas viņam jādara. Nekas daudz tikai jāparāda laumām, kā tas ir, kad sāp. Varbūt tad viņas sapratīs. Varbūt ne. Bet viņam vairs nebija, ko zaudēt.
Salauztā bulta piecēlās un izlauzās cauri cilvēku pūlim, lai izietu ārā no telts ārā, laumu karā, sniegputenī.
*
Zvaigzne Krītošā zvaigzne, cik šausmīgs vārds! pirmā ieraudzīja, ka Bulta ir izgājis no telts. Viens pats.