“Nu? Es gaidu!” Nīna nelikās mierā.
“Ko tu man piesējies? Ja es būtu gribējis, lai man nāk līdzi mamma, tad es būtu pasaucis Pelēko pūci,” Kastors atcirta un negaidīti skaudri sajuta, ka viņam patiešām pietrūkst mātes. Viņš bija viens pats un nebija neviena, kas varētu viņam kaut kā palīdzēt. Bet tādu mīkstčaulību viņš nedrīkstēja izrādīt pat sev, kur nu vēl citiem.
“Labi, ja tu esi tik gudra, tad pastāsti, kāds plāns ir tev,” Kastors nikni teica.
“Neteikšu! Par spīti neteikšu! Lai tad mēs nomirstam šeit, kā tu gribēji!” Nīnas balss aizlūza, un Kastors nosprieda, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Un ka nekāda plāna viņai nemaz nav.
“Nestrīdieties,” Pelle teica. “Vienkārši pāriesim pa braslu.”
“Kādu braslu?” Kastors piecēlās sēdus. Arī Pelle piecēlās, piešķieba galvu. “Naktī to varēja redzēt ļoti labi, tagad jau mazāk. Vietu, kur pāri dodas laumas. Vai tad jūs neredzat? Kā mēness ceļš uz ezera…”
“Es neko neredzu,” Kastors teica. “Vai tu esi droša, ka…”
“Viņa ir laumu bērns,” Nīna nočukstēja. “Viņa patiešām ir laumu bērns.”
Pelle pieceļas kājas, salīgojās un miegaini pasmaidīja. “Iesim nu, kamēr ceļš vēl redzams.”
*
Kastors satvēra Pelles roku, it kā būtu tā darījis vienmēr. Viņa plauksta bija slapja un vēsa un trīcēja no saspringuma un noguruma. Pelle pati nezināja, kā jūtas vēl pirms mirkļa viņa bija gatava aizmigt, bet tagad sirds atkal sāka dauzīties un acu priekšā sagriezās, un šķita, ka viņa varētu bēgt un bēgt, pat neskatoties atpakaļ.
Un tomēr Pelle paskatījās atpakaļ uz Kastoru un redzēja, ka otru roku viņš ir iedevis Nīnai.
“Tu-ivienīgā redzi laumu ceļu,” Kastors teica. “Tev mūs jāved.”
Nu protams, Pelle nodomāja, tīri priecīga, ka nebija vēl neko pateikusi. Laumu brasls ir gabaliņu tālāk, tu vari atlaist manu roku un pēc tam atkal pieķerties. Ja vēlies. Bet arī to viņa neteica. Viņi klusēdami gāja lejup pa straumi. Suņi bija pazuduši, un mednieki tāpat; kokos pa labi no viņiem dziedāja pirmie putni, un pa kreisi klusi šalca upe, kurā laiku pa laikam lēca kāda zivs. Vai lauma.
Un Pelle bija dzīva. Pellei parasti nepatika rīti bet tagad ikviena sajūta bija daudzkārt spēcīgāka, ikviena smarža, ikviena skaņa un ikviens pieskāriens.
“Vai nu jau drīz?” Nīna jautāja.
Pelle pamāja ar galvu, tad iedomājās, ka varbūt Nīna to nebūs pamanījusi. “Jā.”
“Ko tu teici?”
. “Liec viņu mierā,” iejaucās Kastors. “Ne jau par tevi viņai tagad būtu jādomā.”
Nīna apklusa, un Pelle atkal ieelpoja. Viņa pēkšņi redzēja sevi it kā no malas apaļīga un neveikla meitene, aplipuši ar zvēru spalvām un lapām, un sūnām, un aiz viņas divi stiprākie un izveicīgākie apmetnes bērni. Protams, viņa bija smieklīga. Viņa jau varēja iedomāties, ka pašā nepiemērotākajā bridi paklups un ievelsies ūdeni kā tāds nocirsts koks.
Bet tad viņas pēdas pieskārās laumu takai, un pēkšņi viņa atkal bija savā ķermeni. Elpot bija viegli gandrīz kā tad, kad apkārt nebija neviena cilvēka. Pelle vienmēr jutās labi tad, kad bija viena kopā ar laumām, kas pastāvīgi dejoja ap viņu un gaidīja kādu klusuma brīdi, ko aizpildīt ar dziesmām un stāstiem.
Tieši tik viegli tagad bija Pellei. Viņa apstājās, dziļi ievilka elpu un izpūta to, aizdzenot no sevis visas sliktās domas. '
“Nu?” Nīna jautāja. “Nevari atrast?”
Pelle iesmējās. “Tepat jau ir. Nāc.” Un nešauboties viņa spēra soli uz gaišās takas, kas tagad dienas gaismā gandrīz vairs nebija saredzama. Tomēr Pelle varēja to atpazīt. ŠI taka bija kā smalka dzīsliņa, kas stiepās pāri upei, nospriegota cīpsla, kas dziedāja labsajūtā. Solis pa labi, solis pa kreisi un viņa uzreiz to sajustu.
Viņa gāja pa šo taku un izbrīnā juta, ka viņai aiz muguras Kastors un Nīna vilcinās, piesardzīgi sperdami soļus.
“Vai tad jūs to nejūtat?” Pelle vaicāja.
