Ja tas būtu kāds cits, tad viņai nebūtu šaubu: tas ir vienkārši kārtējais nejēdzīgais solis. Bet ne jau Salauztā bulta. Viņš darītu tikai tādas muļķības, kuras ir nepieciešamas citiem.
Un viņas iespēja bija izmantot izdevību, panākt, lai Bultas plāns, lai cik nepārdomāts tas būtu, izdotos. Un tad viņa būtu parādījusi savējiem, kas viņa tāda ir, parādījusi, ka viņa var būt vairāk nekā tas vājais, muļķīgais vārds. Krītošā zvaigzne, padomā tik! Un viņa metās pakaļ Bultām.
Ārā putenis trakoja zemu un blīvi, un jau pēc dažiem soļiem Zvaigzne jutās pazudusi tumsā un sniegā. “Bulta!” viņa sauca. “Bulta! Kur tu esi?” Bet atbildes nebija.
Viņa pameta skatu atpakaļ tur kā tumšāka ēna bija viņu telts, bet pēdas sniegā jau bija aizputinātas. Zvaigzne nodrebinājās un spēra vēl vienu soli uz priekšu. Un vēl tālāk. Bulta nebūtu varējis aizklīst tālu novārdzis, ar lauztu roku. Un patiešām, jau pēc dažiem soļiem Zvaigzne viņu ieraudzīja.
Salauztā bulta stāvēja sniegā, pavērsis seju pret debesīm, un kliedza. “Laumas! Nāciet, nāciet! Parādiet, ko varat!”
. Protams, viņas nevarēja Bultu saprast, bet tas nekas. Starp visām daudzajām laumām bija ari tādas, kas sita un laidās, kur pagadās. Krītošā zvaigzne ieplestām acīm skatījās, kā vairākas laumas, nejauši trāpījušas Bultām, iekliedzas un smagi iekrīt sniegā. Tajā brīdī Zvaigzne saprata šis ir veids, kā parādīt laumām, ka cīņa nepaliek bez sekām.
Bet viņa saprata arī, ka ar to būs par maz.
Viņa atstāja Bultu sniegā un pati skrēja atpakaļ uz telti. Grūti pateikt, kā viņai tas izdevās, bet niknums dod spēku. Zvaigzne sagrāba karalieni Alku un vilka sev līdzi. Alka sākumā pretojās, bet bija pārāk nogurusi, lai pa īstam cīnītos pretī. Un tad jau visa cilts kopīgi mudināja abas uz priekšu, pat nezinot, kas viņām padomā jebkas bija labāks par bezjēdzīgu strīdēšanos.
“Ko tu no manis gribi?” Alka ņurdēja, bet sekoja līdzi Kritušajai zvaigznei. Aukstajā gaisā viņai klabēja zobi.
“Tu vēl esi bērns, tu vari runāt ar viņām,” Zvaigzne atteica. “Un tagad tu runāsi.”
Viņas nonāca pie Bultas, kuram apkārt jau bija vairākas laumas ievainotas, apdullušas tās sēdēja sniegā un vaidēja. Putenis apkārt pamazām norima. Laumas mitējās cīnīties pārāk sāpīgi tomēr bija tām, kas nejauši trāpīja cilvēkiem.
Zvaigzne pacēla vienu no laumām viņa to atpazina. Tā bija mazā Spārme. Tagad viņa apdullusi gulēja Zvaigznei plaukstā, un no viņas pleca plūda zeltaina asins.
“Spārme!” iesaucās Bulta. “Es negribēju…”
“Kuš,” Zvaigzne teica. “Kas izdarīts, izdarīts.” Viņa turēja Spārmi rokās un maigi glāstīja viņas muguru, viņas spārnu izliekumus. “Kā no laumas izvilkt gaismas pavedienu? Vai šādi?” Ar diviem pirkstiem satvērusi padevīgu gaismas šķipsnu, viņa to pavilka un patiešām, gaisma, kas mirdzēja ap Spārmi, mainījās.
“Ko tu dari?” vienlaikus iekliedzās gan Bulta, gan Alka.
“Es tikai parādu, kas var notikt ar laumām, ja viņas nebeigs šo karu,” Kritusī zvaigzne teica. Viņa paskatījās uz Alku un pasmaidīja. “Pasaki to viņām!”
Alka sastomījās un papurināja galvu.
“Tu gribi, lai es būtu laumu karaliene?” Kritusī zvaigzne noprasīja. “Jo es varu tāda būt es esmu līdzīga tev un Zelta čūskai, man pietiek gan spēka, gan apņēmības.” Alka vēl mirkli vilcinājās, tad nopūtās. “Laumas. Beidziet šo karu,” viņa teica. “Citādi jums būs karaliene, kas nevar pateikt ne vārda jūsu valodā. Un viņai būs vienalga.”
Un laumas sāka runāt. Visas vienlaikus. Un tad viņas sāka strīdēties čivināt, brēkt un klaigāt. Tad gaisā nosvilpa pirmā zeltainā lode, un gaismas šautra pārlidoja pār debesīm.
