Kastors paraustīja plecus. “Labāk ar zvēriem un laumām nekā ar jums,” viņš teica. “Lai viss, ko tu man soli, atgriežas pie tevis desmitkārt.”
“Ak tu krupis tāds!”
Kastors tikai smaidīja. “Tik viegli tevi nobiedēt, burve?”
Zelta čūska ievilka elpu un acumirklī pārvērtās. Atkal viņa bija mierīga un salta.
“Nē, zvēru bērns, mani nevar nobiedēt. Pazūdiet no mūsu ugunskura, jūs mums vairs neesat piederīgi. Un rīt rit jūsu šeit vairs nebūs.”
Viņa” pagrieza Kastoram muguru, it kā šī kustība ļautu viņai atgūt zaudēto cieņu.
Kastors aplika roku Pellei ap pleciem un veda viņu uz lielo bērnu telti, kas šīs vasaras beigās piederēja tikai viņiem trim Pellei, Kastoram un Nīnai.
Jau rīt tā piederēs Nīnai vien.
Kastors nosprieda, ka viņa par to tikai priecāsies.
*
Pelle reizēm bija savāda un grūti izprotama, bet viena viņas īpašība Kastoram ļoti patika: lai kas ari būtu noticis, viņa daudz nerunāja. Nereti pagāja vairākas dienas un naktis, un Pelle tā ari nebija pateikusi ne vārda. Daudzi tāpēc uzskatīja viņu par padumjāku, bet Kastors zināja labāk.
. Arī šoreiz Pelle neteica ne vārda ne par savu izraidīšanu, ne Kastora vēlmi nākt viņai līdzi. Iegājusi teltī, viņa nometa no pleciem smago segu un klusēdama uzvilka siltāku jaku, apjoza jostu ar dunci, ielēja izdobta ķirbja pudelē ūdeni un veikli sasēja sainītī pārtiku. Kastors brīdi viņā noraudzījās, pārsteigts par Pelles savaldību, un tad sāka gatavoties ceļam pats. Viņam gan jau bija viss, kas nepieciešams medībām, bet tagad vajadzēja rēķināties ar ilgāku palikšanu mežā.
Varbūt pat uz visiem laikiem, viņš nodomāja. Nebija dzirdēts, ka izraidītie jebkad atgrieztos mājās.
Bet par to šobrīd nebija jādomā.
“Ei, vai tu kaut ko neaizmirsi?”
Kastors satrūkās. Viņš pat nebija pamanījis, ka teltī ienākusi Nīna.
“Ko tad?”
Būkšķis. Uz telts grīdas novēlās nelaimīgais briedēns, kuru Kastors bija atstājis pie ugunskura. Tagad tam bija nolaistas asinis un nogriezta galva, un tas bija piesūcies ar zemes un uguns smārdu.
“Mums tas būs vajadzīgs,” Nīna teica.
“Nu tad krāmējieties paši ar to briedi,” Kastors atcirta. “Mēs ar Pelli, ja tu vēl nebiji pamanījusi, dodamies prom.”
“Es domāju mums, kas visi dosimies prom,” Nīna teica.
Kastoram aizrāvās elpa. “Kopš kura laika?”
Nīna apsēdās pie telts vidū sakurtās uguns un sāka ātri prasmīgām kustībām atdalīt briedēna gaļu no ādas un kauliem. “Kopš es tā izlēmu.”
Mirklis klusuma. “Mēs negribam tevi sev līdzi, Nīna.”
Nīna paskatījās uz Kastoru. Viņa bija ļoti līdzīga savai mātei. “Ja? Paklusē mirkli un ieklausies sevī.”
Kastors ieklausījās, bet nekā nedzirdēja. Viņš nožāvājās.
“Redzi?” Nīna teica.
“Ko tad?”
“Tu esi noguris. Tu neesi gulējis pagājušo nakti, un tu negulēsi šonakt. Pelle nav nekāda varone. Cik tālu, jūsuprāt, jūs tiksiet, kad būsiet izraidīti?”
Nīnai bija taisnība, bet Kastors darītu visu, lai tikai nebūtu tas jāatzlst.
“Es jums varu iedot zāles, kas ļaus izturēt šo nakti un ritu. Tas nebūs patīkami, bet jūs varēsiet nonākt līdz laumu zemes robežām, kur vairs nebūs jābaidās no medniekiem.”
Kastors zināja, kā notiek izraidīšana. Viņus noziedīs ar asinīm un izvārtīs zvēru spalvās, un aizdzīs vienus kā zvērus. Ikviens mednieks viņus vajās, ikviens suns un ikviens zvērs. Viņi nebūs nekas. Viņi būs medījums.
Un pats sliktākais bija tas ja Kastors nebūtu izsaucis Zelta čūskas dusmas uz sevi un Pelli, tad varbūt Pellei būtu atļauts aiziet kā cilvēkam.
“Labi, dod šurp tās zāles.”