“Nē. Vismaz es neko nejūtu,” Kastors teica. “Man ir tāda sajūta, it kā es ietu pa ūdeni, it kā man zem kājām nebūtu nekā cieta. Es nezinu, kur spert nākamo soli.”
“Bet kā tu jūties?”
“Satraucies?” Kastors minēja.
Pelle papurināja galvu.
Varbūt viņi nesajuta laumu ceļu tāpēc, ka viņi nekad nebija jutušies pa īstam vientuļi un nelaimīgi. Varbūt viņi nemaz nevarēja justies pa īstam vientuļi un nelaimīgi, viņi, cilvēku bērni.
Un šī mazā, šaurā taciņa pāri aukstajai upei bija vienīgā vieta pasaulē, kur Pelle bija labāka un vērtīgāka par Kastoru un Nīnu.
“Varbūt tā upe nemaz nav tik dziļa,” Nīna pēkšņi teica. “Pelle tikai mānās.”
Pelle neatbildēja neko, tikai apstājās, kad Kastors ciešāk saspieda viņas plaukstu.
Tad rāviens, apslāpēts kliedziens.
Pelle pagrieza galvu.
Nīna bija paspērusi soli sāņus no takas un tagad turējās tikai Kastoram pie rokas, kamēr melnā, negaidīti stiprā straume rāva viņu sev līdzi. Upe trakoja un rūca, it kā Nīna beidzot būtu devusi tai iespēju atriebties par visām dzīvībām, ko tai nebija iespējas laupīt.
“Nīna!” iekliedzās Kastors. Arī viņš sāka slīdēt, slīdēt projām no Pelles.
“Ej otrā pusē. Un dod man Nīnas roku,” Pelle teica. Viņa nezināja, vai iecerētais izdosies, viņa nezināja, vai tas vispār ir iespējams. Bet nebija laika šaubām.
. Kastors lēni aizgāja Pellei aiz muguras, turēdamies pie viņas, balstīdamies pret viņu, nenokāpdams no takas ne uz mirkli. Tikko tas bija iespējams, Pelle satvēra Nīnas roku un turēja to savā. “Turies man pie otras rokas,” viņa teica Kastoram.
Viņa bija kā pirmais putns gājputnu kāsī, kas dodas pa citiem neredzamu svītru debesīs. Viņa devās šķērsām straumei tuvāk laumu mežam upes otrā pusē. Kastors un Nīna neteica neko. Pēc viņu smagās, straujās elpas Pelle sprieda, ka abi ar pūlēm tiek viņai līdzi.
“Viņi ir tik smagi,” kāda balss upē teica. Jo bija taču arī ūdens laumas, maigākās un viltīgākās no visām. “Viņi ir tik smagi, un tev ir tik grūti vest viņus sev līdzi. Palaid viņus vaļā. Atdod viņus man. Tev taču viņi vairs nav vajadzīgi.”
Pelle iesmējās un papurināja galvu, nemaz neraizēdamās par to, kā tas izskatās no malas.
Viņa taču devās uz mājām.
Kā gan viņa varētu neņemt draugus sev līdzi?
Mednieki
Šajā pusē upei migla nekad nenokrita, tā vijās cauri zariem, stiepās pāri takām, padarīdama tās mēmas un aklas, tā vēsa un mikla pieskārās sejai, un pat miegā tā pamanījās iekļūt sapņos un izdzēst no tiem visu pazīstamo. Kastors bieži pamodās klepodams un tad ilgi gulēja tumsā, klausīdamies Pelles un Nīnas elpā, domādams, nez vai no rīta viņš tās vēl atpazīs. Un vai pamodies viņš vēl būs tas pats.
Kastors piecēlās un devās ārā no ceļojuma telts. Ausa rīts. Viss mežs purvaina sūnzeme, sīkas priedītes un balti bērziņi, kas šķita līdzīgi lietus lāšu atstātām pēdām uz debesu ādas, viss mežs bija drēgns un sārts, pirmo saules staru iekrāsots. Nez, vai šis ir sapnis, Kastors domāja. Viss izskatījās tāpat kā parasti, bet šeit nekas neizskatījās parasti, tāpēc bija grūti par to spriest.
Tas viss no neēšanas, viņš nodomāja.
Un tā arī bija. Pēdējās dienās vai varbūt nedēļās pēdējā laikā, kopš viņi bija šķērsojuši laumu upi, viņi ēda ļoti maz. Nu, gandrīz nemaz. Katru dienu viņi atļāvās apēst drusciņ no tā, kas bija paņemts līdzi no mājām, un izmēģināt kādas ogas vai sēnes, vai saknes, vai lapas. Lapas gan lielākoties bija neēdamas un saknes tāpat. Ogas un sēnes nelīdzinājās tām, kuras viņi bija iepazinuši; dažas no tām bija labas, citas ne pārāk. Katru dienu katrs ēda tikai viena veida jaunu ēdienu, un ļoti maz. Viņi jau bija atklājuši triju veidu ēdamas sēnes, divu veidu ēdamas ogas, daudz ko tādu, no kā kļuva nelabi, un vēl indīgas sēnes, kuru dēļ Nīna gandrīz nomira. Tas notika otrajā dienā, un kopš tā laika Nīna izmēģināja tikai ogas.