Pelle ievilka elpu un aizturēja to. Zelta čūskas vārdi bija indes pilni, bet tas taču bija jau zināms. Pieaugušo vārds nemelo nekad. Ja tavs vārds ir Čūska, tad tu esi čūska, ja tavs vārds ir Taurenis, tad tu esi taurenis.
Tas nav kā bērniem, kuru vārdi nenozīmē neko, un tas nav kā laumām, kuru vārdi vienlaikus kaut ko nozīmē un reizē ir tukši.
“Pelle dzīvoja, bet viņas māte mira.”
Pelle tik tikko atcerējās savu māti. Tās bija atmiņas, kas līdzīgas gaismai lietainā dienā uzmirdz un pazūd, it kā nekad nebijušas. Tā ari Pelles māte aizgāja Garajā ceļā, un citām sievietēm bija jāpieņem Pelle.
Viņa bija māsa katram bērnam pēc kārtas. Pagājušajā vasarā viņa bija Kastora māsa. Šajā vasarā viņa bija Nīnas māsa. Nākamajā vasarā viņai būtu pašai savs vārds.
“Pelle nav tāda kā mēs,” Zelta čūska teica. “Pelle nav laba Pelle nav skaista Pelle nav veikla, nav gudra, nav čakla. Pelle sēž, neko nedarot, un Pelle sauc laumas.”
Cilvēki noelsās un sačukstējās.
“Jā, tieši tā! Lauma, kas izjauca mūsu tirgošanos ar Zāles ļaudīm, to izsauca Pelle! Viņa ir pie visa vainīga! Viņa iesauca laumu mūsu apmetnē labi zinot, kas notiktu, ja laumu un cilvēku pasaules sajauktos!”
Pelle patiesībā to nezināja. Varbūt neviens to nezināja. Bet viņa nojauta, ka tas nebūtu nekas labs vai vismaz Zelta čūskai tas neliktos nekas labs. Varbūt viņa vienkārši dusmojās uz laumām tāpēc, ka nespēja viņas saprast un nevarēja viņām neko pavēlēt.
Tikai diemžēl Pelle bija vienīgā, kas domāja, ka ar laumām varētu arī sadzīvot. Pat Kastora mamma, Pelēkā pūce, apslāpētā balsī žēlojās par to, ka Pelle tā izdarījusi ka ar viņu tā noticis. Ka viņa nav pietiekami pieskatīta.
“Klusu!” Zelta čūska teica, un cilvēki apklusa. Ari laumas apklusa, un apklusa ugunskura spraksti. “Pelle nav mūsu bērns, viņa nav cilvēku bērns.”
Klusums. Nosprakšķēja ugunskurs, ietrīsējās zeme zem Pelles kājām.
“Pelle ir laumu bērns, un pie laumām viņai jāaiziet.” Klusums.
Pelle jau sen bija iemācījusies raudāt tā, ka neviens to nesadzird un nepamana; pat viņa pati vairs nepievērsa uzmanību savām asarām.
Aiziet prom, vienkārši tā aizdzīt viņu prom, vienu pašu, un nevienam viņas nepietrūks. Pat ne Nīnai, kas taču visu vasaru bija paņēmusi sev lielāko daļu no Pelles lasītajām ogām un pītajiem groziem, pat Nīnai nebija viņas žēl. Pat Nīnai nebija bail, ka Pelle sadūšosies un izstāstīs visiem, ka patiesībā viņa nav nemaz tik slinka un dumja un ka Nīna patiesībā nemaz nav tik gudra un laba.
Pelle nesadūšosies. Neviens viņai neticēs. Viņas vārds laumu bērna vārds pret burves meitas vārdu. Nebija šaubu, kam izrādīsies taisnība.
Viņa saguma, aizspieda ausis, aizžmiedza acis, neklausījās vairs nevienā, tikai šalkoņa ausīs, tikai sāļa garša mutē. Viņa pati nekur neies prom, nē, Pelle neies. Lai tad viņi viņai sper, lai aiz rokām aizvelk mežā un atstāj tur, viņai vienalga.
Viņa vairs nespēlēs cilvēku spēlītes.
*
Briedēna līķis ar dobju būkšķi nokrita uz slapjās zemes. Kastors sažņaudza dūres; pirksti bija lipīgi no asinīm.
“Kā jūs kaut ko tādu vispār varat iedomāties!” viņš teica. Cilvēki ap ugunskuru visi, tikai ne Pelle, kas vēl joprojām bija sakņupusi zemē, pagriezās pret viņu.
Kastors sajuta savas mātes pārsteigto skatienu, Nīnas dusmīgo, Zelta čūskas augstprātīgo. “Izraidīt Pelli, mūsu māsu, pirms vēl vīri ir atgriezušies.”
“Mēs nevaram gaidīt bezgalīgi,” Zelta čūska teica. “Viņa ir laumu bērns, un tas nemainīsies.”
“Bēdu lācim būtu kas cits sakāms,” Kastors atbildēja. Protams, viņš nevarēja zināt Bēdu lāča domas, bet mednieku vadonis taču nenolemtu Pelli drošai nāvei meža dziļumā. Jo, ja stiprāks cilvēks piemēram, Kastors pats vēl varētu tikt cauri mežam līdz laumu ielejai, tad ne jau Pelle, kura neprata ne medīt, ne pati sev naktsmītni nodrošināt.