“Mierā!” Alka uzkliedza, un laumas aprima. “Ja jūs gribat brīvību, jums tā jānopelna. Ar saprātīgu uzvedību. Dzin, kur tu esi?”
No laumu vidus iznāca Džins. Viņa cirtainajos matos bija sakritušas sniega pārslas, bet citādi viņš izskatījās pavisam mierīgs un neievainots. “Es tev uzticu savas laumas,” Alka teica, un viņas balsī bija kaut kas no tā miera un cēluma, kāds viņai piemita tad, kad viņa vēl bija laumu karaliene. “Es tev uzticu savu draudzeni Sūti. Rūpējies par viņu.”
Un Alka atvēra plaukstu, no kuras gaisā uzspurdza mazā laumiņa. Viņas baltie mati ievizējās kā sniegs, kad viņa divreiz apriņķoja ap Alkas galvu un tad aizlidoja nē, ne pie Dzina. Viņa aizlidoja un apsēdās uz Laī pleca.
Laī smaidīja.
Salauztā bulta smaidīja pretī nosalis, sāpjpilns, bet mierīgs. Un tad, kad Laī beidzot pienāca pie viņa, lai ar vienu pieskārienu sadziedētu Salauztās bultas roku, viņš vairs neiebilda: jo tagad laumai pietika spēka.
*
Pa vienai vien laumas pazuda, kā jau laumas to mēdz darīt, un līdz ar viņām pazuda sniega mākoņi un vējš, un pāri mežam atspīdēja rudens saule vēl pietiekami silta, lai spētu izkausēt nelaikā sadzīto sniegu, vēl pietiekami stipra, lai dotu cilvēkiem laiku sagatavoties ziemai.
Pavasaris
Bija pagājušas daudzas ziemas un pienācis pavasaris. Kāds zēns ar tumšiem matiem, kas savēlušies nekārtīgā ērkulī kā jau ikvienam bērnam -, ar mazu, bet stipru šķēpu rokās skrēja pa mežu, lēkdams pāri sīkiem strautiņiem, ko bija izveidojis kūstošais sniegs.
Viņš skrēja, kamēr nonāca līdz pļaviņai, kurā visu pagājušo vasaru bija runājies ar laumām. Un tur jau viņa bija maza, spārnaina lauma kaķēna lielumā.
“Stāsti-stāsti-STĀSTI!” Spārme teica.
“Viņi devās medībās,” zēns teica. “Salauztā bulta un citi vīri. Bēdu lācis arī, kaut gan viņš teica, ka tās būs viņa pēdējās medības. Bet es nezinu, vai tā būs. Tu jau zini, ko viņi saka. Ari salauzta bulta var trāpīt mērķī. Tad jau ari vecs lācis var medīt.”
“Un Krītošā zvaigzne?”
“Mamma palika mājās, ko tad citu,” zēns teica. “Pelēkā pūce visiem liek jau tagad gatavoties ceļam. Mēs dosimies uz jaunu apmetnes vietu. Bet tas būs vēlāk, kad būs pienākusi vasara.”
“Un vēl-vēl-vēl?”
Zēns paraustīja plecus. Viņu īpaši neinteresēja tas, kas notiek ar pieaugušajiem, un viņš nesaprata, kāpēc laumām par to būtu jāraizējas. Viņas taču dzīvoja savā laumu pasaulē un tikai reizēm apciemoja cilvēku mežu. Krītošā zvaigzne teica, ka laumas un cilvēki nespēj sadzīvot. Pat laumu karaliene to nespēja par spīti savam vārdam. Tas vārds nenozīmē, ka viņa valdītu pār laumām, mamma bija teikusi. Tas ir atgādinājums, lai laumas nelien pie mums, jo citādi viņām plāni klāsies.
Bet to zēns neteica, jo bija taču zināms, ka laumām nevajag teikt nejaukus vārdus. Un laumām nevajag ticēt. Un viņām nevajag darīt pāri. Jo laumas ir laumas viņas nav ne ļaunas, ne labas, viņas ir vienkārši citādas.
Viņš negribēja būt citāds. Viņš gribēja šovasar pirmo reizi pats kaut ko nomedīt kādu trusi vai putnu un atnest mājās kā pierādījumu tam, ka viņš būs mednieks.
“Tas ir viss?” Spārme prasīja, nemierīgi vicinot spārnus. “Viss-viss-viss?”
Zēns apdomājās. Nē, bija vēl kaut kas, ko viņam bija pateicis Salauztā bulta. Ja tu satiec laumas, kamēr mēs esam projām pasaki viņām vienu…
“Salauztā bulta teica pasveicini Laī,” zēns atbildēja. “Pasaki, ka mēs neesam aizmirsuši.”
“Labi-labi-labi,” Spārme teica.
Un tad viņa pazuda, kā jau laumas to mēdz.
Saturs
Bērni……..
Zvēri………
Mednieki…