. “Ne-e. Es nāku jums līdzi. Jums mani vajadzēs.” Nīna salika slapjo, asiņaino gaļu uz oglēm, lai vismaz nedaudz to apceptu pirms garā ceļa.
“Kāpēc? Vai tad tu nesaproti, ka šī nav nekāda pastaiga vai piedzīvojums? Mēs dodamies briesmās, varbūt pat nāvē.”
Bridi Nīna klusēja.
Tad noslaucīja asiņainās rokas gar sāniem un ķērās klāt savam ceļasainim.
“Es gaidu atbildi.”
“Labi, Kastor. Kā tu domā, kāds būs mans vārds, kad es to iegūšu?”
“Mazais čūskulēns?” Tas nebija īpaši jauks vārds, bet Kastors nevarēja iedomāties ko citu.
“Pat tu to saproti. Es esmu līdzīga savai mātei un tagad es neesmu nekas cits kā viņas atspulgs. Es zinu, es esmu redzējusi savu seju. Un es negribu būt tikai atspulgs. Es gribu būt, kas es esmu, lai kas tas arī būtu. Un lai cik grūti to būtu sasniegt. Un tāpēc es iešu jums līdzi.”
Kastors spēja viņu saprast. Bet tomēr Nīna? Izlaistā, spītīgā, ļaunprātīgā Nīna?
“Tu neesi mūsu draugs,” viņš teica. “Tu pat neesi labs cilvēks.”
“Lai viņa nāk,” Pelle teica. Viņas balss, kā vienmēr, bija klusa un līdzsvarota.
“Kāpēc?” Kastors prasīja.
Pelle paraustīja plecus. Kastors tā ari nesaprata, ko tas nozīmē vai “tas taču ir pašsaprotami” vai “būtu ilgi jāskaidro, un vai nav vienalga”, vai varbūt tikai “vienalga”.
Bet Pelle runāja reti. Tāpēc ikviens viņas vārds bija smags kā akmens upē, kā vētras izgāzts koks.
“Lai tā būtu,” Kastors teica. Un iebāza aiz jostas vēl vienu nazi.
Zvēri
Kastors aizmiedza acis un ļāva, lai viņa mātes pirksti triepj viņam uz sejas siltu asiņu līnijas. Viņi nesarunājās. Kastors jau bija izraidīts viņam vairs nebija vārda, un tāpēc nevienam nebija vārdu viņam. Bet viņš jau zināja, ko Pelēkā pūce tādos brīžos mēdz teikt. Es ceru, ka tu zini, ko dari, dēls. Un viņš vienmēr atbildēja, ka, protams, zina, un vienmēr viss beidzās labi. Varbūt tā ari bija lielākā atšķirība starp viņu un Pelli, un Nīnu ja viņas domāja, ka uz pasauli nevar paļauties, tad Kastors zināja, ka vienmēr būs iespēja vērst visu par labu. Ari tad, ja tu tiec rīta agrumā izraidīts no mājām un turpmāk tev būs tikai viens uzdevums censties izvairīties no medniekiem, kas tevi medīs kā meža zvēru… Ari tad pasaule dos tev iespēju izdzīvot. Galvenais prast šo iespēju izmantot.
Viņš pavēra vienu aci mazā spraudziņā. Pelēkā pūce neizskatījās dusmīga. Viņa izskatījās noraizējusies, un, protams, viņa bija raudājusi, bet tas nekas. Kastors bija pārliecināts, ka viņa saprot.
Tas nekas, ka viņš pats nesaprata.
Vēlāk, rudenī, ciltī atgriezīsies mednieki, un starp tiem būs arī Bēdu lācis, Kastora mātesbrālis. Varbūt viņš būs nomedījis ne tikai dzīvniekus, bet ari pats savas cilts izraidītos bērnus. Varbūt viņš ienāks, noguris un skumjš, un nometīs viņu mirušos ķermeņus zemē pie ugunskura. Varbūt ne. Varbūt bērniem būs izdevies izbēgt. Varbūt Bēdu lācis vienkārši noklausīsies sieviešu stāstīto par to, kā, aizdzenot Pelli, viņi zaudējuši visus trīs lielos bērnus, un nopūtīsies. “Vienmēr kaut kas tāds notiek,” viņš teiks. Un: “Nu, protams, Kastors taču neatstātu Pelli vienu.”
Asinis smaržoja pēc purva.
Dzīvnieku spalva, kuru pielipināja pie viņa sejas, smaržoja pēc sviedriem un bailēm, un nāves.
Kastors turēja muguru taisnu un pielūkoja, lai nepakustas ne vaibsts. Pat tad, kad spalvas kutināja degunu un šķita, ka viņš tūlīt, tūlīt nošķaudīsies. Tad gan Zelta čūska būtu nikna: visa svinīgā izraidīšana no cilts sabojāta ar vienu šķaudienu. Kastora lūpas noraustījās, bet viņš novaldījās nepasmaidījis.