“Bēdu lācim nav nekas sakāms par Pelli. Laumas nav viņa daļa un Pelle ir lauma, nevis cilvēks.”
“Un pat ja tā ir? Kas par to? Viņa visu mūžu ir dzīvojusi starp mums. Vai tad viņa tāpēc vien nav viena no mums? Vai tiešām nav neviena, kas viņu aizstāvētu?” Klusums. ’*
Un Zelta čūska pasmaidīja. “Nē, nav neviena. Un tu arī vari būt laimīgs, ka neesi izraidīts kopā ar viņu.” Viņas balsī bija draudi, un Kastors sajuta vēsumu krūtīs. Patiešām. Viņam vajadzētu paklausīt. Arī Nīna skatījās uz viņu un smaidīja. Un Pelle tiešām bija savāda. Pelle nebija tāda kā viņš. Kastors labāk gribēja palikt šeit pie mātes un draugiem. Viņš gribēja savu vārdu, īstu vārdu…
Kāds būtu viņa vārds pēc šīs nakts?
Vārds, kas izteiktu visu, par ko Kastors ir sevi izveidojis?
Apses lapa. Bailīgais kāmis. Puņķis uz zara.
Kā vispār izvēlējās vārdus? Vai tad, kad cilts vecākais mednieks un burve nosauca cilvēka vārdu vai viņi ņēma vērā visu, kas viņš ir bijis un būs? Vai ari tikai vienu pašu mirkli, to mirkli, kurā tu kļūsti par to, kas esi kad no kūniņas iznāk taurenis, kad olas čaumala pārplīst un no tās izlien putns vai pūķis, vai nekas pūstošs, melns vanckars, nelaimes zīme.
Vai viņa vārds būtu Nelaimes zīme?
Kastors aizvēra acis. Daudz netrūka, un viņa vārds būtu Raudošais mēness. Viņš cerēja, ka šis mirklis pāries, ka būs kāda iespēja izlikties, ka nekā tāda nav bijis. Ja vien Spārme nebūtu viņu aicinājusi sev līdzi!
Pat lauma uztraucās par Pelli, pat lauma nevēlējās, lai viņa tiek izraidīta viena svešajā mežā. Lauma, svešiniece, aizstāvēja Pelli, kad viņas pašas cilts to nevēlējās.
“Nu?” Zelta čūska nepacietīgi prasīja, it kā gaidīdama, ka Pelle pati aizies.
“Es viņu aizstāvēšu,” Kastors teica, cik mierīgi vien varēja. Viņa balss gandrīz nemaz netrīcēja, kas bija diezgan liels sasniegums.
“Ko?”
“Es neļaušu viņu aizdzīt.”
Zelta čūska iesmējās. “Tu esi vēl bērns, Kastor. Nespītējies, nedari kaunu savai mātei.”
Kastors paskatījās uz Pelēko pūci, cerēdams, ka viņa iebildīs, teiks, ka tas nav nekāds kauns aizstāvēt draugu. Aizstāvēt meiteni, kas veselu gadu ir bijusi viņa māsa. Bet mātes acīs bija tikai bailes. Viņa papurināja galvu nevajag, Kastor, nomierinies, aizmirsti.
Tas padarīja viņu vēl apņēmīgāku. Ja pat mana māte nesaprot, ka nedrīkst tā vienkārši iedzīt meiteni nāvē, tad kurš to vispār sapratīs? Ja nu vienīgi vīri, bet viņi neatgriezīsies, pirms koki uzliesmos. Bet tad jau būs par vēlu.
“Ja Pelle neaizies, tad viņa mirs,” Zelta čūska teica. “Rīt no rīta viņas šeit vairs nebūs.”
“Tad es iešu viņai līdzi,” Kastors pārsteigts dzirdēja sevi sakām.
“Nesaki tā, ņem savus vārdus atpakaļ!” viņa māte iekliedzās.
“Kā gan man var būt vārds, ja es ņemšu to atpakaļ?” Kastors atteica tāpat, kā bija dzirdējis sakām Bēdu lāci. Tikai tagad viņš saprata, ko šis teiciens nozīmē. Māte ieraudājās, un sievietes ņēmās viņu kušināt. It kā Kastors jau būtu miris.
Lai tā būtu.
“Nāc, Pelle.” Viņš palīdzēja meitenei piecelties. Viņa paskatījās uz Kastoru apjukušām zilām acīm. “Sagatavosimies ceļam. Līdz ritritam mums jāiziet.”
“Nodevēji!” iekliedzās Zelta čūska. Kastors pārsteigts paskatījās uz viņu. Vēl nekad viņš nebija redzējis, ka šī burve nevaldītu pār sevi. Un viņas niknums deva Kastoram negaidītu mieru it kā viņš būtu atradis to savaldību, ko Zelta čūska bija zaudējusi.
“Jūs aiziesiet no šejienes kā zvēri, ne cilvēki, un kā zvērus jūs medīs suņi un vīri! Jūs saplosīs gabalos, pirms vēl jūs nokļūsiet laumu zemē pirms vēl laumas pagūs jūs noburt un nobendēt!”